Viss sākās pirms nepilniem septiņiem gadiem. Kaut gan zemapziņā tas mani urdīja jau no laikiem, kad sāku sevi atcerēties. Bija laiki, kad visi bērni bija bērni, bet pieaugušie onkuļi un tantes. Pieaugušie bija jau ap 20 gadus vecie. Atceros, ka dzīve ritēja kā jau parastam bērnam, tika piedzīvots gan jaunu, mazu bērniņu sagaidīšana, gan onkuļu un tanšu pavadīšana mūžībā. Tas likās normāli, tikai mēģinot iztēloties sevi to aizgājēju vietā, palika ļoti daudz jautājumu.
Kā, Es, varu nebūt! Mana mazā sirsniņa protestēja! Tai laikā dzirdēju runas par dvēselīti, Dievu, Debesīm. Bet mazam bērnam tas, ko neredz, reāli neeksistē. Pat to, ka puķes, koki, zāle, ir dzīvi sāku apjēgt tikai pusaudža gados. Sunīši un kaķīši man visu laiku bijuši ļoti mīļi, bet to, ka viņi arī jūt, saprotu tikai pieaugušā vecumā.
Nekad mani vecāki mani nav audzinājuši kā piederīgo kādai politiskai, garīgai kastai. Vienkārši audzināja par labu cilvēku, kāds ceru arī esmu izveidojies. Pat bērnībā noplēšot kokam zariņu, iekšēji zināju, ka tas nav labi. Ar gadiem nobriesti un sāc jau pret citām dzīvības formām izturēties ar cieņu. Tā augot, analizējot par visu tveramo un netveramo, sāka veidoties savs viedoklis. Bija daudz atbilžu, bet vēl vairāk sāka kļūt neatbildētā. Brīžiem tas pluinīja manu saprātu-tas savas esības jautājums bija pilnīgā mistika.
Par šo tēmu runāt ar kādu īsti neuzdrošinājos, jo tajā laikā par to nerunāja, un galīgi negribēju izskatīties pamuļķa lomā. Jau pēdējos padsmit gadus kaut kur kaut ko par šo tēmu lasīju. Daudz versiju, spriedelējumu, bet tādas īsti atbildes nebija. Man pāris reizes dzīvē sagadījās pabūt ārpus sava ķermeņa, redzēt tuneli, sevi, apkārtējos no malas. Tas tikai apliecināja, ka domāju pareizi, mana zemapziņa mani ved pareizi.
Tā nonākam pie tuvākas vēstures. Sagadījās burvīga satikšanās manā dzīvē. Saprotu, ka tam tā bija jānotiek. Dievs mani vēro, un laikam tam tā bija jānotiek tieši tad. Satiku Inesi! Sākās viss ar skatienu!!! Viņa bija man, man! Pirmā nakts pastaiga, sarunas par visu nezināmo un zināmo. Bija skaidrs, ka mums jābūt kopā. Vienu pie otra vilka kā ar magnētu. Bija garas pastaigas un sarunas, sāka rasties kopējs redzējums, plāni. Mana dzīve sāka sakārtoties, viss nostāties pa plauktiņiem. Atceros, ka savā ziņā mums abiem bija līdzīga iepriekšējā dzīves pieredze, zināmās un nezināmās atbildes. Bija skaidrs, ka visu, jāmeklē kopējiem spēkiem. Loģiski, ka tam, kas meklē, nāk arī palīdzība no malas. Bet vai tas ir no malas???
Viesojoties pie maniem vecākiem, mans tēvs, mums parādīja divas grāmatas, un teica, ka varētu mums interesēt. Tās bija M.Ņūtona pirmās divas grāmatas. Inese lasīja daudz par dvēseļu pasaules brīnumiem, bet tas vairāk bija stāstu veidolā. Sāku šīs grāmatas lasīt es, pēc manis pievienojās Inese. Tās mums sniedza ļoti daudz atbildes uz jautājumiem, kuri bija nojautu līmenī. Tagad mums sākās tālāki meklējumi, apjausmes. Inese ar sirdi un dvēseli nodevās savu atziņu nodošanu apkārtējiem, tiem, kuri arī meklē atbildes. Gājām desmitiem kilometru garas pastaigas, visu laiku runājot, uzmundrinot viens otru. Mēs veidojāmies kā viens veselums. Viens otru visur papildinājām, atbalstījām. Mēs esam komanda, visur un viscaur!!! Visu „Pavasara studijas” tapšanas laiku biju Inesei blakus. Ar kāri tvēru pirmos komentārus jaunizveidotajā mājas lapā. Inese gan fiziski, gan morāli bija gatava dalīties ar savu pieredzi. Viņa to darīja un dara no visas sirds, to cilvēki jūt, un atsaucas.
Laikam pienācis laiks, un arī es sāku gan fiziski, gan morāli nobriest. Man šis ceļš būs bijis nedaudz garāks. Jūtu, ka ir laiks. Lēniem solīšiem jau piedalos ”čakru enerģijas līdzsvarošanas” praktisko nodarbību veidošanā, „Viņš un Viņa” semināros. Nedaudz, tieši vairāk gan palīdzot, veidojam nometnes. Savai pilnveidošanai sāku studēt augstskolā psiholoģiju. Tas palīdz sistematizēt manas zināšanas, atklāsmes un atziņas. Dzīvē man bijušas līdzās, un mani pavadījuša gan labas, gan ne tik labas dzīves pieredzes. Vairāk jau mācāmies no ne tik labajām. Nu ir pienācis laiks savu pieredzi dot tālāk.
