Gribu Tev pastāstīt par vienu jaunu sajūtu, kuru notvēru vakar, un dēļ tā, ka noķēru – paspēju izmainīt.

Vakar man bija viena no ļoti retajām dienām, ko saucu par savu brīvdienu. Ir jau, protams, jocīgi, ka cilvēks, kurš ir absolūts autors savai dzīvei un dzīves režīmam, kurš bauda katru savu dienu, vēl kaut kā izdala brīvdienas, bet....vakar bija tā diena, kad nebija ieplānoti semināri un konsultācija arī tikai viena no paša rīta – tātad varbūt, ka to var saukt par brīvdienu.

Lūk – mājās tā arī paziņoju un visi to piefiksē.

Protams, ka telefons zvana bieži un sarunas notiek tik un tā, bet nu vēl arvien ir sajūta, ka tūlīt būs atpūta. Toms vēl piezvana un saka, ka grib piebraukt un mani paņemt līdzi, lai brauktu uz Rīgu. Es piekrītu, jo visi kopā būšanas mirkļi ir milzum vērtīgi.

Bet pirms viņš paspēj atbraukt, es tomēr atveru datoru un e-pastu. Redzu daudzās ienākušās vēstules un sāku atbildēt. Tomēr ir mirklis, kad jābrauc, un es jūtu, ka nevaru pārslēgties. Braucu, braucu, runāju ar Tomu, bet visu laiku manī ir sajūta, ka e-pastā ir ap 20 neatbildētu vēstuļu un, kad pārbraukšu, būs vēl vairāk.

Un aiz katras vēstules vēl stāv kāds darbiņš, kas jāizdara, vai arī kāds konkrēts cilvēks, kurš lūdz palīdzību. Jūtu – man uzgūlusies darba atbildības sajūta, kas robežojas ar iekšēju nemieru.

Tomiņš saka, ka grib mani aizvest uz kafejnīcu un mēs varētu mierīgi baudīt pēcpusdienu, bet...manī ir šis nemiers.

Un tad es viņam to saku – ka nevaru, jo man ir jāstrādā.

Un tieši tajā brīdī, kad to pasaku skaļi – viss sakārtojas un nāk ļoti skaista atklāsme: „re, kā rodas darbaholisms”. Re, kā cilvēki sabojā savas attiecības. Re, kā darbs un atbildība kļūst svarīgāki, par mīlestību un cilvēku, kas tev blakus. Tad, re, kā tas notiek.

Un ja šo mirkli nenotver, tad sākas atsvešinātība. Un kad beidzot pienāk atvaļinājums vai garākas brīvdienas, tad attopies, ka cilvēks blakus jau ir pilnīgi savādāks. Par kuru laiku viņš tā mainījās?

Kamēr tu strādāji. Un ir vienalga vai mēs to darām naudas dēļ, vai atbildības dēļ, vai padarītu darba dēļ, vai savas „neaizstājamības” dēļ.

Vakar es ar bezgala pateicību pieņēmu šo mācību un atziņu.

Protams, aizgājām un izbaudījām savu romantisko pēcpusdienu. Un vakarā es ar gaišām domām un mīlestības pilnu sirdi padarīju visus savus darbus.

Gribēju Tev to izstāstīt, lai arī Tu prastu notver šos brīžus, kad svārstiņš neviļus grib Tevi aizvest pret pulksteņrādītāja virzienam.(Ja zini par ko runāju)

Atceries, ka pats svarīgākais ir sabalansēt – darbu un atpūtu. Laiku mīļajiem un laiku mīļajai nodarbei. Laiku sev un laiku, ko dod citiem.

Tā ir milzu māka, kurai jāseko līdzi ik brīdi.

Lai stress nenoēd skaistos mirkļus. Lai iekšējais uztraukums, nemiers un pārprastā atbildības sajūta neaizbiedē mīlestību.

Jo tikai mierīga un harmoniska, Tu vari būt laimīga un mīlestības piepildīta.

Es Tev to novēlu!

Lai Tev brīnišķīga diena!