sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šoreiz gribu Tev izstāstīt ko tādu, kas man (atkal) neietilpst nekādos vārdos. Es zinu, zinu, ka ir jau daudzas reizes bijušas, kad gribu aprakstīt neaprakstāmo, bet šoreiz es patiešām gribu izstāstīt Tev brīnumu, kuru esmu piedzīvojusi pēdējās nedēļās, un kas vainagojās ar bezgalskaistu, dziļu, vienreizēju notikumu tikko kā. Un zinu, ka tas ir tikai sākums.

Kas notika pirms pāris nedēļām?

Bija „parasta” diena, kad kaut ko klikšķinoties netā, pēkšņi, facebook.com izlasu rakstu, kurš tik ļoti mani ievibrē, ka sāku skatīties tālāk – kas to raksta, kādi ir vēl citi šī autora raksti. Rakstīts bija tik ļoti manā stilā – ar sajūtām, ar problēmām, kuras var atrisināt ar ticību, paļāvību un došanos iekšā situācijā. Es lasīju un baudīju. Es māju līdzi ar galvu, ka jā –es to saprotu, es arī tā daru. Man vispār bija sajūta, ka tā meitene raksta maniem vārdiem. Es gribēju viņai pateikties par tik brīnišķīgu situācijas un sajūtu aprakstu un tā arī ierakstīju komentārā. Un man bija liels pārsteigums un prieks vienlaicīgi, ka viņa man pēc kāda laiciņa tai pašā dienā uzrakstīja vēstulīti. Un tā es iepazinos ar Lauru.

Es domāju, ka viņa ir vienkārši gudra, skaista, jauna meitene jeb varētu teikt arī – gudra, jauna, skaista, vieda sieviete, kura sajutusi dzīves gudrību un to savā dzīvē lieliski pielieto, bet to, kā tas ir īstenībā, es nebiju ne cerējusi, ne domājusi. Tas bija kaut kas tik Milzīgs un Varens, kas atklājās šai cilvēkā un viņas pieredzē. Es jutos kā, pludmales gliemežvāciņu lasīšanas un pētīšanas laikā, atradusi dimantu, kurš ir bijis tepat un par kuru neko neesmu pat nojautusi. Ok – laiks atklāt viņas vārdu. Tā ir Laura Dennler.

Laura un viņas vīrs Michel ir Uguns skolas vadītāji, uguns pasākumu instruktori, kuri ir mācījušies un turpina mācīties pie pasaules līmeņa Skolotājiem gan Eiropā, gan Amerikā. Viņi dzīvo Šveicē, ļoti daudz ceļo un katrs no viņiem ir kā milzu bagātību un viedo gudrību krātuve. Viņi vada uguns pasākumus gan Latvijā, gan citās zemēs.

Kamēr nezināju, cik viņi ir noslogoti, pieprasīti un aizņemti, es Lauru ielūdzu kā lektori uz mūsu Pavasara studijas Vasaras nometni. Viņa piekrita. Tagad man tas tiešām liekās kā Brīnums. Skatos ar pateicību Debesīs un domāju, ka tas atkal ir noticis ar Augstāku vadību. Par to, ko Laura darīs mūsu nometnē, to uzrakstīšu atsevišķā rakstā, bet uz šo brīdi Tev gribu izstāstīt par Uguns skolas pasākumu, no kura tikko kā esmu atgriezusies. Tas bija Uguns pasākums sievietēm, kurš Latvijā notika pirmo reizi, kurā drīkstēja piedalīties tikai sievietes – katra savā ziņā unikāla, īpaša, kura braukusi atvērt savu sievišķo spēku, gudrību vai viedumu un risināt kādu savas dzīves laikā izveidojušos samezglojumu. Pirms pasākuma vienīgais, ko tiešām zināju, ka tur būs iešana pa kvēlojošām 500 grādu karstām oglēm. Kādēļ tam ir vajadzīgas trīs dienas to nezināju. Bet tagad, atskatoties varu pateikt, ka uguns iešana  ir tikai viena no ļoti dziļām, spēcīgām tehnikām, ko pārzina un savos pasākumos pielieto Laura un Michel. Kā vēl vienu varu Tev pieminēt iešanu pa stikla lauskām, bet arī tā ir tikai vēl viena praktika. Tādu –absolūti prātam neaptveramu, absolūti pārsteidzošu lietu šai pasākumā bija daudz. Un katrā reizē pirms katra jaunā uzdevuma ir tikai viena doma, ka to patiešām nav iespējams izdarīt. Un katrā reizē tu piedzīvo – ja ej situācijā iekšā ar ticību par izdošanos, tas tiešām izdodas.

Kāpēc to vispār darīt? Nu ... katram noteikti ir savs iemesls. Man manā gadījumā bija tā, ka jau krietnu laiku apzinājos, cik tiešām daudz varu, cik laimīgi varu dzīvot un cik ļoti pateicīga par to esmu. Un interesantākais, ka vienā brīdī sajutu arī to, ka esmu izveidojusi savu ļoti konkrētu komforta zonu, kurā ir laime un mīlestība, bet ārā no tās es nekāpju. Kāpēc? Jo man ir ļoti labi un mierīgi. Nu, protams, man ir dzīves mērķi, bet bija iestājusies jau tāda sajūta, ka īstenībā, pat ja nekas nemainītos, es varu visu laiku dzīvot šajā laimē un izveidotajā platformā. Jutu, ka man pašai sevī ir kaut kas jāizkustina, lai tieku tālāk.

Bet šis man būtu noderējis arī citās dzīves situācijās. Piemēram, toreiz, kad tik ļoti gribēju izveidot ģimeni. Vai vēl senāk, kad netiku ārā no sava tumšuma un brīžiem likās, ka gaismas tuneļa galā nav. Vai vēl senāk, kad nesapratu, ar ko dzīvē nodarboties. Vai vēl senāk, kad nepratu būt es pati.

Jā, man uguns pasākums nāca laikā, kad tam biju pilnīgi gatava (ticu, ka šī sajūta bija katram, kurš piedalījās. Par to rūpējas Laura ar ļoti rūpīgu dalībnieku izpēti). Un vēl zinu, ka reiz to gribēšu izbaudīt kopā ar vīru kādā citā Lauras un Michel pasākumā.

Ko man deva iešana pa uguni? Pieredzi sajust, ka varu manī mītošo uguni pacelt vienā vibrācijā ar kvēlojošām oglēm. Sajust sevī tādu pat spēku, kāds ir ugunij. Nebaidīties no tās. Mīlēt to. Uguns man deva iespēju uzzināt par uguni manī.

Ko man deva iešana pa stikliem? Milzīgu ticību, ka varu grūtas situācijas iziet viegli.

Ko man deva šis pasākums?

Apziņu un (taustāmu) pārliecību, ka ar ticību un mīlestību ir izdarāmas lietas, kuras prāts atsakās pieņemt. Es esmu paplašinājusi savu spēju robežas un man būs ļoti daudz precīzu atmiņu, kuras es varēšu izmantot brīžos, kad dzīvē būs jādara kaut kas neiespējams. Kāpēc lai tādi brīži būtu? Tādēļ, ka dzīve ir tik brīnišķīgi krāsaina un skaista ar kalniem, lejām, gaismu, tumsu, grūtumu, vieglumu, mīlestību, nemīlestību. Un tādēļ ir tik labi, ja mūsu atmiņā ir pozitīvās pieredzes piemēri, kurus atcerēties, ka jau reiz es esmu darījusi „neiespējamo”, kas izrādījās pilnīgi iespējams, un daudzos gadījumos pat daudz vieglāk, kā iepriekš likās.

Vairāk par Lauru un Michel Dennler vari lasīt ugunsskola.lv

Pavasara studijā tikties ar Lauru būs iespēja tām meitenēm, kuras piedalīsies mūsu Vasaras nometnē. Zinu, ka arī Uguns skolai ir nometne jūnijā – tā kā par šo visu uzzināt vairāk ir tik ļoti daudz iespēju un jau pavisam drīz.

Lai Tev brīnišķīga diena!

Ar svētību un mīlestību, Inese

P.S. Foto no Ugunspasākuma pusdienu gatavošanas noskaņas :)