Šodien gribu ar Tevi parunāt par zīmēm, ko saņemam ik dienas. Un par to, vai tās redzam, vai ievērojam un cik tiešām tām jābūt, lai saprastu.
Zinu, ka šī ir tēma, par kuru jau esam runājušas un kuru esmu solījusi reiz uztaisīt kā semināru, bet tā kā vēl tas nav noticis, tad turpinām šo sarunu te.
Vai Tev izdodas ik dienas izprast ko Visums Tev grib teikt? Vai ej rokrokā ar kopējo Dabas plūdumu, vai gribi to apsteigt?
Īstenībā – vai esi padomājusi, ka Daba nekad neko nesasteidz. Nakts nedzen dienu – un nebūs tā, ka saule šodien norietēs ātrāk. Diena nedzen nakti – saullēkts nebūs agrāk. Bet mēs?
Manas šā brīža zīmes man neglaimo. Es tiešām dzenu laiku un sevi un tas galīgi neatbilst manai laimei, laimes terapijai un Dabas kopējam plūdumam. Šī ir mana šā brīža mācība – saprast no kā atteikties, lai atkal spētu ievilkt elpu un atgūties.
Un es esmu saņēmusi brīdinājumus arī pa tiešo. Sestdien braucot no mammas pa Jelgavas štrāsi mani notur policists un prasa „kur jūs tā steidzaties?” – un es atbildu „man galīgi nav laika. Es neko nevaru paspēt”. Un tajā brīdī saprotu, ka vēl godīgāk pateikt nemaz nespēju. Viņš paņem manas tiesības un aiziet, bet man sariešas acīs asaras un man ir jāparaud par to, ka netieku galā ar savu dzīvi. Ka mamma gribēja, lai vēl pasēžu un ar viņu parunājos, bet man jāatsaka un jābrauc prom. Ka Toms zvana, ka viņam sastrēgums kafejnīcā, cilvēki stāv rindā un man sen jau bija jābūt tur, bet es vēl pāris stundas vismaz nebūšu. Ka man mašīna piekrāmēta ar zemenēm, gurķiem un zaļumiem, un man noteikti jāaizbrauc mājās un tas viss jāizkrāmē un būtu arī jānotīra. Ka ir tik šausmīgi karsts (+31) un satiksme tik lēna. Ka man gribētos rakstīt grāmatu, bet tam man vispār nav laika. Ka..... Un tai brīdī pienāk policists un saka : „mēs jums izrakstījām brīdinājumu. Jums nebūs jāmaksā sods, bet, lūdzu, brauciet lēnāk”. Un es tik ļoti saprotu, ka šis brīdinājums man ir ne jau no policista. Ka šis brīdinājums man ir daudz nopietnāks un attiecas ne tikai par braukšanu. Visums man skaidri un gaiši saka, ka šobrīd es skrienu pa ātru un daru par daudz.
Šorīt izgāju paskatīties uz savām puķēm – divos podos puķes uz iznīkšanas robežas. Tās ir pārlaistītas. Un tajā brīdī saprotu, ka šī ir vēl nopietnāka zīme, kā policista brīdinājums. Puķes un dzīvie augi mājās simbolizē dzīvību un veselību. Divi podi gandrīz beigti. Un man ir jādomā cik un kā mēs ar Tomu šobrīd pārtērējam savu enerģiju un vai tikai šis simbols nav par mums.
Lūk , bet ne jau es te atnācu Tev izsūdzēt bēdas. Galīgi ne. Es vienkārši gribu padalīties ar šo savu piemēru, kas varbūt arī Tev noder, lai saprastu, ka Visums vienmēr mums saka priekšā kas ar mums notiek. Ka māja vienmēr Tev (un man) ziņos, ja ar mums kaut kas nav kārtībā. Ka, ja vien nepratīsim apstāties pašas, tad mūs noteikti apstādinās – policija, veselības traucējumi vai kāda cita situācija.
Tādēļ mums ir jābūt tik jūtīgām un gudrām, lai saprastu ko un kā mainīt. Un tik stiprām, lai to tiešām izmainītu.
Es šodien mēģinu.
Tu jau zini, ka vislabāk atpūšos un atjaunojos tad, kad sarakstos un sarunājos ar Tevi. Ir rīts. Ir tūkstošs darbu, ko man tagad vajadzētu darīt, bet.....lai tie pagaida. Man jāatjauno spēki. Es sēžu pie datora un smaidu. Es rakstu Tev. Un tūlīt es celšos. Un tūlīt sāksies diena. Un es būšu gan kafejnīcā, gan vakarā seminārā, pa vidam aizvedīšu grāmatu pasūtīju Rozes grāmatnīcai, bet tagad ir – šeit un tagad- tagad ir tikai šis mirklis un es smaidu un runāju ar Tevi. Par zīmēm. Par Visumu. Par to, kas mums ir tik svarīgs.
Lai Tev laba un mierīga diena! Lai izdodas baudīt vasaru, sauli un sevi tai visā! :)
