sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Man jau sen Pavasara studijā gribas ieviest ko tādu, par ko raksta filozofijas doktore Klarisa Pinkola Estesa grāmatā „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Vai esi lasījusi šo grāmatu? Vai zini, par ko es runāju? Es runāju par sievietes ārkārtīgi dziļo, pirmatnīgo, instinktu un intuitīvo spēku, kurš manuprāt lielākai daļai mūsdienu sieviešu ir tādā kā neatmodinātā stāvoklī (kā Saulcerīte stikla kalnā). Man pašai tai skaitā. Un tad nu es visu laiku domāju, kā būtu, ja mēs mēģinātu tam pietuvināties. Kā būtu, ja mēs mēģinātu pietuvināties sev.

Piecus gadus, kamēr vien pastāv Pavasara studija, es domāju, kā to izveidot un sakārtot tā, lai šo savu vilkmi pie sava dziļākā spēka, varētu sajust ikkatra meitene vai sieviete, kas vēlas to izdarīt. Un godīgi jāsaka, man visu laiku ir tika daudz citu virzienu un citu aizraušanos, ka es vienkārši to kaut kā dabiski atlieku. Un ..tad iznāca tā grāmata. Un to lasot, es pilnīgi jūtu kā man tirpst pēdas un atkal tik ļoti gribās darīt ko traku. (un šeit ļoti svarīgi atpazīt un sajust, ko domāju ar to „traku” – jo tas nav trakulīgums tādā ballīšu deju, ātras braukšanas, sportošanas vai lielu sasniegumu ziņā. Nē... tas mani šobrīd neinteresē nemaz.) Tas trakums ir saistīts ar kādu milzīgu spēku, kas piemīt tikai sievietei.

Pavasara studijā mums ir Gaismas skola, kurā runājam par viedumu, tiekamies ar eņģeļiem un apzināmies gaismu bez robežām. Tas ir milzīgs spēks un tā ir skaista pasaule, kuru sevī atveram. Reiz jautāju Kristīnei Muciniecei – vai viņa varētu mums novadīt kādu (traku) pirmatnēju rituālu ap ugunskuru. Viņa smejas un saka, „nē, mans trakums ir meditācijā vai gleznojot uz audekla, es varu vadīt mierīgu veltījumu un pateicības rituālu pie uguns”. Un mēs tiešām tā izdarījām pagājušā ziemā nometnē. Tas bija dziļi, mierīgi, spēkpilni un ļoti vērtīgi.

Bet manī turpina augt un kņudēt tā interese par to pirmatnīgumu. Un tad mūsu studijā parādījās Dace Straume un gongi. Un tā atkal ir ļoti īpaša un dziļa kosmiska tikšanās ar Visuma spēku un skaņu. Tas ir vareni. Es to ārkārtīgi augstu vērtēju.

Bet manī turpina būt doma par „sievieti, kas skrien ar vilkiem”.

Un tad mēs sapazīstamies ar Evitu Ružu un mandalu dejām. Un tas tiešām ir kaut kas jau tuvu tam. Tā sievišķība, ko Evita mums prot pašām sevī atklāt ir kaut kas vienreizējs. Tā ir harmonija, tā ir lokanība, tas ir maigums un kustību skaistums. Tas ir kaut kas fantastisks skaists, ko sev dāvinām mandalu deju laikā.

Bet es turpinu domāt par to, ka viss notiek tik ļoti skaisti un tīri, un manī turpina kņudēt tas „skrējiens ar vilkiem”.

Atceros, ka reiz man Ragaciema Agnese jautāja „tu esi tik laba, pasaki, kad tu esi slikta”. Toreiz samulsu un domāju, diez kāpēc cilvēkam vispār jābūt sliktam. Bet pēc tam sapratu, ka viņa jau nerunā par graujošo. Viņa runā par to iekšējo milzīgo, pat agresīvo spēku, kas mūsos katrā mājo, un kuru dēļ sava ētiskuma, audzināšanas, dievbijības vai tolerances diendienā turam ierobežotu. Bet mūsos tas ir. Un tā ir milzīga vērtība, kas ļauj sasniegt lielas lietas – izdarīt milzu kāpumu pašiem savā brīvībā un attīstībā.

Un tā nu es domāju, diez kā tas manā dzīvē sakārtosies un kā tas pats no sevis pie mums studijā „ieradīsies”. Un es zinu, ka būs. Un ir.

Kad biju ugunsiešanas pasākumā, satiku Kristīni Ozoliņu un viss, ko viņa stāstīja par savu dzīvi, savu pieredzi, savu ikdienu un to, kā viņa domā, jūt un uztver notiekošo, bija „vilku piejaucēšana un vārdošana”. Pēdējā tikšanās reizē viņa man stāsta brīvā dabā pie savām mājām kā baro lapsas. Kristīne ir mākslas terapeite, psiholoģe un tiešām ļoti zinoša kā speciāliste un profesionāle. Bet... ne jau tas ir tas, ka mani ieinteresēja. Mani interesē tas viņas pirmatnīgums un nerimstošā interese savā dzīvē to aktivizēt. Mani interesē tie knifi un metodes (kuras vispār nevar nosaukt par metodēm, jo tas viss ir tik dabiski, ka šāds zinātnisks termins šeit vispār neiederas), ko viņa savā dzīvē pielieto ik dienas. Viņa kaut kā tiek pie sava dziļākā spēka tik viegli un tik brīvi, it kā pasaulīgo problēmu nebūtu. Viņa uzvedas tā, it kā nebūtu rāmju un bloku, kas mūs ierobežo. Viņa ir tāda „brīva meža meita” vislabākā šī vārda nozīmē un tai pašā laikā moderna, koša un ļoti skaista sieviete ar savu noslēpumu un viedumu. Viņa tiešām „skrien ar vilkiem”.

Un, ja jau es esmu viņu satikusi, tad tas noteikti nav tāpat vien. Tas liecina, ka es pati un Pavasara studija esam tam gatavas. Un nu jau esmu uzrunājusi Kristīni vadīt pie mums nodarbības. Praktiskas kustību un sava dziļā pirmatnējā spēka apzināšanās nodarbības, kas palīdzētu noņemt tos savažojumus un blokus, kas mūs sasaista un liek būt tik pareizām. 16. Oktobrī pa dienu būs pirmā nodarbība. (Ja jutīsim, ka ir prasība šādas nodarbības veidot arī brīvdienās, tad to samenedžēsim). Par nodarbībām vairāk lasi mājas lapā. Tieši no šodienas būs pieejama visa informācija.

Vēl - esmu uzaicinājusi Kristīni vadīt lielo rituālu kopā ar perkusionistu Nilu Īli mūsu 7.novembra pasākumā. Un ticu, ka tas vispār būs tā, ka paliks atmiņā uz mūžu. Un vēl esmu uzaicinājusi Kristīni vadīt rituālu ziemas nometnē „Viņš un Viņa”.

Mīļā, es zinu, ja man tas liekas tik ļoti, ļoti, ļoti aktuāli, kā tas ir šobrīd, tad man tas Tev ir jāizstāsta un jāiedvesmo arī Tevi aizdomāties par šo dziļo dabas spēku, kas ir katrā sievietē, kas noteikti ir Tevi un manī. Tikai mums tas ir jāapzinās.

Ar mīļumu, Inese