sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Vai nu tādēļ, ka ļoti daudz runājam par šo tēmu, vai tādēļ, ka pati to pieskatu savā dzīvē, bet nu patiešām ir tā, ka gandrīz uz visu, kas notiek, var atbildēt ar šo frāzi.

Šodien jautājumos un atbildēs saņēmu šādu situācijas aprakstu un jautājumu. Un tā kā lapa ir publiska, atļaujos šo anonīmo jautājumu pārpublicēt:

Esmu mainījusi savu attieksmi pret darbu-daru tik cik varu, bet cenšos lieki nestresot. Kolēğes turpretim aizrāvušās tādā kā sacensībā kura kuru pārspēs skrien ņemās un visu laiku demonstrē savu varu un plosās ja kaut kas nesanāk. Man viss normāli ja vien neskaita to ka no vinju skata punkta es droši vien izskatos kā baltais zvirbulis jo neskrienu un necepjos par visu. Reizēm gan grūti man savu nostāju noturet bet cenšos. Inesīt kā es varu sev palīdzēt noturēties šādā harmonijā? Kolēğes protams grib lai es ņemos arī pa galvu pa kaklu kā vjnjas. Taču man mans miers vnk nu tas iespējams ir svarigāks.

Šis ir kārtējais ļoti uzskatāmais piemērs, kā notiek tad, kad gribam mainīties, bet tai pat laikā nespējam noturēties neaizdomājoties ko par to teiks citi, vai arī ko viņi droši vien padomās, jeb ko viņi visticamāk no manis sagaida, vai.....

Un tā mēs ņemamies un ņemamies, līdz pazaudējam atbalsta punktu sevī un grib negrib sākam dzīvot pēc sabiedrības priekšstatiem, kurus paši pilnīgi labprātīgi izvēlamies izpildīt.

Nometnē par šo daudz runājām – kā noturēt to centru sevī, kā dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu un ar savu īsteno būtību, piedevām nejūtoties vainīgai par to, ka esmu ES PATI un nesajusties ne sliņķei ne egoistei.

Pēc tam mums bija vebinārs par šo tēmu.

Bet nu esmu sākusi domāt par to, kā integrēt šo jautājumu pilnīgi visā, ko runāju.

Jo jāsaka jau pilnīgi godīgi – kamēr mēs neizmainām šo vienu lietu, neizdarām šo vienu soli pretim sev, tikmēr varam kārtot savu dzīvi bezgalīgi, bet laimīgāki nekļūstam.

Un tā – pirmais seminārs, kurā gribu lielu daļu ielikt no tēmas “kā dzīvot ar centru sevī” būs jau šonedēļ 16.oktobrī.

Šis ir īpašs notikums, jo ar šīs nodarbības palīdzību atbalstīsim fantastisko darbu, ko dara Sirds siltuma darbnīca. Starp citu, tās vadītāja Linda Vītoliņa mums atveda paraudziņus ar mazajām drēbītēm, kas darinātas priekšlaikus dzimušiem bebīšiem. Ak, kungs, cik tās ir skaistas un mīlīgas. Ja uz šo visu paskatās tikai no visgaišākās puses, tad ir tāda absolūtā brīnuma sajūta, ka tik maziņā tērpiņā var ieģērbt vēl maziņāku bērniņu, kurš jau ir riktīgs cilvēks.

Lūk – tieši tik brīnumainas lietiņas darina Sirds siltuma darbnīca absolūti bez maksas. Un tādēļ Pavasara studija grib iesaistīties un šos labos darbus atbalstīt savukārt ar to, ko protam mēs.

Un mēs protam vadīt seminārus, nodarbības, rakstīt grāmatas un vadīt pasākumus:)

Grāmatas dāvināsim noteikti. Tas jau ir sarunāts. Bet pirmais pasākums, kas notiek saistībā ar Sirds siltuma darbnīcu, būs tieši šis 16.oktobra seminārs “Es esmu savas dzīves autors”, kurā savukārt ietversim lielu daļu par to centru sevī.

Man tas būs ārkārtīgi mīļš un liels notikums, jo nu jau kādu gadu (vismaz) neesmu vadījusi “autora” tēmu. Un varbūt tieši tādēļ to gribas apaudzēt ar visādiem jaunumiem, kas pa šo laiku ir nākuši klāt. Bet tik un tā tas ir un paliek pamatu pamats.

Tātad, mīļā, ja nu ir gadījies tā, ka esi šobrīd apmaldījusies un tiešām nesaproti, kas dzīvē notiek. Ja nu jau kādu laiku nevari apstiprinoši atbildēt uz jautājumu “vai Tu esi laimīga?”, ja ir sajūta, ka nezini, no kura gala ķerties klāt – tad ir īstais brīdis atnākt uz šo tikšanās reizi.

Mēs runāsim tieši par to, ko darīt tad, ja viss liekas traki, ja viss ir pelēks un drūms, ja depresija jau klauvē pie durvīm un vienīgais, ko skaidri zinu, ka gribu – ir sagaidīt vakaru, lai ietu atkal gulēt.

Man ir šāds periods bijis pirms es pati uzsāku Laimes terapiju. Es zinu kā tas ir. Toreiz vēl šādi to nebiju nosaukusi un tikai vēl pēc gadiem tas sastājās tādā sakārtotā kārtībā vai sistēmā.

Tagad esmu pateicīga tam periodam, jo caur to radās mans laimes terapijas kurss – līdz ar to mana nākotnes nodarbošanās un Pavasara studija.

Bet tad, kad tam gāju cauri (apmēram pirms 15 gadiem), tad neko gaišu tai visā saskatīt nemācēju.

Toreiz ķēros pie salmiņa. Varbūt pie salmiņiem. Caur bezcerību un neticību kaut kā sāku kulties, līdz kā mazs mazs mirdzošs punktiņš parādījās gaisma tuneļa galā. Toreiz tas tunelis likās bezizmēra un gaišais punktiņš galā kā mirāža.

Kūlos tālāk. Vienkārši jau nebija kur sprukt. Daudz ko zaudēju. Ļoti daudz, ko zaudēju. Toreiz man likās, ka visu, kas man svarīgs. Es toreiz nezināju, ka pirmais, kas jāpārtrauc – pašai jābeidz izturēties pret sevi graujoši un citiem nedrīkst ļaut to darīt. Toreiz ļāvu. Man nebija ne nojausmas kā to pārtraukt.

Un tieši tādēļ, ka zinu, kā tas ir. Tieši tādēļ, ka zinu, kā no tā toreiz izkļuvu. Tieši tādēļ, ka lielu daļu no sastrādātā varēju arī nesadarīt, labprāt tagad dalos ar Tevi pieredzē – kā darīt savādāk.

Man vajadzēja gadus, lai to saprastu.

Tiklīdz sapratu, tā dzīvi izmainīju vienā dienā.

Un tad sākās laimes terapija.

Lūk – par visu to runāsim 16.oktobra seminārā.

Esi mīļi gaidīta, ja arī Tev tas viss ir aktuāli. Nu un pie reizes ar saviem 20eur atbalstīsim Sirds siltuma darbnīcas labos darbus.

Kā saka – ar vienu gājienu sasniegsim vairākus rezultātus.

Pieteikšanās, kā jau vienmēr pie Santas uz pavasarastudija@gmail.com vai pa telefonu 29100714

Gaidīšu jau šo piektdien pie mums Pavasara studijā.

Ar mīļumu, Inese