sadaļa: VIŅŠ un VIŅA
autors: INESE PRISJOLKOVA

Kaut kā pie sevis esam vienojušies, ka Sievišķības skolā runājam tikai un vienīgi par sievišķību un tikai pa brītiņam pieminam vīrišķo, lai atpazītu pretstatu.

Savukārt kursā “Viņš un Viņa” - tur gan runājam par mums un par viņiem, par to, kā veidot patīkamas un laimīgas attiecības.

Man pašai visgrūtāk bija pārorientēties uz to, ko mēs esam nosaukuši par sievišķo enerģijas platformu, lai vīrs iedvesmotos darīt.

Kas tur grūts?

Nu tas, ka līdz šim drīzāk uzskatīju par vērtību to, ka varu pati izdarīt. Ka varu būt patstāvīga. Ka man nevienam nav jāprasa palīdzība. Ka ar visu tieku galā.

Un liels bija mans pārsteigums, ka iedziļinoties vīrišķi sievišķo attiecību gudrībās, izrādās, ka tieši ar to beidzu kopā savas attiecības, ka ar to ierādu, kurš te ir līderis. Un ka ar to, ka vīrs pēc būtības nemaz nav vajadzīgs, jo ar visu tieku galā pati – viņš tiešām kļūst lieks. Diemžēl esmu piedzīvojusi tādu situāciju (pirms laimes terapijas).

Un varbūt tieši tādēļ savās tagadējās attiecībās jau visu daru savādāk.

Un varbūt tieši tādēļ mācos to, kas man gadiem bija licies vērtīgs savādāk.

Uzreiz varu pateikt, ka sākumperiodā man visgrūtāk bija novaldīt savu lepnumu vai ātro dabu. Dēļ neprasmes veidot to sievišķības platformu, viens laiks bija tāds, ka - ja tiklīdz kaut ko palūdzu, tas momentā netika izpildīts, tad varēju mesties un darīt pati, vēl ar uzmestu lūpu, ka “re kā, nevar palīdzēt”. Un tas tā nebija pret vīru vien. Tā bija pret visiem, kas zibens ātrumā nepratās atsaukties uz aicinājumu darīt to, vai to.

Ar laiku uzzināju – ka no sievišķības šai situācijā manī bija tiešām maz.

Drīzāk tas bija tāds slēpts “komandieris brunčos”, kas mēģina manipulēt ar apvainošanos un demonstratīvu izdarīšanu otra nespēju iesaistīties.

Nākošais etaps bija reāla pacietības audzēšana. Un ar to manai straujajai dabai, kurai visu vajag nekavējoši, bija ļoti grūti. Nāca virsū niķi un dusmas, agresija un vēlme visam atmest ar roku un dzīvot pa vecam.

Bet – ar veciem paņēmieniem var iegūt tikai iepriekšējos rezultātus.

Es gribēju tiešām atgriezties pie sievišķības.

Kāpēc saku atgriezties?

Tādēļ, ka piedzimstot, mums – visām meitenītēm -šīs zināšanas un prasmes ir. Mēs jau esam sievišķīgas, līdz audzināšanas un piemēra rezultātā izmainām vērtību savu sistēmu un kļūstam savādākas.

Un es šeit nerunāju par svārkiem, rotām vai krāsošanos. Es šeit runāju par uzvedību, attieksmi un tiešām īsteno būtību.

Man neinteresē sievišķība tikai tēla nozīmē. Lai arī tas ir ļoti skaisti, bet bez satura tam nav jēgas.

Man interesē iekšējas izmaiņas, lai es pati justos labi, izvēloties sievišķību. Un lai mans vīrs jūtas labi savā vīrišķajā pusē.

Viens brīnišķīgs laiks, kad iemācīties sievišķību ir – bērniņa gaidības. It sevišķi, ja ir kādi ārsta ierobežojumi un pieteikt, ka tiešām ir sevi jāpalolo. Man tas nāca kā svētība, jo vienkārši ļoti daudz ko savā visvarenībā vairs nevarēju. Tā ir brīnišķīga pieredze, kura mani izmainīja pēc būtības.

Pēkšņi – kā uz burvju mājienu – iemācījos uzticēties vīram, ka viņš varēs, pratīs un gribēs izdarīt visu, kas mums nepieciešams. Un saņēmu pierādījumus, ka viņš tiešām var.

Redz, kamēr es skrienu pa priekšu un visu izdaru pati – man nav variantu uzzināt, kā to būtu izdarījis viņš.

Kamēr es pelnu pati – es nevaru zināt, kā ir uzticēties viņa spējai nopelnīt.

Kamēr es visu vadu pati – man nav iespēju uzzināt, kas notiek, ja tā nav.

Un es jau nesaku, ka tagad guļu un neko nedaru. Es pat negribētu, lai tā būtu. Es tiešām gribu darīt pati. Bet – ne jau VISU. Es gribu mācēt saskatīt to, kas vairo manu prieku un sievišķo enerģiju. Un saskatīt to, caur ko viņš kļūst stiprāks un vajadzīgāks.

Es gribu iemācīties nepiekust. (un man reāli tas izdodas).

Es gribu priecāties par citu veikumu un mācēt palūgt un pateikties.

Es gribu radīt gaisotni, kad viss notiek it kā pats no sevis, nevis tādēļ, ka esmu izsniegusi komandas, bet gan tādēļ, ka katram ir kaifīgi savu roku pielikt konkrētā lietā.

O, tā sievišķības platforma ir kaut kas tik vērtīgs, ka ar iepriekšējā kursa dalībniecēm runājot, nonācām pie secinājuma – tā ir dzīve kā diena pret nakti. Viss pēkšņi sakārtojas pilnīgi savādāk un reāli kļūst vieglāk elpot gan pašai pa sevi, gan attiecībās ģimenē.

Vārdu sakot – 27.oktobrī sāksim šo brīnišķīgo kursu, kuru vadīsim kopā ar vīru un abi dalīsimies ar atziņām un pieredzi, kā mums pašiem gāja ar šo mainīšanos.

Pirmā nodarbība ir tieši par to – kā neskriet pa priekšu ar savu darīšanu, bet radīt apstākļus un vidi, lai vīrs gribētu darīt.

Kādos apstākļos vīrs grib darīt?

Kādos brīžos viņam vislabāk veiksies?

Kā atbalstīt savu vīru grūtos brīžos?

Kā mainīties pašām, lai atbrīvotu līdera lomu ģimenē, tai pat laikā esot karalienei?

Kā nepiekust un nepārstrādāties?

Kā izkļūt no vāveres riteņa?

Kā vairāk nedarīt kā darīt (šis ir ļoti interesants punkts).

Vārdu sakot – ķersimies klāt šai attiecību tēmai, lai viss varētu sakārtoties savā dabiskā kārtībā.

Ja vēlies mums piebiedroties, tad pirmā nodarbība ciklā “Viņš un Viņa” būs 27.10 plkst 18.00-20.30 par tēmu “Sievišķības platforma”. Pieteikšanās kā jau vienmēr: pavasarastudija@gmail.com vai pa telefonu 29100714 (Santa).

Ar sveicieniem, Inese