Ir mana dzimšanas diena. Ir apdarīti rīta darbi un bijis laiks ar ģimeni, un tagad esmu uzlējusi kūpošu kafiju, lai pabūtu kopā ar Tevi.

Tu man esi kļuvusi ikdienas daļa un es patiesi nevaru vairs atcerēties kā bija pirms tam, kad Tevi nepazinu un kad ar Tevi nesarunājos.

Un zinu jau zinu, ka kādu nedēļu neesmu neko Tev uzrakstījusi, bet tici, ka katru dienu par Tevi domāju un ar Tevi sarunājos. Domās. Dažreiz pat skaļi. Dažreiz mūsu sarunu izstāstu savai priedei, dažreiz savam sunim, dažreiz nosūtu Debesīm.

Vai arī Tev tā ir, ka labākās domas atnāk tieši ejot, ko darot vai varbūt pat pilnīgi nepiemērotos brīžos, kad būtu jādomā kas pilnīgi cits.

Man tēmas kā krellītes ir savērtas uz diedziņa, lai vienu pēc otras tās atšķetinātu, izvērstu un ar Tevi pārrunātu.

Un varbūt tieši tādēļ, ka ir mana dzimšanas diena un šādos brīžos cilvēks iedomājas par gadu skaitu, bet varbūt tādēļ, ka kādu laiku atpakaļ biju uz filmu „Sex un lielpilsēta” un kaut kā tas galveno varoņu gadu skaits un cīņa ar to man iekrita acīs, vai arī kādā vēl sieviešu žurnālā salasīju un saklausīju šo tēmu. Nu, vārdu sakot, šodien nolēmu ar Tevi parunāt par to kā sadzīvojam ar saviem gadiem. Un tas ir pilnīgi vienalga vai Tev šodien ir 20, 25, 31, 42 vai varbūt 53 kā Samantai no filmas.

Uzreiz man Tev jāizstāsta sava pozīcija un jāsaka, ka man pašai ar saviem gadiem ir ļoti viegli un labi. Varbūt tādēļ, ka dzīvoju absolūtā mīlestībā, varbūt tādēļ, ka man ir jauna ģimene, varbūt tādēļ, ka esmu pieradusi būt laimīga un saskatīt skaisto it visā, varbūt tādēļ, ka esmu nostājusies uz Garīgā attīstības ceļa un šai ziņā esmu gandrīz vai tikai „bērnu autiņos” un man ir tik daudz vēl jāmācās, jāaug, jānobriest un jāpilnveidojas, ka tiešām jūtos ļoti jauneklīgi. Varbūt tādēļ, ka visu mūžu esmu gribējusi dzīvot viegli un arī šobrīd uzskatu, ka mūsu pats svarīgākais stāvoklis ir ļaušanās Dabas un Dieva likumiem. Varbūt tādēļ, ka palēnām izslēdzu no sava vārdu krājuma vārdu „cīņa”. Es tiešām necīnos ne „par”, ne „pret”. Es ļaujos, baudu, sekoju, noskatos, saprotu, mācos, skatos.....

Tomēr man ir atmiņā arī periodi, kad jutos nemierā ar saviem gadiem un uzskatīju, ka to vairs nevaru atļauties, un to vairs ne. Un apkrāmējos ar stereotipiem no visām pusēm. Piemēram, kad man bija 23 gadi un es tikko kā biju beigusi augstskolu, tad uzskatīju, ka savu mūžu vairs nevarēšu iet uz klubiem , ballītēm, diskotēkām utt. Un tici vai nē, bet krietnus gadus nodzīvoju ar šo pārliecību.

Tad bija 32 gados cits moments, kad man pēkšņi šķita, ka necietīšu, ja ap acīm parādīsies smalkās krunciņas.

Un ja godīgi, tad laikam, ka abi šie gadījumi ir vienīgie, kad par šo tēmu domāju un uztraucos.

Toties, kad man bija 38 un es kopā ar 20 vai 30 gadīgām meitenēm vienlaicīgi gāju uz klubiem padejot, tad man bija jau tik laba pašapziņa, ka nekas mani no šī komforta stāvokļa nespēja izsist.

Un tomēr, es zinu, ka meitenes visos vecumos ļoti uztraucas par saviem gadiem un dara brīnumu lietas, lai tos nepieņemtu.

Es noteikti esmu par to, ka vajag sevi kopt un lutināt, un darīt visu, lai sieviete izskatās tik labi, cik vien iespējams, bet nu mans vēlējums šai sakarā ir par to, ka to visu vajadzētu darīt ar labu pašapziņu, bez satraukuma, ar prieku un ...ļaujoties, nevis cīnoties.

Un varbūt, ka pat uztaisīšu vienu semināru par šo tēmu. Jāizdomā. Varbūt, ka tiešām ir vērts.

Lai Tev jauka diena!

Lai Tu vienmēr un visur spēj sevi pieņemt tieši tik brīnišķīgu, cik esi!