Šodien es atklāju peldēšanās sezonu, un ņemot vērā, ka citus gadus sadūšojos ieiet ūdenī tikai augusta beigās, tad var teikt, ka priekš manis šis ir rekords. Ir kaut kas manī mainījies.

Un zini, ko es šai sakarā domāju? Man šķiet, ka tas viss atkarīgs no tā, ko mēs iekšēji sev atļaujam, ko ne.

Citreiz dzīve kūsāt kūsā mums blakus, bet mēs kaut kā līdz galam neuztveram vai nesaprotam, ka tas attiecas arī uz mums. Un, piemēram, pavadām dienas darbos, vai kādās atrunās, ka vēl nav tik silts vai vēl nav pienācis laiks, lai ļautos „kurorta režīmam”, vai, ka .......un ir tūkstoš iemesli kāpēc to neizdarām.

Un varbūt, ka pat uzskatām sevi par itin brīviem savā izvēlē.

Un varbūt pat noguļam gultā, darām neko vai arī uzskatām, ka īstenībā prieks jau ir arī tikai uz to visu skatīties.

Un tomēr, man ir jāsecina, ka tas ir kaut kāds iekšējs bloks vai sevis ierobežošana. Jo tad, kad galu galā sadūšojamies izdarīt to, kas jau kādu laiku ir bijis acu priekšā, tad tomēr ir tik ļoti patīkami un parasti rodas tikai viens jautājums – kāpēc gan es jau sen šo lietu nedaru?

Ja paanalizēju savu dzīvi, tad man ir veseliem periodiem tāda pieredze, ka neesmu iesaistījusies tur vai tur, uz to brīdi pilnībā uzskatīdama, ka tas nav priekš manis, ka to negribu, vai arī, ka „labās meitenes” to nedara, vai, ka kaut kādu iemeslu pēc to nevaru atļauties – piemēram, zaudēšu imidžu ;) Un es pat nerunāju par kaut ko ekstrēmu. Es tiešām neesmu lekusi ne ar gumiju, ne ar izpletni un varbūt, ka vairs pat to arī nemaz negribu. Bet kādēļ es neesmu lidojusi ar gaisa balonu, to nevaru sev atbildēt.

Kādēļ neesmu iemācījusies slidot un katru gadu neeju uz slidotavu? Nezinu.

Es vienmēr uzskatīju, ka tas nav priekš manis. Ka var paslīdēt un pakrist. Ka sāpēs. Ka būs auksti. Ka.......

Līdz pagājušogad vīrs mani pierunāja izmēģināt. Viņš ir mācījies gan daiļslidošanā, gan hokejā, tādēļ paļāvos, ka viņš mani noturēs un man būs tiešām patīkami. Un tiešām bija. Es izbaudīju tik fantastisku mirkli satvērienā slidojot kopā ar viņu. Un bija jau bija brīži, ka man slidas tikai drusku pie ledus skārās. Un tieši tas bija tik brīnišķīgi.

Vēl man ir prieks, ka slēpoju ar kalnu slēpēm, toties nekad neesmu mēģinājusi slēpot pa ūdeni. Varbūt būtu jāpamēģina.

Un gan jau, ka Tev arī būtu vesels sarakstiņš ar lietām, kuras ir tepat blakus, bet Tu nez kāpēc uzskati, ka nav priekš Tevis.

Klau – sarunājam, ka katra izdarīsim ko tādu, ko esam līdz šim sev liegušas.

Man šķiet, ka es turpmāk peldēšos katru dienu.

Un tas būs mans jaunais piegājiens ķermeniskai dzīvei.

Visam taču jābūt līdzsvarā un sava daļa jāsaņem gan dvēselei, gan garam, gan ķermenim.

Mana dvēsele un gars tiek lutināti ar mūsu sarunām un ne tikai, bet ķermenim šis būtu kas pilnīgi jauns.