sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Es šodien esmu pamodusies ar tik milzīgu pateicības sajūtu, ka gribu Tev to aprakstīt. Es pat nezinu ar ko lai sāk. Tas viss ir saistīts ar Pavasara studiju un Tevi. Esmu pieradusi Tevi uzrunāt uz Tu, lai gan šoreiz vēršos pie pilnīgi visiem, kas ir saistīti ar Pavasara studiju.
Šoreiz tās manas sajūtas ir kā mammai par bērnu – tāds lepnums un laime, ka tavam lolojumam kaut kas ir izdevies, vai ka tas veiksmīgi darbojas, vai ka kaut kas jauns top vai notiek. Ilgu laiku es darbojos zem Pavasara studijas vārda un vienkārši tā bija strauja, laimīga ikdiena, kas mani nesa uz priekšu dzīves upē un es daudz par to visu nedomāju. Bet te pēkšņi – Pavasara studijas 4. dzimšanas dienā, kas +/- sakrita ar mūsu pirmo nometni, mana sirds pateicībā un laimē nodrebēja. Es biju 65 nometnes dalībnieču vidū un tai brīdī tas bija tik liels lielums, lai es varētu sajust varenību un spēku, kas notiek, kad vienlaikus kopā sanāk tik daudz pozitīvi domājošu cilvēku un apzināti vairo mīlestību un gaismu.
Interesanti, ka gadu iepriekš Gaismas svētkos un grāmatas atvēršanas reizē, kad kopā sanācām 170 cilvēku, toreiz man vēl šī sajūta manī pašā neradās. Bet tieši tā nometne bija mans kaut kāda brieduma apzināšanās brīdis, kad sapratu – esmu laimīga par to visu, kas radīts un kas notiek.
Un šodien atkal piedzīvoju tādu pat laimi un pateicību, jo paskatos apkārt un saprotu, ka tā ir fantastiska kustība, kura ir sākusies un kura notiek it kā pati no sevis. Vai spēj iedomāties, ka tikai uzrakstot pirmo vēstuli un rakstu, ka februārī būs nometne, mums pieteicās 40 cilvēki, kuri pat nebija izlasījuši programmu. Būtībā, kuri pat nejautāja – kas tur būs. Es goda vārds varu sākt raudāt aiz laimes – dēļ tik milzīgas uzticēšanās un tik milzīgas Dieva mīlestības un ļaušanās. Vēl 30 dalībnieces pieteicās, kad programma tapa zināma. Un nu ir pienācis tas brīdis, kad jāsaka – palikušas ir vairs skaitītas vietas, jo mēs vairāk pa 80 (kopā ar mums pašiem) nevaram šai brīdī enerģētiski paņemt pretim. Vietu ziņā varam, bet sajūtu ziņā nevaram. Mums ir jāapzinās sava varēšana. Mums ir jāapzinās sava energolauka lielums, un kaut kā ir sajūta, ka līdz 80 varam, bet 81 jau vairs nevaram.
Es pati esmu bijusi pie Siņeļņikova 10 dienu pasākumā Krimā, kurā bijām 130 cilvēku. Un nebija grūti. Un nebija sarežģīti vai pa daudz ļaužu. Pilnīgi droši to varu pateikt. Jo es galīgi neesmu „nometņu cilvēks” un mani līdz šim pilnīgi nelikās iedvesmojoši ar tik daudziem kopā apmeklēt nodarbības, ēst vai nakšņot. Galīgi nē. Bet tagad varu pateikt – jo tālāk paiet laiks kopš šī notikuma, jo apzinos, cik dziļu iespaidu tas manī atstāja. Un par mūsu Pavasara studijas septembra nometni varu teikt to pašu. Šādas kopā sanākšanas pārbīda ļoti lielu daudzumu enerģijas un tu nevari to savā dzīvē nepamanīt.
Līdz simts cilvēkiem mēs tikai vēl augam. Pagaidām apstāsimies pie 80. Mums ļoti svarīgi ir saglabāt to mīļumu un tuvību, kas ir šais mūsu pasākumos. Un tādēļ augsim lēnām, lai varam sajust - ka , piemēram, 65iem septembrī bija labi, tad bišķi palielinot skaitu līdz 80, sajutīsim, ka ir labi. Nu un tad, kaut kad varbūt, ka paaudzēsim vēl. Jutīsim kā jādara. Ļausimies.
Starp citu, vakar izlēmām vasaras nometnes datumus, tā kā tie, kas šai reizē būs nokavējuši pieteikšanos uz ziemas nometni un vietu vairs vienkārši nepietiks, tad mierinājumam varēs pieteikties uz vasaru. Vakardienas seminārā meitenes jau rezervēja vietas. Tas ir apbrīnojami : )
Vēl vienu fantastisku pateicības sajūtu Dievam es izdzīvoju, kad apskatījos rezervēto vietu skaitu semināriem un uzzināju, ka uz puišu semināru ir pieteikušies 15 vīrieši. Tas man likās tik vērtīgi. Ka nevis viens vai divi (kurus kaut kā sievas piespiedušas), bet 15, kuri zvanījuši, interesējušies un pieteikuši savu dalību tādēļ, ka jau ilgāku laiku domājuši, ka gribētu savā dzīvē sakārtot. Un pieteikšanās jau vēl turpinās. Tas visticamāk, ka galīgi nav gala skaitlis, jo līdz pasākumam vēl pusotra nedēļa. Bet tas, ka Pavasara studija atver durvis arī puišiem un vīriešiem – tas ir priekš manis kaut kas tik jauns un vērtīgs. Varu tikai noskatīties, pateikties un ļauties. Interesanti, ka pati uz šo nodarbību neiešu, jo kā saka- vīriem vīru lietas, bet Aleksandru nākšu klausīties šo piektdien. Tur ar pilna grupa, bet ja ļoti gribi, tad, protams, kādu krēslu vēl pieliksim.
Ar visu to gribu Tev pateikt lielum lielo paldies, ka esi kopā ar mums Pavasara studijā. Un tas ir vienalga – vai lasi rakstus, grāmatas, vai nāc uz pasākumiem un tikšanās reizēm. Svarīgi, ka mēs katrs mainoties un kļūstot gaišākiem, mainām kopējo enerģiju uz arvien gaišāku un mīlestības piepildītāku. Tā ir vērtība, ko darām. Paldies Tev!
Tas nebija tā domāts – bet šobrīd sajutos ļoti svinīgi un secināju, ka tā ir arī pati labākā dāvana Latvijai dzimšanas dienā, ko kopā varam viens otram uzdāvināt – gaisma, mīlestība, laime.
Ar mīļumu, Inese
