sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Ir oktobris. Un šodien tik skaista diena. Un es smaidu un jūtos ļoti laimīga. Nu tāda pilnīgi, pilnīgi laimīga, jo man ir dota iespēja pietuvoties kaut kam tik dievišķam, tik īpašam, kā tas ir radīšanas un dzimšanas brīdī.
Vēstule, ko saņēmu, ir tik tīra, tik gaiša un skaista, ka palūdzu tās autori to daļēji nopubliskot.
Sūtot bezgala tīras, gaišas un dievišķas domas mammītei un dēliņam, iekopēju vēstulīti, kas mani tik ļoti bagātināja. Paldies!
"Sveika, Inesīt!
Nezinu Tavu privāto e-pastu, bet kaut kā bija sajūta, ka dikti gribās ar Tevi parunāties. Pateikt lielu paldies. Par... es pat nezinu par ko, bet tā sajūta ir un viņa ir traki laba. Ir tik viegli nepateikt labo, ko domājam. Taču sliktais vienmēr kaut kā pats izlaužas. Tāpēc šoreiz par to ļoti, ļoti labo :) Iespējams, ka manas pārdomas un sajūtas šajā mirklī ir ļoti saistītas
ar gaidīšanas laiku. Nu jau jāsaka, ka grūtniecība ir garām un šis patiesi ir īstens gaidīšanas laiks- kad mans ķermenis un arī dēliņš, kopā darbojoties nolems, ka īstais brīdis, lai tiktos, ir klāt. Un mēs varam tikai būt ar "šeit un tagad" sajūtu un ļauties. Tas nenāk
viegli. Nemaz. Patiesībā tieši šobrīd ir mazs grūtums. Jo dēliņš jau nedēļu kavējas, ir paaudzies ļoti liels un sagūlies ne tā, kā gribētos un kas varētu būt grūti dzemdību laikā. Un arī vakardien izdzertais rīcineļļas un piena kokteilis nedeva gaidīto rezultālu. Mans organisms nereaģēja pilnīgi nekā. Absolūti. Un te sākas stāsts par mums, cilvēkiem, mūsu domām un to, ko paši varam vai nevaram ietekmēt.
Mums patiešām, patiešām ir tā laime gaidību laikā satikt īstos cilvēkus- gan vecmāti, gan arī dūlu. Un šorīt, pēc kopīgas paraudāšanas un parunāšanās viņas man izstāstīja, ka tā notiek, ja mamma vai bērniņš baidās no dzemdībām. Un patinot bildi turpu un šurpu saprotu ka jā- man ir savas bailes, kuras patiesi var nobremzēt tādu it kā neietekmējamu procesu kā dzemdības. tāpēc šodien atceros visu, ko Tu esi stāstījusi- par būšanu šeit un tagad, par ļaušanos un skaistu paļāvību uz augstāk stāvošajiem un arī uz savu vislieliskāko vīru. Un arī par to maigumu un mīkstumu, jo mūsu ķermenis ir ne tikai ietērps, apvalks, bet tas ir kaut kas fantastisks un tā izturības un iespēju robežas patiesībā nemaz nav noteiktas. Viss ir mūsu galvās, mūsu dvēselēs un arī mūsu ego ziņā. Un patiesībā jau, šis stāsts ir par savas sievišķības apzināšanos. Un tas ir tas, ko šajos mazliet grūtākajos brīžos, tieši šobrīd, šajā mirklī mācos. Lai bailes pāriet gan man, gan dēliņam.
Tagad šo visu rakstot un pārlasot prātā nāk vēl kāda Tava mācība par augstprātību un to, ka tikai sūcot zināšanas un "skaisti" cenšoties ar tām apmācīt arī citus (bet pašam līdz galam tajā neiegrimstot), var nodarīt pāri sev. Šķiet, esmu sev to neviļus nodarījusi. Pēdējo 2 gadu
laikā esmu "ēdusi" visu iespējamo informāciju, kura vien man ir apkārt un pēc tam nebaidījusies (jā, patiesībā tagad saprotu- mazliet augstprātīgi, bet tomēr labu gribot) piemērīt citu dzīves situācijām, ne līdz galam savējai.
Varbūt ne tik augstprātīgi, bet Tu noteikti saprati ideju- man diktam patikās dāļāt padomus :) Un tagad es saprotu, ka dzīve man tā skaisti parāda, ka tāda attieksme nebija diezko skaists piemērs un pašai liek nepacietīgi gaidīt. Sanāca šķiet, pat vairāk kā grēksūdze, nevis "paldies" Tev, bet tas, ko gribēju pateikt- Tu to visu mums jau tik daudzas reizes esi stāstījusi, taču tāpat kāpjam uz saviem grābekļiem un pārliecināmies praksē, ka "jā, Inesītei bija taisnība" :) un zini, arī tā ir vieglāk, jo es zinu, ka ar mani viss ir kārtībā, tas ir tik ļoti cilvēcīgi un noteikti otrreiz es pacentīšos to grābekli pacelt un nolikt malā, lai neuzkāptu tam vēlreiz virsū.
Bet nu par to skaisto, par to labo :) Es ticu, zinu un esmu pārliecinājusies, ka īstie cilvēki nāk īstajā brīdī un īstajā laikā. Par Tevi uzzināju kolosāli unikālā veidā- no vīra kolēģes, sporta zālē, pie tam mēs iepriekš neko daudz nebijām runājušās. Katru reizi kad tikāmies, apmainījāmies ar jauniegūto informāciju, ar idejām un grāmatām. Un vēlāk, reiz runājoties atklājāmies viena otrai, ka tas ir maģiski, jo ne ar vienu citu neesam par tādām tēmām runājušās un tas, ka atvērāmies viena otrai, patiesībā pilnīgi svešiem cilvēkiem, ir neticami.
Jau pēc pirmajām lekcijām sapratu, ka, jā- tas viss viss ir par mani! Es sapratu, cik daudz mūsu, tādu stipro, visu varošo biznesa dāmu ar n-tajām augstākajām izglītībām, taču ne līdz galam laimīgām, ir! Un zini, arī pateicoties Tev, tavam maigajam bet stingrajam skatījumam, padomam, sniegumam, manī kaut kas salūza, lai izaugtu pilnīgi jauns asniņš ar milzīgu vēlmi ko mainīt. Un jau Pavasara studijas nometnē es biju pie Tevis ar dēliņu zem sirds. Šis lēmums, ka esmu gatava mazajam (kaut vīrs bija gatavs jau sen, sen :) ) atnāca lēnām
un pārliecinoši, ļaujoties vērties vaļā manai sievišķībai Tavos semināros un lasot Tavas grāmatas, kur... viss ir tik organiski zināms un tik ļoti, ļoti tuvs un saprotams. Pēkšņi viss nostājās savās īstajās vietās :) Paldies, ir traki neizteiksmīgi teikts, taču teikšu paldies, ieritinot tajā mīlestību, pateicību, pazemību, ļaušanos, sievišķību, laimi un vēl un vēl.. Paldies Tev, Inesīt, Tu dari svētīgu darbu :) (un arī Tavas lieliskās meitenes)
P.s. šodien, atnākot no rudenīgas pastaigas, atradām pie loga ailes pieķērušos mazu putniņu. Nofotografējām un aši sūtījām bildi Ornitologiem ar jautājumu- kāpēc viņš tik ilgi tur čuč, kādēļ nekust, kas tas par putniņu un kā galu galā varam palīdzēt. Satraukums ne pa jokam, jo esam lieli dzīvnieku mīļi un gribējās mazajam pūkainim palīdzēt. Izrādās, ka tas ir Mizložņa un viņš tikai atpūšas, neko darīt nevajag, tik ļaut atpūsties. Un zini, viņš sāk atžirgt, lēkāt, atkal atpūsties mazliet, kāpelēt un šķiet, gatavojas lidojumam.
Un man sāk šķist, ka tā ir man tik ļoti nepieciešamā zīme no augstākajiem spēkiem, ka mums ir jāļauj mūsu mazajam dēliņam atpūsties pirms savas dzimšanas dienas un drīz jo drīz mēs visi, sveiki un veseli tiksimies :) "
