Šodien atvēru savas mīļās „Pavasara studijas” mājas lapu, lai vēlreiz izlasītu rudens nometnes programmu un sāktu lēnām izgaršot to prieku un baudījumu, kas būs.

Es biju pirmajā, otrajā, trešajā nometnē un tagad braukšu uz piekto nometni. No sirds nožēloju, ka nebiju ceturtajā.

Manā ģimenē jau visi zina, ka mana braukšana uz „sevis mīlēšanas nometni” ir nesalaužama un nesatricināma tradīcija. Un visi mani nekurnot uz turieni laiž, jo zina, ka es atbraukšu mājās laimīga, priecīga un tāda piepildīta. Tāda, it kā būtu bijusi vienā kārtīgā, garā ceļojumā.

Es to saucu par savas dvēseles ceļojumu.

Man īstenībā visas nometnes, kurās es esmu bijusi, ir kā pirmās, jo katra ir bijusi savādāka un katrai no tām, kā labam vīnam ir bijusi brīnišķīga pēcgarša.

Kāpēc es mīlu tieši „Pavasara studijas” nometnes?

1. Es jau zinu, kādas mēs visas uz turieni dosimies un kādas mēs tur ieradīsimies.

Skaistas. Tur visas meitenes vienmēr ir tik skaistas un smaidošas. Visas ir kā uz lielā priecīgā viļņa, pašā putu galotnē. Pat, ja mēs reizēm runājās tādas lietas, kas dvēseli otrādi apgriež un pat, ja raudam un pārdzīvojam.

Es šodien atceros, kā trešajā nometnē nogāju malā un skatījos, kā visas meitenes dejoja bio dejas. Visas bija tik skaistas, es skatījos šajā skaistumā un man vienkārši biras asaras, tas bija brīnišķīgi. Skaisti un neatkārtojami.

2. Es jau zinu kā tur būs. Tur būs tā, kā pirmajā nometnē noslēguma aplī jautāja viena meitene: „Kāpēc gan mēs visas nevaram dzīvot vienā ciemā?”

Es zinu, ka es braucu divreiz gadā uz savu ciemu. Ciemu, kas ir pilns pozitīvas gaismas, pilns mīlestības un miera. Tajā Tu vari būt pati un Tev tur neviens nejautā, ko tad Tu tai ikdienā īsti dari, cik nopelni, cik bērni Tev ir vai nav, ir vīrs vai nav, cik esi pareiza vai nepareiza un u.t.t. Tev nav ne par ko jāatskaitās.

Tu vari staigāt just un domāt par lietām, kurām Tev vienkārši ikdienā neatliek laika. Tu īstenībā tur piederi tikai sev un vari tā īsti būt pati. Tu vari sarunāties, bet ja negribi, vari arī visas dienas neteikt neko.....jo savējie tāpat sapratīs.

3. Un vēl es tagad jau zinu. Neviens mūs nepadarīs laimīgas kā tikai mēs pašas. Izprotot un izpētot sevi līdz pašiem dziļumiem. Un tad lēnām ceļoties uz augšu. Reizēm nedaudz atkrītam atpakaļ un tad atkal ceļamies uz augšu ar jaunu pieredzi un jaunu spēku.