Septiņas saules manī. Iepazīt sevi caur savām saknēm


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: RENĀTE VECVĒRDIŅA

 Tā saka, ka ja Tev būs lemts kaut kur būt, Tu noteikti tur nokļūsi. Agri vai vēlu, pa pilnīgi apzinātu vai arī absolūti negaidītu ceļu. Un tā notika ar mani. Pašā Ziemas saulgriežu viducī notika mana pirmā čakru līdzsvarošanas nodarbība - tikšanās ar manu sarkano sauli.

Par čakrām ir dzirdējis teju ikviens. Ja esi Pavasara Studijas cilvēks, reizi pa reizei apskati, kas šeit jauns notiek un lasi Ineses grāmatas, noteikti esi kaut ko par to dzirdējis un arī pamanījis nodarbības un vebinārus. Galu galā pat rudens nometne bija veltīta čakru līdzsvarošanai. Par to runā ajūrvēdas speciālisti, austrumu gudrību turētāji, masieri, enerģiju līdzsvarotāji un arī mūsu pašu dziednieki un zintnieki. Kāds to varbūt sauc par čakru, cits - par dzīvības enerģijas centru, kāds vēl citā, sev mīļākā vārdā, bet doma jau viena un tā pati.

Man šķita, ka es tīri labi orientējos, kur nu kura atrodas un ko dara, bet... reiz man pavaicāja - klau, kā nu zināt, ka man kāda čakra nav pietiekami aktīva un ko ar to praktiski darīt? Un es apmulsu. Es! Kura izlasījusi čakru rokasgrāmatu, gudri par to runājusi ar dažādiem speciālistiem un patiesībā ar jebkuru, kurš apmēram nojauš kas tās čakras tādas ir. Un es saprotu, ka neko es nezinu. Ak, ego, mīļais :)

Bet kā saka mana mamma - viss kas notiek, neapgāžami un neatgriezeniski notiek uz labu. Mana neziņa nolika pie vietas manu visgudrību un es sapratu, ka ir pienācis īstais laiks patiešām izprast, kas tas ir un kā var man palīdzēt. Un pašai nemanot, ne aci nepamirkšķinot es jau sēdēju graudu kaudzītē un klausījos Ineses un Toma līganajā stāstījumā.

Es nepārstāstīšu visu, ko mēs darījām, jo patiesībā to nemaz nevar tā atstāstīt - to ir jāsajūt caur katru šūniņu un vienkārši jāielaiž sevī. Bet tas, ar ko es patiešām vēlos ar Tevi dalīties ir manas atziņas un... mans novēlējums Tev un visvairāk - pašai sev.

Es nevaru vārdiem aprakstīt, kas īsti notika, bet manī kaut kas atvērās, vai arī iztīrījās, lai dotu vietu jaunajam, tik ļoti svaigam un dzīvam. Es sāku raudāt jau izejot pa studijas durvīm, es pieraudāju visu 3.autobusu un turpināju raudāt vēl visu vakaru, ik pa brīdim mierinot vīru, ka man viss ir ļoti ļoti labi un tieši tā, kā vajag.

Kā pirmo es vēlos mums novēlēt vienkārši būt. Atļaut sev pašam dzīvot tā, kā vēlies Tu un Tavs iekšējais bērns. Atļauj sev noaut basas kājas un pastaigā pa savu māju, sajūti to. Sajūti mirkli, kad pēdas skar zemi un nedari neko citu. Neskrien, neplāno, neatdod savu laiku sociālajiem tīkliem un tiem, kuriem tas nav neko vērts. Salasi savas dzīves stundas un minūtes kā lielāko dārgumu un uzdāvini ikvienam, kurš Tev ir patiesi mīļš. Iemīļo un cieni patiesi un no sirds sevi un savu tuvāko. Un nebaidies atteikties no  tiem, kuri Tev nesniedz neko vērtīgu. Tas nemaz nav egoistiski. Tas ir vērtīgi.

Es mums novēlu novilkt katram savu pagātnes sāpju mugursomu un atstāt to tur, kur tai pienākas būt - tajā mirklī, kurš jau pagājis un nekad neatgriezīsies. Vai sajūti, cik viegli paliek brīdī, kad atbrīvojies no lieka nesamā? Vai redzi, cik daudz skaistu mirkļu vari likt to vietā, izbaudīt šo brīdi un mirkli?

Un vēl es mums novēlu izdzīt saknes - lielas, spēcīgas, dzīvīgas un dzīvību nesošas. Sazemēties un sajust to pamatīgumu un bagātību, ko dod mūsu tauta, mūsu zeme, mūsu senči un ģimene. Mamma un tētis. Brāļi un māsas. Mūsu mīļotie un bērni. Un pat tad, ja kādu reizi Tu sajutīsies vientuļš, atceries, ka visa Tava bagātība, viss Tavs pamatīgums un Tavas saknes ir Tavā sirdī un vienmēr blakām. Brīnišķīga sajūta, vai ne?

Apbrīnojami, bet tieši tik nopietnas un reizē vieglas un spārnojošas sajūtas sniedza nieka 2,5 stundas, tepat tuvējā Pārdaugavā, tepat Pavasara Studijā. Mums nav jābrauc uz Indiju vai jāmeklē laime aizokeāna zemēs. Tā ir tepat mums līdzās, mūsu zemē augušos graudos, čiekuros un jūras smiltīs, līdzcilvēkos un valodā- atlaid aizvainojumu un visus pagātnes kreņķus un atveries sajūtām. Un tieši šobrīd, Vecā gada izskaņā, ir īstais laiks to paveikt.

Lai vēl vairāk sajustu šo īpašo mirkli, es Tev no sirds novēlu atrast laiku noskatīties multfilmu Mazais Princis. Tā nav multfilma bērniem un, iespējams, viņiem nemaz nepatiks. Bet ja Tu noskatīsies, Tu sapratīsi. Un nekad vairs negribēsi līdz galam pieaugt un kļūt bezgala nopietns. Tu lolosi savu iekšējo bērnu un arī mazos, tik ļoti dzīvi mīlošos ķiparus savos līdzcilvēkos. Tev patiks :)

Lai skaistas un bezgala vieglas pēdējās šī gada dienas,
Renāte

 

Komentāri (0)  |  2015-12-30 01:48  |  Skatīts: 1017x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ