sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien atkal ir notikumi, kas pēc būtības ir tik vareni, ka man tik ļoti ir jāsaudzē un jālolo sava sievišķības sajūta, lai esmu mierā, harmonijā un lai Debesis un Zeme man palīdz. Starp citu – kad esam saskaņā ar savu būtību (sievietes sievišķībā) tad Kosmoss mūs atbalsta, ja ejam pret – nekādu spēku klāt nedod. Bet es jūtu, ka man dod. Ka ar mani atkal notiek lietas, kuras pat sapņos nebija rādījušās. Tad, kad viss notiek labāk, kā esmu iecerējusi – zinu, ka dievišķā enerģija visu kārto manā vietā. Man atliek vien – ļauties.

Man šodienas ieraksts: „Tuvojas grāmatas atklāšana. Un šai sakarā es pa brīvdienām piedzīvoju ārkārtīgi interesantu un notikumu. Bija pilnīgi skaidrs, ka tam vienkārši kaut kā ir jāsaveidojas tā, lai man ienāk prātā, kur varētu notikt atklāšanas pasākums. Un lai tie ir ne tikai kā grāmatas atvēršanas svētki, bet kaut kas ļoti īpašs un paliekošs katram, kas šais svētkos piedalīsies. Paiet sestdiena – nekādu domu nav. Paiet svētdienas pirmspusdiena – nekādu domu nav. Un pēkšņi, kad eju dienas vidū dušā, pie sevis pasaku (nodoms) – tā doma vienkārši atnāks – ļaujies. Vari pilnīgi neuztraukties – tici. Un kamēr tas dušas ūdens līst pār mani, kaut kā atceros cik interesanti, ka mani bija pārtvērusi tā Gaismas pils atvēršanas akcija. Un pēkšņi ..... es vienkārši zinu, ka grāmatas atvēršanas svētki ir jārīko Gaismas pilī. Tā doma bija tik spēcīga, tik īsta, tik pēkšņa – kā zibens no debesīm. Jā. Protams. Nu kā es to varēju nezināt. Kā es varēju to neiedomāties ātrāk. Nu kur gan vēl taisīt grāmatai par godu svētkus.

Un es taču neko nezinu par Bibliotēku. Es neko nezinu par to, vai vispār tur ir tāda vieta, kur to darīt. Es nezinu vai ir konferenču zāles, vai varbūt kādi foajē, vai varbūt kāda cita vieta. Bet mana pārliecība ir tik liela, ka zinu vienu – viss nokārtosies.

Nu jau ir trešdiena. Es ar šo domu esmu staigājusi un dzīvojusi, gājusi gulēt un modusies – tā mani neliek mierā. Jā es viņu nēsāju un zinu, ka tā aug un izaugs. Un vakar vienkārši paņemu telefonu un zvanu uz Gaismas pili un saku: „esmu Inese, rakstu un izdodu grāmatas, mana tēma ir mīlestība un gaisma – gribētu taisīt jaunākās grāmatas atvēršanas svētkus pie jums Gaismas pilī”. Un tā meitene man saka: - tad jums ir jātaisa spicē. Es pārjautāju: Kur? Viņa saka – nu spicē. Pašā augšā.

Nu pēc tam viņa sāk stāstīt, ka arī pagrabā ir telpas un konferenču zāles bez logiem, bet to es vispār neklausos. Tas, ka Pavasara studijas svētki varētu notikt Gaismas pils ēkas kronī, man liekas, tik atbilstoši un tik Debesu svētīti, ka zinu – jā, tā ir īstā vieta tam, ko darām.

Viņa tālāk saka: vai jums šim pasākumam ir budžets? Tas nav lēti. Viņa nosauc summu, kas ir līdzvērtīga mūsu ofisa mēneša izmaksām un saprotu, ka ja vien ļaušu šaubām mani izsist no sliedēm, tas tūlīt var notikt. Es saku, ka padomāšu un atzvanīšu.

Es staigāju pa māju un sāku sarunāties ar Dievu- lūdzu, mīļais Dievs, dod man spēku un ticību, ka to var. Ka mēs varam to atļauties. Ka es varu gribēt un sapņot un mani sapņi var piepildīties. Mīļais Dievs, es taču semināros vienmēr saku, ka mēs varam savu ticību audzēt tik lielu, ka var piepildīties lielas lietas. Pat tās, kurām prāts redz šķēršļus un neredz pamatojumu. Dievs – palīdzi man sievišķīgi ļauties, ka es varu gribēt daudz un man tas būs. Ka mums – Pavasara studijai tas būs. Ka mēs varam savu pasākumu taisīt ne tik tuvu zemei.

Un man ienāk prātā, ka mēs tiešām to varam nosaukt „Starp Debesīm un Zemi”. Atceros, ka reiz biju uzaicināta uz šāda nosaukuma grāmatas svētkiem.

Un tas taču būtu tik brīnišķīgi, ka mēs - būdami tik augstu, varētu radīt, vairot un sūtīt Mīlestību visai Rīgai, visai Latvijai, visai Pasaulei. Ka varētu uztaisīt rituālu mīlestības vairošanai. Ka varētu uzaicināt Daci ar gongiem, un kādu brīnišķīgu mūziķi. Jā, es gara acīm redzu – kā tas viss varētu notikt.

Uzzinu, ka tajās telpās var sanākt kopā ap 100 cilvēku. Domāju, cik tas būtu brīnišķīgi, ja simts gaismu nesoši cilvēki pakāptos tik augstu un pārklātu ar savu enerģiju tik milzīgu lauku, cik vien tālu no turienes var redzēt un vēl tālāk.

Atceros, ka taisījām Gaismas svētkus un toreiz runājām – ka ir pierādīts, ka 100 vienlaikus gaismu dodoši un izstarojoši cilvēki var pozitīvi ietekmēt miljons citu, kas par to nedomā.

Sev saku – mēs esam spēks. Mēs esam milzīgs mīlestības avots, kurš var. Pavasara studijai septembrī būs 5 gadi. Pa šiem pieciem gadiem mēs noteikti esam kopā tik daudzi, lai viens simts sanāktu vienkopus, uzbrauktu augšā Gaismas pils kronī un savu apvienoto mīlestību un gaismu sūtītu pasaulei. Jā - un svinētu svētkus, atvērtu grāmatu, klausītos dziesmas un dziedātu paši, dzertu tēju un ēstu kūkas un vienkārši būtu laimīgi.

Es turpinu savā smalkajā plānā to radīt. Un ticu, ka Debesis mani šobrīd ļoti atbalsta un eņģeļi sāk uzrunāt un kopā aicināt cilvēkus. Es vienkārši ticu un ļaujos.”

Jau nākošā rakstiņā uzrakstīšu ziņu par pasākumu.

Ja viss būs tā, kā man tik ļoti gribētos – tad grāmatas atvēršanas svētki notiks 30. jūlijā plkst. 18.00-20.30 Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā pašā augšējā stāvā, kas gluži simboliski ir tieši pretim mūsu pašu telpām un pat šobrīd rakstot – es pa logu skatos un redzu to vietu, kur tiksimies. Jā – tā ir īstā vieta. Es zinu. Lai top. Laime.

Ar mīļumu, Inese