sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Vakar man bija tikšanās ar Aleksandru Mantesu un mēs runājām tik ļoti interesantu, lietu, ka gribu Tev to tagad izstāstīt.

Runājām, ka dažreiz gadās tā – cilvēki ir tik ļoti daudz lasījuši, prot tik ļoti smuki izanalizēt gan to, kas notiek otra dzīvē, gan to, kas pašam neiet, bet, tad, kad ir konkrētā joma savā dzīvē jāsakārto, netiek ne no vietas. Un nu, protams, ka mēs abi saprotam, ka ir kādi enerģētiski bloki, aizspriedumi, aizvainojumi, vainas apziņa, sevis nenovērtēšana, pašapziņas trūkums utt., kas cilvēkam traucē un dēļ kā viņš klūp. Skaidrs, ka jābūt kādām tehnikām, ar kuru palīdzību tos blokus transformēt, šķīdināt var būt pat saskaldīt vai izoperēt – nu atkarībā no temperamenta un cilvēka izvēlētās metodes kā ar to visi gribētos tik galā.

Jā, bet es saku, ka galu galā – mēs taču to vien darām, un tomēr, tomēr – nenostrādā. Kas par lietu.

Un pēkšņi Aleksandrs man izstāsta tik vienkāršu smuku piemēru, ka atkal tā bilde saliekas daudz skaidrāka un saprotamāka. Proti, - viņš prasa: vai esi dzirdējusi seno stāstu par to kādā kārtībā vajadzētu bērt akmeņus traukā tā, lai ieietu pēc iespējas vairāk un trauks būtu pilnāks?

Tur jādara tā – ka pa priekšu ieliek vislielākos, tad mazākus, tad olīšus, tad pavisam mazus akmentiņus un tikai pašās beigās grantiņu un smiltiņu, kas aizpilda visas šķirbiņas. Ja mēģināsim tieši to pašu daudzumu salikt pretējā vai kādā jauktā kārtībā (kad pēdējais būs tas lielais), tad nekas nesanāk.

Lūk, un ar tiem mūsu blokiem un neizstrādātām lietiņām ir tieši tāpat. Mēs esam gatavas šķīdināt un transformēt visu to mazo, smalko un vieglo vai pusvieglo, bet bieži vien, tam visdziļāk noglabātajam grūtumam, kas dažreiz ir audzēts visu mūžu un nupat jau līdzinās klintsbluķim vai tiešām lielam laukakmenim, tam neķeramies klāt. Vēl vairāk – mēs nemaz nezinām, kā spētu dzīvot, ja šis laukakmens mums nebūtu.

Nu, piemēram, kāda meitene vai sieviete reiz ir piedzīvojusi šķiršanos un jau gadiem nēsā šo aizvainojumu, kas toreizējās attiecībās un situācijā izveidojies. Un pēc tam, viņa varbūt tiešām jau ir nogurusi dzīvot viena un nupat jau tiešām par vislielāko, kvēlāko vēlēšanos ir kļuvusi doma – satikt savu īsto un apprecēties, izveidot ģimeni un dzīvot laimīgu dzīvi. BET....!! Tie daudzie gadi, kamēr tika audzēts šis aizvainojums, kamēr viņa uz pasauli, uz savu dzīvi un cilvēkiem ir skatījusies tikai un vienīgi caur šo deficīta vai upura pozīciju, ir izveidojuši konkrētu izturēšanās formu, kura ir tik pierasta, ka savādāk izturēties nemaz nav tik viegli. Jeb vēl trakāk – energolauks ir pieņēmis šo laukakmeni kā savu sastāvdaļu. Un nu tas izskatās tā, ka mēs apziņas līmenī ejam cauri laimes terapijai, mīļojam pasauli un sevi šai visā, bet vēl pie viena visu laiku lolojam un apčubinām arī to laukakmeni, bez kura tā pa īstam neprotam dzīvot.

Kad rakstīju grāmatas „Audzēt Mīlestību” nodaļu par atkarību un līdzatkarību jau pieminēju, ka līdzatkarīgais jau nemaz neprot dzīvot bez šīs līdzatkarības.

Un faktiski, vakar tā runājām, ka mēs jau nemaz neprotam dzīvot bez tās mūsu ilgošanās pēc vislielākās sava mūža vēlēšanās. Un tā nu mums dzīve dod šo iespēju – ilgoties, cerēt, gaidīt. Bet izrādās, pietiktu izkustināt šo laukakmeni, ka vēlēšanās varētu piepildīties.

Jo tur vēl ir tā – ja to milzu bloku neizkustina un tā vēlēšanās tiešām piepildās, bieži vien no tā cilvēkam nav nekāda prieka, jo viņš neprot dzīvot bez šīm ilgām. Īstenībā viņam ir atņemts dzīves pamats, uz ko viņš turējies gadiem – tā ilgošanās un cerēšana, ka kaut kad, (tad, kad piepildīsies tas, ko viņš gribētu) viņš varētu dzīvot laimīgi.

Sasmējāmies – ka tas ir tāpat kā cilvēki, kas iet uz poliklīniku uz regulārām vizītēm pie ārsta, jau ne maz negrib kļūt veselāki, jo tad viņiem tiks atņems šis mūžīgais veseļošanās (jeb slimošanas) process.

Pārdomāju par savu dzīvi – vai man ir šādi klintsbluķi un secināju, ka ir. Tu vari pārdomāt vai Tev ir un vai gribi tikt no tā vaļā. Ja gribi, tad izskatās, ka būs visas iespējas, jo vakardienas sarunā mēs nonācām līdz tam, ka jāveido praktiskais nodarbību cikls (kādas 7nodarbības), kur šo visu var preperēt, šķīdināt, tīrīt un izstrādāt.

Jautāju Aleksandram – kā tad tas izskatīsies? Vai tad cilvēks būtu tā gatavs nu pirmā nodarbībā paziņot „re kur mans laukakmens! Darām”. Ja jau esam tik ilgi to glabājuši, tad tik viegli atvadīties no tā negribēsim.

Un Aleksandrs saka, ka tāpēc jau, redz, ir vajadzīgas tās konkrētās tehnikas, zinošs grupas vadītājs un arī grupas spēks un atbalsts, lai visu šo kopā tā pa dziļo izstrādātu.

Rezultātā nonācām līdz tam, ka 24.oktobrī plkst. 18.00 notiek pirmā nodarbība visiem tiem drosmīgajiem, kas grib atrotīt piedurknes un darīt. Un šis tad nu vairs nebūs pa maigo un sievišķīgo (kā es vienmēr par savām nodarbībām saku), te varētu būt tā, ka pasāp, un ka ir grūti, bet rezultāts ir ļoti vilinošs – tikt vaļā no enkura, kas visu laiku vilcis atpakaļ vai neļāvis iet uz priekšu.

Vairāk informācijas par jauno praktisko kursu jau pavisam drīz publicēsim mājas lapas sadaļā „Personības izaugsmei”. Pieteikšanās uz kursu jau ir sākusies: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni Santai 29100714. Dalības maksa: EUR 30,00 par 1 nodarbību. Vēl tik piebildīšu, ka šī ir jauktā grupa un var pieteikties gan vīrieši, gan sievietes.

Lai laba šī rudenīgi vējainā diena! Lai tad nu šis vējš izpūš un aizpūš visu to, kas Tev traucē justies labi : )

Ar mīlestību, Inese