sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: RENĀTE VECVĒRDIŅA

„Hello from the other side”- gibas dziedāt kā no Adeles dziesmas :) 3 pilnas nedēļas slimošanas un es atkal jūtos dzīva, spēka pilna (nu gandrīz :) ), radoša un tā, ka ļoti gribas ar Tevi parunāties! Tieši slimojot un kārpoties atkaļ augšā, pārdomāju daudzas ar sevi pašu saistītas lietas. Un viena no tām - stress vai, pareizāk sakot - kāpēc man un arī Tev to galīgi un pavisam nevajag.

Vispār man nepatīk tas vārds. Varētu aizstāt ar "bēdiņa", "ķibelīte", "nelaimīte" vai ko citu. Taču tas nebūs īsti precīzi, jo viss iepriekš nosauktais ir īslaicīgs, pārvarams un var kalpot par atspēriena punktu jauniem sasniegumiem. Taču stress...

Pastāstīšu ko mazliet vairāk par sevi. Esmu emocionāla, ļoti empātiska, visu cenšos izdarīt pēc tīrākās sirdsapziņas un godīgi. Kopumā viss ir ļoti labi, taču vēl tam visam klāt nāk spēja satraukties un uzpūst no mušas ziloni. Manas kolēģes mīļi pavelkot uz zoba sauca mani par "Panika, panika" un piešķīra man moto: "Galvenais nezaudēt paniku". Diezgan smieklīgi, taču tik tuvu patiesībai, ka patiesībā traģiski :)

Aptuveni mēnesi atpakaļ ar mani notika atgadījums, kad mani nepatiesi apvainoja kādā notikumā un es tik ļoti sakreņķējos, ka šī situācija bija vienīgais, kas aizņēma manu prātu. Principā es sāku nevis dzīvot, bet eksistēt, gaidot iespējamo sodu, brīdinājumu vai ko citu. Tas vilkās 2 nedēļas un beigu beigās ne es vainīga, ne sods, bet.. Pilnīgi lieks stress, no kā varēja pilnīgi mierīgi izbēgt. Šķiet, ka šeit varētu likt laimīgu punktu, iedzert šampanieti un dzīvot tālāk, bet...

Bet es, šādi stresojot, pilnīgi sagrāvu savu imunitāti un sāku slimot. Sākotnēji ar rota vīrusu, tad temperatūru un kakla sāpēm, tad iesnām un klepu un beigu beigās man uz vairāk kā nedēļu pazuda balss, nu tā kārtīgi pamatīgi un pirmo reizi dzīvē. Man, esot diezgan lielai pļāpai ar plašu un darbīgu 5.čakru, tas bija visnotaļ liels pārbaudījums.

Kā vēstī tautas paruna - kad karš beidzies, visi gudri, arī es :) Man vispār piemīt izteikta īpašība mācīties tikai no savas pieredzes, kļūdām un veiksmēm. Nereti gadās tā, ka izlasot kādu grāmatu, pēc neilga laika ar mani notiek tieši tāda situācija, kur apgūtās prasmes tiek pārbaudītas praksē.

Aleksandrs Svijašs savos darbos stāsta, ka katram cilvēkam ir iekšējais uzraugs, regulators, kurš modru aci vaktē, vai cilvēks iet savu noteikto ceļu, vai dara to, kas sirdij liek justies laimīgai un vai nedara sev un apkārtējiem pāri. Un ja dara kaut ko aplamu, cenšas pievērst uzmanību, lai cilvēks kaut ko mainītu. Nu lūk, es to visu redzēju, visu sapratu, bet nu tik ietiepīgi neko nemainīju, ka saslimu. Un man vienkārši lika kaut ko mainīt. Tāpēc, ja ar muguras smadzenēm jūti, ka kaut kas neiet tik raiti kā gribētos - atvēli sev mazliet laika, lai ieklausītos sevī un kaut ko mazlietiņ pamainītu. Varbūt izmuksi no nejēdzīgas slimošanas :)
Bet tas vēl nav viss, šoreiz gribu padalīties ar savām atziņām sava klusēšanas retrīta (t.i.-piespiedu nevarēšanas runāt laikā) laikā:

~ Nav jēgas satraukties par lietām, kuras Tu nevari ietekmēt. Tu tikai lieki barosi šo situāciju un iespējams, ar savām emocijām to padarīsi tikai smagāku. No sirds iesaku noskatīties Toma Henka jauno filmu "Spiegu tilts"- tajā kādam spiegam, pirms soda pasludināšanas vaicā:"Vai Tu patiešām nesatraucies?" un viņš parausta plecus un vaicā: "Vai tas ko mainīs?" Un patiesi - vai tas ko mainīs?

~ Satraucoties, it sevišķi par lietām, kas nekādi neskar Tavu ģimeni un mīļos, Tu viņiem atņem sevi - laiku, ko jūs varētu kopā izbaudīt. Tu it kā esi, bet Tevis nav. Līdzīgi kā tad, kad Tu sēdi sociālajos tīklos un Tavējie nevar pievērst Tavu uzmanību. Tik pat destruktīvi :(

~ Brīžos, kad Tevi nepatiesi apvaino, vienalga vai kādā sadzīviskā situācijā, uz ielas uzkliedzot vai kā citādi - neļaujies, lai Tevi enerģētiski izsūc sausu. Cik vien  iespējams, norobežojies no situācijas un tici sev. Kā arī sūti mīlestību tam, kurš ir bijis nejauks. Tici man, ja kāds ir nejauks, viņš pilnīgi noteikti nav laimīgs un viņam ļoti ļoti pietrūkst pozitīvo emociju. Iespējams, ka viņš ir tāds tieši aiz izmisuma.

~ Es padevos šai situācijai un pati sevi nolaidu līdz upura līmenim- man katram pretimnācējam gribējā izstāstīt, kā mani apvainoja un kāda es nabadzīte. Jutos nelāgi, nelabi, manas radošās spējas noplaka, es nevarēju parakstīt un rokdarbot. Rokas necēlās un visu ķermeni vilka pie zemes. Kad man vēl nepieleca, ka jāsaņemas, man pazuda balss. Nu redz, ja jau tāda nabadzīte, tad še Tev - balss arī nav vajadzīga :)

~ Un tad es vienkārši nolēmu, ka man nav spēka slimot. Es riiktīgi  paliku dusmīga :) Bet tas nav īstais risinājums. Labāk ir vienkārši nolemt - viss, es tagad būšu vesela! :) Tik ātri tas gan nenotika, bet tas noteikti bija pareizais virziens un man pamazām atgriezās spēki.

Patiesībā ir tā, ka nemaz nevajag kādu kurš "uzliktu aci", sūtītu kādu nelāgu domu vai kā citādi mūs negatīvi ietekmētu. Visspēcīgākais pāridarītājs esam mēs paši pret sevi. Ja mēs esam spēcīgi, enerģijas pilni, neviens mūs nemaz nevar ietekmēt. Tāpēc mans novēlējums ir - lai mēs ļoti ļoti mīļotu sevi un reiz, kādā skaistā dienā aizmirstu, kas tas tāds stress ir un nekad par to neatcerētos :)

Priekā mīļie un- uz drīzu tikšanos ar jaunām atklāsmēm :)
Renāte