Ieraksts sievišķības dienasgrāmatā


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien manas pārdomas ir par ļaušanos un par Augstāko spēku vadību tieši grāmatu tapšanas laikā. Un kā jau katrā reizē, kad top mana jaunā grāmata, varu to salīdzināt ar citiem saviem izdevumiem. Un tas, kas mani šai visā fascinē, ka katrs izdevums ir ar savu ļoti atšķirīgu un konkrētu raksturu. Un vismulsinošākais priekš manis ir tas, ka šo raksturu neveidoju es.

Nu šķiet būtu tikai loģiski, ka es radu, es rakstu, es izdomāju un vispār, tas viss notiek tā, kā es to gribu un daru. Izrādās – nekas tamlīdzīgs. Laikam, ka tomēr visprecīzāk to var salīdzināt ar bērniem un vecāku atklāsmi, ka bērns jau no dzimšanas ir pilnīgi atsevišķu, sevišķu un unikālu raksturu, kam ar vecāku iecerēm un plāniem var būt attāla sakritība vai dažkārt pilnīga nesakritība.

Vakar runājām ar mammu un viņa stāsta par mums – trim māsām, cik pilnīgi dažādas esam jau no dzimšanas. Un ka tas esot bijis tik milzīgs pārsteigums, ka viņi mani audzinājuši nu taču tieši tiem pašiem paņēmieniem kā māsu, bet kā es ar katru dienu esmu veidojusies pati par sevi.

Un ja par bērniem vēl varbūt, ka var saprast – nu cita (pieaugusi) dvēsele, kas kaut arī bērna ķermenītī, tomēr nāk šeit ar savu karmisko uzdevumu. Bet kā tā var būt ar darbiem, kurus paši radām. Nu ... piemēram, grāmatām.

Kā var būt, ka katrai manai grāmatai jau rakstīšanas laikā, ir pilnīgi cita enerģētika, pilnīgi cits raksturs, pilnīgi cits rakstīšanas vieglums, kā iepriekš rakstītajām.

Ja pirmā grāmata man iznāca pilnīgi nesaprotot un neapzinoties, ka notiek (nu apmēram tā, kā ļoti jauniem vecākiem rodas pirmais bērniņš) un pēc tam tiešām visur teicu, ka man nav ne jausmas, kā var uzrakstīt un izdot grāmatu. Vienkārši kāds no Augšas vada un es daru.

Tad otrā grāmata bija jau daudz apzinātāks solis un man sajūtu ziņā bija nedaudz drošāk, jo zināju, kas būs un kā būs gan izdošanas, gan pārdošanas un palaišanas ziņā.

Un tad nāk tagad trešā grāmata, kura visu manu stabilitāti un drošumu apgriež kājām gaisā, jo nekas nenotiek tā, kā līdz šim. Viss ir savādāk. Par bērniem teiktu, nu divi bērni kā bērni un pēc tam piedzima caciņa. Jā, savādāk nevaru savas sajūtas nosaukt. Tas, ka viņa ir īpaša, tas bija skaidrs kaut vai tādēļ, ka rakstīšanas jeb radīšanas ilgums ar pārtraukumiem paņēma pilnu gadu.

Es kā autore par sevi varu teikt, ka esmu ātrrakstītāja un faktiski tā tīrais laiks, ko veltu grāmatas rakstīšanai varētu būt kādi divi līdz trīs mēneši. Bet šeit viss bija savādāk. Sākās viss ar to, ka redaktore Santa atlasīja un sagrupēja iesūtītos jautājumus un tā radās tēmas un grāmatas nodaļas. Tātad nevis es izdomāju saturu, bet gan saturs radās no Debesīm caur semināru, vebināru dalībnieku iesūtītiem jautājumiem un mājas lapas lasītāju uzdotām sarunu tēmām „jautājumu un atbilžu” sadaļā.

No vienas puses varētu teikt, ka tā rakstīt ir daudz vieglāk – jo tēma jau gatava, tik izvērs to.

Varbūt, ka būtu jābūt vieglāk, bet izrādās, ka man tā nemaz nebija un pagāja krietns laiciņš, lai es piešautos tieši sarunāšanās ziņā, ka es runāju gan ar lasītāju divatā, gan brīžiem ar konkrētā jautājuma uzdevēju. Tā bija enerģētiski jau daudz sarežģītāka forma.

Mulsinoši bija arī tas, ka pirmo sarunu ciklu par attiecībām es uzrakstīju pagājšgad un tas bija tik pamatīgs un nobeigts, ka mans vīrs saka – viss, izdod šo grāmatu tieši šādu un vairs tālāk nemaz neko neraksti. Tomēr man padomā bija vēl trīs nodaļas ar ļoti svarīgām, konkrētām, diezgan smagām tēmām, kuras nevaru atstāt neizrunātas. Ja šo tēmu nav, tad sanāk, ka par attiecībām runājam vienpusēji un neizrunājam to, kas var sajaukt un sagraut pilnīgi visu, ja nezinām, ko darīt.

Un vēl taču bija padomā laimes terapijas praktiskās pieredzes stāsti, ko rakstītu citas meitenes.

Tā es visu ziemu staigāju kā gaidībās – zini, ka ir jārada, bet ..neko nedari un vienkārši krāj enerģiju un audzē spēku. Gaidu, ļaujos, audzēju un gaidu, kad būs. Un tā man atkal nekad nebija bijis – jo līdz šim es vienmēr biju varējusi jebkurā laikā rakstīt. Bet te pēkšņi visa ziema pārtraukums, kad kaut ko sevī tik dziļi maini, pārbīdi, risini un audzē, ka ir skaidrs –šai laikā nekādas rakstīšanas nav un nevar būt.

Un tad nāca pavasaris. Un tuvojās vasara. Un tad es biju uz iešanu pār uguni un pēkšņi sapratu, ka viss grūtums ir pāri un es atkal varu rakstīt. Atkal esmu uz tā viļņa, kad rakstīšana ir atkarīga no pirkstu veiklības un pats galvenais ir nepazaudēt šo brīnišķīgo enerģijas plūdumu. Kanāls ir vaļā un viss notiek.

Es par šo vienmēr esmu zinājusi – ja ilgāku laiku manā dzīvē ir kas iesprūdis, aug, transformējas, neiet uz priekšu, tad vajag ārēju palīdzību, lai to izkustinātu. Ir jāļaujas lielai enerģijai, kas to korķi kā pudelei izsprādzina uz āru.

Tieši tāpēc tik labprāt laiku pa laikam aicinu kopā daudz cilvēkus, lai mēs kopā izveidojam spēcīgu enerģētikas kanālu, kas izkustina mūsu pašu enerģiju. Un kā jau smaidot teicu iepriekš – šī grāmata ir ļoti īpaša un līdz ar to arī tās prezentācija būs īpaša un nevis vienu dienu, kā iepriekšējām grāmatām, bet divas. Un nevis kādā mazā mājīgā vietiņā, bet pilī – jā, Gaismas pilī. Un nevis pirmajā stāvā kādā konferenču zālē, bet gan pašā spicē, tā lai tiešām var sajusties ļoti pacilāti un īpaši.

Un atkal es sev jautāju –kāpēc? Un īsto atbildi es jau varbūt nemaz nezinu vai varbūt uzzināšu tikai ar laiku, bet jau tagad ir skaidrs – ka es pati, rakstot „Audzēt Mīlestību” izgāju milzīgu transformācijas procesu sevī. Viennozīmīgi svarīgāko, dziļāko un lielāko Pavasara studijas un manas aktīvās darbošanās laikā. Tātad ir skaidrs, ka grāmatā ir šī transformācijas enerģētika. Un tāpēc arī tie atvēršanas svētki ir tieši tādi – ar lielu skaitu cilvēku, ar gongiem, kas mūs izvibrēs, ar sirds atvēršanas meditāciju, kas palīdzēs būt lieliem un apzināties savu varenību, un lielu enerģiju, kas ne tikai man, bet katram lasītājam un dalībniekam, kas būs atnācis, palīdzēs izkustināt un iztīrīt enerģētiku.

Īstenībā jau nav tik bieži tādas iespējas pabūt tik milzīgā atvērtā kanālā un pozitīvās enerģijas plūsmā. Mēs parasti nometnēs smejamies, ka divreiz gadā šīs mūsu nometņu kopā nākšanas ir „iztikas minimums”, lai cilvēks var sapildīties. Lūk tad tagad, šie divi vakari pasākumā „Debesīs un uz Zemes” būs vēl viena iespēja izkustināt, attīrīt un uzpildīt enerģiju.

Es pati uz šādiem notikumiem skatos ar milzīgu pietāti un prieku. Tā ir tāaaaaaaada vērtība, ko manuprāt mēs paši vispār neapzināmies. Mēs esam tik dažādi un katram ir kaut kas savs, ko no pasākuma sagaidām – kāds koncertu, kāds prezentāciju, kāds svētkus, kāds kopā būšanu, bet mana dziļākā pārliecība, ka pats augstvērtīgākais, kas šādā reizē notiek – ir šīs pozitīvās enerģijas spēks, ko varam iegūt tikai tad, kad kopā esam tik daudz cilvēku, kas vienlaicīgi domā, apzinās un rada gaismu un mīlestību.

Mēs varam vienatnē meditēt un meditēt, sūtīt mīlestību un darīt visu ar mīļumu, bet mums nav iespējas iegūt tādu jaudu, kā var 100 cilvēku. Un tāpēc tam ir vērtība. Un tāpēc es vispār to daru un šādu pasākumu tik ļoti gribu izbaudīt ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Vai visus, kuri tur būs, pazīstu – nu ... ja vēl ne, tad iepazīšu J

Un tā es turpinu ļauties, baudīt, un apbrīnot, cik dzīve ir daudzkrāsaina un skaista. Ka katrs notikums, kurš it kā pat reiz jau ir bijis (grāmatas izdošana) var būt absolūti unikāls un ne ar ko nesalīdzināms.”

Tāds mans šodienas ieraksts dienasgrāmatā. Bet ja Tu arī gribi izkustināt enerģiju, ja ar Tev Tavā dzīvē varbūt ir sajūta, ka enerģija iestāvējusies, nekas nenotiek un gribas  ļaut savam „pudeles korķim” izkustēties no vietas, tad piesakies mūsu pasākumam uz piektdienu. Vēl ir dažas vietas. Raksti vai zvani Santai uz pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714.

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2014-07-27 18:51  |  Skatīts: 1223x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ