sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šoreiz gribu ar Tevi parunāt par ļoti interesantu tematu, kas pēdējā laikā mūsu ģimenē, it sevišķi sarunās ar māsu, ir mūsu ikdienas sarunu sastāvdaļa. Nu jau tūlīt būs pusgads, kopš pirmo reizi izdzirdēju vārdu „socionika” un uzzināju, ka cilvēks no dabas piedzimst ar konkrētu uztveri pret pasauli, kas pēc būtības visas dzīves laikā nemainās.

Un piedevām šis konkrētais pasaules uztveres veids absolūti ietekmē mūsu  spēju vai nespēju saskatīt likumsakarības, veidot attiecības, pelnīt naudu, būt veiksmīgiem biznesmeņiem vai kāda aroda meistariem, vai varbūt ideju ģeneratoriem, ļoti labiem iedvesmotājiem, psihologiem vai māksliniekiem.

Toreiz tas mani tik ļoti pārsteidza. Es pirms tam biju pilnīgi pārliecināta, ka katrā cilvēkā slēpjas potenciāls un spējas, kas ir neierobežotas un mēs katrs tiešām varam pilnīgi visu, ko sākam veidot un attīstīt. Izrādās nē. Mēs varam to, dēļ kā esam radīti. Dēļ tās misijas un būtības, ar ko mums jānodarbojas. Un visticamāk, ka baletdejotāja augums nav paredzēts svarcelšanai vai cīņai, savukārt sumo cīnītājs diez vai būs radīts dejotāja karjerai. Nu tas , protams, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Piemēram, ja esam ekstraverti un spējam gūt spēku un enerģiju no tā, ka mijiedarbojamies ar cilvēkiem, tad diez vai mums vajadzētu izvēlēties ikdienas nodarbošanos, kur esam vieni paši, klusumā un mierā. Ekstravertam cilvēkam tā var rasties depresija. Viņš nav paraudzēts tam, lai ilgstoši paliktu viens.

Un tieši tāpat ir pretēji- introvertam cilvēkam, ja rodas dzīves situācija, kurā viņš ir nepārtrauktā cilvēku plūsmā un viņam nav iespēju pabūt vienam. Šādi introverts (uz iekšu vērsts) cilvēks var palikt bez spēka.

Un interesanti, ka, piemēram, šāda introversija vai ekstroversija mums dzīves laikā nemainās. Nu nav tā, ka tagad daudz meditēšu un garīgi augšu, un dzīvošu askētisku dzīvi un rezultātā kļūšu par introvertu. Nē – ja esmu ekstraverta, tad tā arī būs visa mūža garumā.

Lūk un tāpat kā introversija un ekstroversija, tā arī racionalitāte vai iracionalitāte ir mums katram uz mūžu. Racionālie ir tie, kas visu saplāno un ļoti pieturas pie šī plāna. Irracionālie ir tie, kas ļaujas plūsmai un notikumu gaitai, atkarībā no apstākļiem, un tā jūtas ļoti labi. Un atkal man jāsaka, ja esmu racionāla, tad lai kā es trenētos būt ļoti plūstoša un ļauties notikumiem, tik un tā man vienmēr patiks, ja ir zināma kārtība un secība, kādā viss sakārtojas.

Nu lūk un vēl ir intuitīvā pasaules uztvere un sensorā uztvere. Un vēl ir ētiskā pieeja un loģiskā.

Un tad, kad pavērojam sevi un paanalizējam kādi esam, tad mums izveidojas 4 īpašību kopums (atbilstoši no katra pāra pa vienam) un tas izveido mūsu socio tipu, kas izskaidro tik ļoti daudz no tā kā izturamies, jeb tieši otrādi, kā nekad nedarām vai kas mums nesanāk.

Vēl ir interesanti, ka dēļ tās savas uztveres konkrētā redzesloka, mēs varam saprasties tieši ar konkrētiem citiem socio tipiem, kas redz pasauli mums atbilstošā griezumā. Bet pēc tam sākas tā daļa, ko man pieņemt bija diezgan grūti – ka ir daļa cilvēku (tipu), ar kuriem mūžam tā saskarsme būs grūta jeb neērta, dēļ tā vien, ka tas otrs cilvēks visu to, ko redzam no šīs puses, viņš redz no kāda cita leņķa un dēļ tā mūsu sadarbošanās nav tik ērta kā ar atbilstošajiem.

Ka, piemēram, tie, kas dzīvi tver ļoti sensori, ļoti loģiski, ļoti racionāli un ļoti ekstraverti, visticamāk nesaprot tos, kas vairāk runā par jūtām, par netveramām lietām, un par to kā varētu būt, ja būtu un piedevām ir ļoti uz iekšu vērsti. Un nav tā, ka nevar saprasties nemaz. Var. Tikai kā mūsu socionikas nodarbību vadītāja Evija Jasūna saka – ir jāizvēlas distance, pie kuras abiem kļūst komfortabli.

Es par sevi tiešām varu pastāstīt, ka ir bijuši darbavietas, kurās man šķiet, ka direktori ir kaut kādi man nesaprotami (un tagad socionika man ir palīdzējusi saprast kāpēc). Un ir bijušas draugu un radu attiecības, kur liekas, ka runājam it kā katrs būtu no savas planētas. Un pat ir bijušas ļoti tuvas pāra attiecības, kurās jūtu, ka zaudēju sevi ar katru dienu, ko esam kopā.

Un tikai tagad, kad uzzinu par sociotipiem, beidzot varu saprast, ka tie cilvēki jau negribēja man nodarīt pāri. Viņi vienkārši izturējās atbilstoši savai pasaules uztverei, kas man bija graujoša. Viņiem manas vērtību sistēmas nebija svarīgas un man viņu vērtību sistēma nebija aktuāla.

Vēl ir interesanti tas, kā vispār to savu sociotipu noteikt. Tā arī ir „jautra” epopeja, jo kad sākam par to runāt un no sirds par sevi domāt, tad atklājas, ka sevi nemaz tik ļoti nepazīstam. Nu, piemēram, man gāja traki ar to, lai noteiktu vai esmu sensora vai ar intuīta uztveri. Biju pilnīgi pārliecināta, ka es taču vairāk esmu Debesīs kā uz zemes un ka man parunāties ar eņģeļiem, vai kādiem priekšmetiem, ir ikdiena. Domāju, ka skaidrs – esmu intuīte. Bet izrādās, ka visa mana laimes terapija ir uzbūvēta uz ļoti sensoriem piemēriem un ka pēc būtības esmu ļoti prakstiska. Tā mājas kopšana, prakšalanas taisīšana, sazemēšanās rožu dobes ravēšanas laikā utt. – visi piemēri no sensorās uztveres. Tā es esmu uzzinājusi savu tipu sev un savējiem. Esmu uzzinājusi par to, cik ārkārtīgi atbilstošu darbošanos esmu izveidojusi sev šeit Pavasara studijā un sev par laimi – cik atbilstošu vīru esmu satikusi  :D.

Šobrīd man šķiet, ka šis pusgads, kopš interesējos par socioniku, man ir atrisinājis ļoti daudz dzīves situāciju un devis atbildes uz ļoti daudziem pagātnes „Kāpēc notika tā? Vai ‘-kāpēc viņš darīja tā?” vai arī „kāpēc man padodas vai nepadodas šis vai tas?” un „ar ko es vēl varētu veiksmīgi nodarboties?”

Ja Tu arī gribi šo visu iepazīt, tad aicinu Tevi mums pievienoties Evijas Jasūnas vadītajā socionikas nodarbību kursā. Pirmā nodarbība būs 16.septembrī plkst. 18.00-21.00 pie mums Pavasara studijā Kuģu ielā 11-302. Pieteikšanās pie Santas uz pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714.

Ar mīļumu, Inese