sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vai Tev kādreiz gadās, ka nevar izturēt to un vēl to, ka cilvēkos kaitina tas un vēl tas – lūk tad mans nesenais atklājums (kas īstenībā bija zināms jau simts gadus), ka šai mirklī varu pati sev pajautāt – kāpēc tas tik ļoti kaitina? Man taču varētu būt vienalga. Es varētu uz to paskatīties ar mīļumu. Bet ne –ir kaut kas, kas ievibrē nepatīkami un riktīgi „uzspiež uz nerva”.
Nu, piemēram, dažreiz gadās, ka cilvēks čammājas tik ļoti, ka tiešām ir sajūta, ka viņš tērē savu un manu laiku. Un sāku nervozēt un dusmoties. Un ja vien tai mirklī spēju atcerēties sev pajautāt – „kas tieši tevi te tā kaitina?”, tad šis mirklis iegūst pilnīgi citu jēgu. Tad pēkšņi saprotu, ka esmu sākusi steidzināt laiku un zaudējusi centru sevī šeit un tagad. Tas vienmēr tā notiek – tiklīdz apziņu aizvirzām uz nākotni, tā tagadne sāk vilkties ļoti lēni.
Tiklīdz gribam, lai vēlēšanās ātrāk piepildās, tiklīdz gribam, lai kāds notikums ātrāk pienāk, tiklīdz gribām tikt atpūsties, vai vienkārši no šejienes prom –tieši tad laiks sāk ļoti vilkties. Kāpēc? Tāpēc, ka apziņa vairs nav tagadnē un mūsos, bet gan nākotnē un ārpus mums.
Citreiz pieķeru sevi, ka mani kaitina cilvēku lišķība vai intrigu vērpšana. Un tad sev jautāju – nu kāpēc tas mani kaitina? Kāpēc gribu, lai visa pasaule ir laba, godīga un tīra? Kāpēc nepriecājos par to, ka ir taču vēl ko darīt – var, redz, izgaismot vēl šo situāciju un vēl to, var piepildīt sevi ar mīļumu tieši tad, kad kaut ko nevar pieņemt. Bet ne ... te noņemos sevī ar aizkaitinājumu.
Citreiz mani kaitina cilvēku nespēja saņemties –nu runā un runā par to, cik grūta dzīve, bet neko tā arī nemaina. Citreiz nokaitina, ka nevar atmest kādu kaitīgu ieradumu (smēķēšanu vai dzeršanu), citreiz un vēl citreiz...
Protams, es tagad sabiezinu krāsas un atceros gandrīz vai visu dzīvi un savelku šīs reizes kopā, bet tomēr, tomēr- ir jāsecina, ka gluži tīri vēl arvien neprotu iziet situācijas, kad kāds dara pilnīgi pretēji vai absolūti savādāk, kā manā vērtību sistēmā tas ierakstās.
Un tad vienā dienā, kad atkal šis tas bija uzkritis uz nerviem, sapratu, ka arī tā ir Visuma saruna ar mums un ja mūsos rodas atbilde uz to, kas ir tas, kas kaitina – tad tieši tas dod iespēju saprast un sajust, kurā virzienā ar sevi jāpastrādā.
Nu man pašai ir vesels saraksts, uz ko „uzķeros”. Un zinu arī kādos brīžos tas gandrīz vai garantēti notiks. Piemēram, ja esmu piekususi, tad viss ir grūtāk. Ja esmu neizgulējusies. Ja sāp galva. Ja steidzos. Utt. Nu gan jau, ka Tev ir tieši šie paši iemesli. Ir cilvēki, kas ir jūtīgi par konkrētām tēmām – piemēram, atliek pieminēt bērnus vai bērnu audzināšanu, kašķis klāt. Atliek pieminēt naudu vai pelnīšanu – atkal uztrauc un kaitina viss. Atliek pieminēt attiecības – atkal tas pats.
Un tad nu domāju – ko darīt? Varētu jau pateikt ļoti vienkārši – izgulies, atpūties, nesteidzies, esi laimīga un visa pasaule patiks. Un tā tiešām būtu taisnība, bet dzīve mūs trenē tieši tajos brīžos, kad caur diskomfortu jāiet uz komfortu, kad jūti, ka tiešām atkal ir kas tāds, kas negatīvi ievibrē, bet tu paspēj noķert šo sajūtu un nevis uzreiz asi reaģē, bet....iepauzē...vēro, kas būs...un pamēģini izturēties pilnīgi pretēji tam, kā būtu ierasts. Ja vienmēr asi pasaki savu vārdu – ka būs tā, tad šoreiz iepauzē un nepasaki neko. Un otrādi – ja vienmēr iepauzē, tad šoreiz pasaki. Pamēģini saglabāt līdzsvaru. Pamēģini šim brīdim sagatavoties.
Viss, kas mūs kaitina ir tas, ko neesam sevī izstrādājuši.
Mūs kaitina vai nu tas, ka esam līdzīgi tam, ko dara tas kaitinātājs, vai arī mūs kaitina pašu attieksme šai situācijā.
Interesantākais, ka ja vien Visums uztausta (un tā vienmēr ir) šādas mūsu nevarības un nespēju tikt ar sevi galā – tad sākas dzīves treniņš un mums dod vienu situāciju pēc otras, lai iemācāmies to izdzīvot ar mīļumu. Esam jau nosaukuši to par „grābekļiem”. (vienmēr esmu gribējusi šeit pajautāt – klau vai ir kāds dzīvē cilvēks, kas tiešām ir uzkāpis uz reāla grābekļa un dabūjis pa pieri, vai arī šis ir tikai tāds teiciens. Man pašai nav gadījies ;) )
Pēdējā seminārā runājām par to – kas tā pa zīmi, ja kaitina pamazināmie vārdi jeb mīlvārdiņi (Inesīte, Ilzīte, Andrītis, Jurītis..). Mani pašu nekaitina. Man tas liekas mīļi, jo atgādina bērnību, pasargātību, sirsnību, ģimeniskumu. Es arī šobrīd ļoti viegli lietoju šādu mīļo uzrunu un man vispār patīk mīlīgi runāt. Un tad secinājām, ka tas kaitina tos cilvēkus, kam bērnībā neviens tā nav teicis un kam pretim šai vibrācijai ir tukšums. Ka viņiem pat var būt sāpīgs šāds mīļums un enerģētiska samīļošanās. Ka var kaitināt tas, ka citiem ir labi un mīļi, bet pašos nekā tāda nav. Interesanti, ka man pašai arī var gadīties, ka nepatīk šāda mīļa runāšana, ja tas ir ar tukšu vidu – ja cilvēks pēc būtības un enerģētikas nav sapildīts ar mīļumu. Tad tā ir lišķība. Tad ir tā kā filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Baibai Indriksonei tik labi sanāca teikt to „māmiņ...”.
Nu jā, bet tik un tā vienmēr tas jautājums ir par to – ja mani kaut kas kaitina, tad manī pašā pietrūkst mīlestības, lai to paņemtu savā dzīvē pretim un/vai izmainītu.
Tādas man šā rīta pārdomas. Bet nu jau tūlīt braukšu uz Kristīnes gaismas nodarbībām un tur mani pilnīgi nekas nekaitina : )) Tur ir viegli un gaiši, dziļi un tīri –tur katrs pastrādājam ar sevi, sapildām, pārbīdām enerģijas un jau pilnīgi savādāki dodamies savās gaitās.
Šodien ir ļoti svarīga diena. O punkts. Kad daudz jādzer ūdeni, daudz jāieklausās savā ķermenī, jādomā gaišas domas un jāļaujas visam, kas notiek, ar mīļumu.
Lai brīnišķīgas brīvdienas!
Ar mīļumu, Inese
