sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Reiz man viena meitene teica: “Inese, vai tu vari uzrakstīt rakstu tieši tad, kad jūties slikti, vai jūties īgni, vai jūties nekā, lai var saprast kā tieši tu no tā tiec ārā. Savādāk vienmēr ir tikai tas gaišais un skaistais. Bet ko darīt, kad viss liekas bez iemesla grūti”.

Nu lūk, tad šodien ir tā diena, kad man jāraksta šis raksts. Un patiešām nav neviena iemesla nejusties gavilējoši laimīgai. Ir fantastiski skaists un saulains laiks. Ir vasara. Ir brīvdiena. Esmu izgulējusies un atpūties. Viss ir. Un tai pat laikā.... nu nav tā mirdzuma, kad jūti – entuziasms līst pāri malām.

Piedevām, ko es varu daudz sūroties, ja man no dabas tā optimisma deva ir iedalīta ar uzviju un parasti man i pašai pietiek motivācijas, i vēl citiem spēju palīdzēt iegriezt enerģiju.

Ir pustrīs pēcpusdienā un ja jāpasaka kā ar savu NEKĀ sajūtu esmu tikusi galā. Tad atbilde ir precīzi tāda pat – nekā.

Es esmu izmēģinājusi paskatīties iedvesmojošus klipus, bet – nekā. Nu nav iekritis acīs nekas aizraujošs.

Esmu aizgājusi garšīgi paēst. Un atkal nekā.

Esmu mēģinājusi pastrādāt – nu ja ne radīt, tad vismaz caurlasīt jaunās grāmatas iesākto nodaļu. Bet arī tur to iedvesmu neatradu. Nu vārdu sakot – šis absolūti nekādais stāvoklis turpinās un galvenais ir tagad noturēties un neaizlaist to uz graujošo – dusmu un īgnuma pusi.

Varētu piekārtot māju – zinu, ka tas vienmēr palīdz. Bet negribās.

Varētu iet pa dienu pagulēt – bet...nenāk miegs.

Nu varētu vismaz iziet izskrieties ar suni. Bet....pārāk karsts.

Rakstu un sāku smieties:) jo šitādu gaušanos vēl nekad Pavasara studijas vēsturē nebiju aprakstījusi.

O, smiešanās drusku uzlabo omu.

Palieku tai ķiķināšanas stāvoklī un nu jau gribās izdarīt kādu blēņu. Nu...varbūt vēl vairāk sadramatizēt situāciju. Varbūt padarīt to vēl nesmukāku.

Bet nē – nevajag pāršaut pār strīpu. Tomēr ...viss nāk atpakaļ un diez vai to atsitienu gribēšu piedzīvot.

Nu ok – domāju, diez ko šāds raksts varētu dot (labu). Varbūt kāds to izlasot saskata ko radniecīgu un sajūtās pa kapeiku labāk. Varbūt kāds, kam šobrīd ir dikti labi, var sajusties vēl labāk, jo uz viņu šis viss neattiecas. Varbūt kādam bija jāuzzina, kā ir apzināties šādu “nekādu” stāvokli.

O, secinu, ka rakstīšana mani glābj. Saruna ar Tevi mani sāk izkustināt un es atceros vecvecos laikus, kad rakstīju mājas lapā katru dienu. Par ko? Faktiski par neko. Par to, kas notiek manā redzeslokā. Par atziņām. Par sajūtām. Vienīgi jāsaka, ka tiešām – parasti par ļoti gaišām un tīrām. Vai arī iesāku ar kādu “mazo problēmiņu” līdz tiku ārā un to atrisināju.

Nu un sāk izskatīties, ka arī šodien notiks tas pats. Tagad tikai varu pabrīnīties, diez kādēļ nemēģināju te ar Tevi parunāt jau 8os no rīta. Tad nebūtu bijis jānonīkst pusi dienas.

Bet no otras puses – varbūt, ka tieši tas man bija vajadzīgs. Tieši šitāda statiska nekā nedarīšana iedeva kādu jaunu skatījumu uz dzīvi vai šodienu.

Tagad man ir (būs) vieglāk saprast, kad man citi stāsta par šādu – nekādu stāvokli.

Starp citu – mans šodienas atklājums (jeb varbūt to esmu zinājusi jau sev) – ļauj sev šādai būt kādu vienu porciju laika un tad pamēģini darīt kaut ko radošu. Jo tieši radošā enerģija izstums to sastāvējušos enerģijas kopumu, kas (ja to neizkustina) var pārvērsties par energobloku.

Ja neuzsāksi darīt ko radošu, tad zini, ka šitas nīgrums, kas sākas ar to nekādo sajūtu, var reāli ievilkt gan slinkumā, gan ar laiku depresijā. Šī ir Tamaz enerģija, kurai nedrīkst ļaut vaļu un to uz Radžas var izkustināt tieši izdarot vienu radošu soli.

Un nevajag domāt par vēl tūkstošs lietām, kas būtu jādara. Nē. To patreiz ne. Tas mūs šādā stāvoklī var atmest atpakaļ.

Bet tagad ir tikai šis viens solis.

Manā gadījumā šis raksts, kurā sarunājos ar Tevi. Rakstīšana vai jebkura praktiskā darbošanās vispār ir izcila dēļ tā, ka vairo sazemējumu. Plus atveras griba, plus atveras radošais centrs. Un ja vēl pieliek klāt mīļumu un iztēli – skat, iekustās enerģija visās čakrās.

Tiklīdz pabeigšu šo, tā ieiešu dušā un noskalošu nost rīta cēliena “netīro sajūtu” un pēc tam samizošu ābolus ātrajai ābolu zaptītei. Arī tas sazemē. Arī tas vairo sievišķības enerģiju.

Nu vārdu sakot – es būšu izkustējusies.

Paldies Tev, ka varēju ar Tevi parunāt un šādi sakustināt enerģiju.

Bet nu gan – ceļos un eju:) nu jau gana sēdēts.

Ar mīļumu, Inese