sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien domāju par mūsu sievišķo gudrību un to, cik tas dažkārt neiet soli solī ar izjūtām, ko pašām gribētos piedzīvot un izdzīvot.
Vakar un aizvakar bija tik brīnišķīgas brīvdienas, kad vienkārši varēja dzīvoties pa jūru un baudīt vasaras silto laiciņu, kas beidzot nu tad ir klāt. Un vienā tādā brīdī man vīrs saka, cik šitā ir labi un kā gribētos, lai tā ir visu laiku. Lai pirmdien uz darba darīšanām nebūtu jābrauc, un lai vispār neparko nebūtu jāiespringst un varētu baudīt dzīvi kopā ar ģimeni.
Un interesantākais ir tas, ka man jau gribētos precīzi to pašu. Jo tas taču ir visfeinākais, kas var būt – čubināties pa māju, būt vīram azotē, kaut kur aizbraukt, kaut kur aiziet un visu darīt kopā.
Nu kas nekait, ņem un tā dzīvo. Gribi – radi – dzīvo.
Bet paldies Dievam, ka nu jau ir kādas zināšanas kas mums der un kas ne. Ka sieviete tiešām šādi varētu dzīvot „100 gadus”, bet vīrietim ilgstoša atslābšana un būšana šādā te mieriņā ir absolūti degradējoša. Ka agrāk vai vēlāk viņa enerģija sāktu rūgt, pašam nāktu virsū sajūta, ka nekam neesmu derīgs un vajadzīgs, ka jāmeklē veidi, kā spilgtināt savas izjūtas un vismaz jārada kaut kāda nozīmības sajūta kaut pašam savās acīs utt. Un ka tieši sievietei jāmāk tā sariktēt, lai šāda pārāk liela atslābināšanās nenotiek.
Jā, agrāk es visu šo nebūtu zinājusi un visticamāk, ka vēl piedevām būtu veicinājusi sava cilvēka mājās palikšanu. Bet tagad - apzinoties, cik vērtīgi, ka vīrieši ir vīrišķīgi un sievietes ir sievišķīgas – pavadu savu vīru uz darbu, un pati vienā mierā dzīvojos pa māju.
Un domāju, ka patiešām esmu laimīga. Tik ļoti laimīga. Tieši dēļ tā, ka varu neiet darbā (kas būtu vīrišķā pasaule), ka varu radīt un baudīt dienu tieši tādu, kāda man pašai patīk. Un lai arī man vakarā ir seminārs un varbūt, ka to var nosaukt par manu darbu, bet es patiešām tā nejūtos. Tā ir mana socializēšanās un mijiedarbošanās ar fantastiskiem cilvēkiem, kas šodien būs atnākuši uz savu pirmo semināru. Skaisti.
Paskatos šodienas datumu un saprotu, ka precīzi pirms 7 gadiem šai dienā nemaz tik laimīga nejutos. 07.07.07 ir mans (veselības ziņā) zemākais punkts, kad piedzīvoju insultu un redzes zudumu. Datumu tik precīzi atceros tikai tādēļ, ka tai dienā bija jāiet uz kāzām. Un pēc tam man pašai vēl bija pilns gads jāgaida, līdz pēc gada jūlijā es satikšu savu vīru un vēl pēc gada mēs apprecēsimies.
Tagad, kad atskatās, liekas – kas tur ...viens gadiņš, lai varētu izmainīties enerģētika un sakārtoties viss tā, ka piedzīvoju savas dzīves lielāko laimi – tikšanos, kas būs par pamatu manai ģimenes laimei. Jā..viens gads. Bet kāds.
Faktiski tieši šis gads ir par pamatu visai laimes terapijai, kuru toreiz nostiprināju savā dzīvē caur apzināšanos ļoti precīzi. Un vēl pēc gada radās doma par Pavasara studiju, un vēl pēc gada rakstīju savu pirmo grāmatu.
Atceros tagad un smaidu. Atpakaļ paskatīties ir ļoti viegli, jo viss ir tik labi sakārtojies.”
>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>><<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<
Ja Tev gadījumā šobrīd ir laiks, kad nesaproti kā visu var sakārtot dzīvē un sevī, un Tev ir sajūta, ka laimes terapija noderētu – tad droši nāc šodien uz semināru. Tieši šovakar (7.07) plkst.18.00 būs pirmā nodarbība Laimes terapijas īsajā praktiskajā kursā un runāsim par to, kādām mums būt, lai dzīve sakārtotos tiešām tāda, kādu pašas gribam izdzīvot.
Pieteikšanās kā vienmēr uz e-pastu pavasarastudija@gmail.com
Ar mīļumu, Inese
