Tikko kā delfos izlasīju Viestura Dūles rakstu par cilvēku masveida izceļošanu no valsts un noskatījos video klipus no viņa vadītā raidījuma „Intelektuālā apokalipse”. Vienā no sižetiem bija uzaicināts puisis (17 gadi) no Talsiem, kurš saka, ka viņš ir jau pa pusei izlēmis braukt no Latvijas prom, jo viņš neredz šeit iespēju nopelnīt lielu naudu. Kad viņam jautā, cik tas ir „liela nauda” – viņš atbild: 200 Ls mēnesī.
Šis skaitlis mani pilnīgi izsita no sliedēm.
Tātad mūsdienu jauniešu vēlme ir absolūti piezemēta. Viņš nemaz nerunā par mersedesiem, dzīvokļiem, mājām vai pasaules apceļošanu. Lai viņš paliktu Latvijā – strādātu un mācītos, viņš grib saskatīt iespēju šeit pelnīt 200 Ls. Viņš vienkārši grib paēst un aiziet uz kādu klubu, apmaksāt savu īrēto dzīvokli un darīt savu darbu, par kuru pelnīt šo naudu un viņš šādu iespēju šeit Latvijā nesaskata.
Un tad man uznāca tik milzīgs pārdomu vilnis un tik konkrēta atziņa – nu...kaut kas līdzīgs, kā tad, kad sāku veidot savu „Pavasara studiju”- ka faktiski tā misija skaidrot lietu īsteno būtību un Visuma likumus, ir vēl lielāka un nozīmīgāka, kā es biju iedomājusies. Ka tas, ko mēs te runājam ir jāattīsta vēl vairāk un par to ir jārunā vēl saprotamāk un vēl plašāk. Ka jaunieši vēl arvien nezina, ka no viņu iekšējā uzstādījuma, ka no viņu pašu vēlmēm un attieksmes, ir atkarīga viņu dzīve.
Es sēžu istabā pie datora un saku savam vīram – ka es nezinu ko darīt. Ka es strādāju katru dienu, bet es nevaru paspēt izdarīt tik, lai pa lielam kas mainītos. Ka es esmu tik maza, bet tā cilvēku daļa, kuri neredz izeju, ir tik liela. Ka ir jāvar darīt vēl vairāk. Ka ir jāuzrunā vēl precīzāk. Ka ar grāmatu vien nepietiek. Ar semināriem vien nepietiek. Ka ir jāmeklē vēl kāds cits veids kā to darīt.
Jo vēl arvien ir sajūta, ka cilvēki bieži vien nevar saredzēt un izjust kā gan kāda cita labā pieredze vai atziņa varētu darboties viņa dzīvē. Tam pašam puisim (kurš grib pelnīt 200 Ls) raidījuma eksperti un pieaicinātie profesionāļi saka – klau, nauda arī Latvijā ir visapkārt, tikai paņem to.
Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nesaprot kā paņemt. Kā mainīties. Ko darīt.
Un man jau šķiet, ka tā pa lielam ir vissvarīgākā lieta – ne tikai zināt, bet tiešām saprast un izjust ko un kā savā dzīvē darīt. Un darīt to šodien. Nevis pēc gada vai desmit. Šodien šeit un tagad mēs varam būt laimīgi, bagāti, ideju pilni un realizēt spējīgi. Šodien mēs varam sākt palīdzēt sev un citiem saskatīt iespējas.
Droši vien, ka te jau iet runa ne tikai par jauniešiem un ne tikai par naudu. Arī par mums pašām visdažādākajās dzīves situācijās.
Un tā nu es šodien turpināšu to domāt visu garo ceļu - man priekšā ir 300 km brauciens (Kuldīga turp - atpakaļ) un brīnišķīga tikšanās ar Kurzemes sievietēm.
Bet Tev es novēlu brīnišķīgu dienu un šo saulaino pavasara sagaidīšanas laiku!!!
Mīlestībā,
Inese
