autors: TOMS PRISJOLKOVS
sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
Mīļie draugi! Savās pārdomās par dzīvi, tās jēgu, notikumiem un to sekām esmu bijis kopā ļoti ilgu laiku. Pēdējie gadi, un pastiprināti tieši pēdējais gads man pagājis visu domājot, analizējot, izvērtējot ar daudz lielāku spēku. Notikumi, kuros es esmu klātesošs, man vairāk un vairāk atver acis uz mūsu dzīves divkosīgo, pat trīs un...kosīgām eksistenci.
Mēs visi, visu gribam un ja var tad pēc iespējas vairāk. Tas ir par mūsu labklājību, emocionālo labsajūtu. Paralēli tam mēs gribam būt ļoti garīgi...
Pēc būtības laimīgs cilvēks, nav atkarīgs no apkārtējo un apkārtnes ietekmes. Cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs nav vajadzīgs daudz mantas, uzmanības- viņam ir vajadzīga laime sevī, ar sevi.
Mūsu EGO vispār ir ārpus visiem rāmjiem. Mēs aizvainojamies par visu viscaur, uztverot kā pasaules katastrofas. Apsūdzam un ķengājam citus, kuri neierakstās manos un apkārtējo rāmjos- kuri ir pie visa vainīgi. Tātad tā mūsu uztvere ir tā pareizā, un otrādos jānaglo krustā!
Ja mēs paskatītos, kas mūs uztrauc un aizvaino, sadusmo, ir tik liels sīkums, ka nav jācepjas, jābojā savu, citu dzīves...
Visā ko rakstu, loģiski, ka ar garīgumu nav galīgi pa ceļam. Paskatieties, pamācieties mājās no saviem mīļajiem mājdzīvniekiem- viņi neko netēlo. Ja mīl, tad to parāda, ja dusmojas arī, ja priecājas, tad par katru sīkumiņu, kaut vai par mīļu vārdiņu no tevis.
Kā mēs nesaprotam, ka mums katram šai dzīvē ir savi uzdevumi- ne jau kā skolā iemācītie, bet dziļi dvēseliski. Ja Dievs mums ko dod, mums jābūt bezgala pateicīgiem dvēseles dziļumos - skaļos vārdos mēs sakām viens otram. Katrs mazākais nieciņš mūsu dzīvē nāk ar Dieva svētību, bet mēs to neņemam nopietni.
Visu laiku, visu gribam - jau atkārtojos, bet apzināti. Vai mums ir sāta sajūta? Vai mēs katrs atsevišķi spējam apstāties, neiziet uz trulu mantisko, labsajūtas stāvokļa audzēšanu? Mums sen jau visiem, visa pietiek. Vai saprotat, cik maz šai ziņā cilvēkam ir nepieciešams?
Vai bieži runājaties ar dabu, dzīvniekiem? Arī ar cilvēkiem, bet bez zemūdens akmeņiem - tīri no sirds?
Mēs, Dieva rokās, tāpat kā jebkas cits, esam instrumenti - instrumenti, kuri vienlaicīgi ir gan lietojamais, gan lietotājs. Mums jābūt pateicīgiem gan laimē, gan nelaimē - tie nav skaļi vārdi. Par visu, visu. Ja, kas nenotiek pēc mūsu prāta - nemeklējam vainīgos. Paskatamies, ko tas man nozīmē.
Dievs mūs nekad nesoda, bet māca. Varbūt, ka tas mūsu izpratnē ir mokoši, nežēlīgi, necilvēcīgi. Bet padomājiet, ka dvēselēm jāiemācās viss, ko cilvēciskā radība ir izdomājusi, un, lai to paveiktu, ir vajadzīgi īpaši instrumenti.
Ko, lai dara. Visu, ko darām, darām ar mīlestību, vai labāk nedarām vispār. Nevajag arī darīt ar skaļo saukli Dievam par godu. Ja darīsim sev par godu - tas jau būs par godu Dievam! Cenšamies visur un vienmēr būt paši- tādi kādi mēs esam dziļākajos dvēseles dziļumos. Saskatām labo, bet ja ir, kas slikts tad neredzam, vai transformējam pozitīvā gultnē. Skatāmies ar sirdi, bet ne jūtām - tās mums ir iemācītas. Sākam pieņemt visu pozitīvo - nesaskatīt tur kādus zemtekstus. Negatīvo kā tādu atmetam jau pirmsākumos. Un galvenais - ja ko mīlam, tad darām to bez jautājumiem, pārmetumiem, atbildēm. Esam paši savā bezgalīgajā mīlestībā un sapratnē, ka mēs esam viss, visa kopējā būtība...
Dievs mums dod un dos, Viņš zina cik katram vajag. Viņam nav bagāto vai nabago. Būtu burvīgi ja mūsu apziņā arī tā būtu...
Toms
