sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Ir agrs svētdienas rīts. Mēs esam bijuši ar suni pastaigāties un nu es vienkārši sēžu pie savas mājas uz terases, baudu brokastu tēju un ...saplūstu ar visu, kas notiek. Vai esi kādreiz tā vienkārši pasēdējusi - bez domām, bez plāniem, bez uzdevuma un iekšēja uzstādījuma kaut ko just un kaut ko attīstīt? Vienkārši būt.
Es te sēžu jau vairākas stundas. Man ir tik labi, ka negribas kustēties. Blakus pie kājām man guļ suns un otrā pusē kaķis. Manējie katrs vēl savās gultās. Ir sajūta, ka esmu nomodā viena pati. Kaimiņi modīsies tikai pēc kāda laika, jo ir svētdienas rīts un faktiski tikai suņu saimnieki vai īpaši laimīgie ceļas tik agri kā es.
Es skatos uz rasu, kas nu jau kļūst rudenīgāki lielākiem pilieniem. Klausos kā pakšķēdamas krīt zīles no blakus augošā milzīgā ozola. Man patīk viņa varenība. Man vispār patīk šī vieta. Šeit ir manas mājas un man te ir labs sazemējums.
Šodien būs karsta diena. Tā solīja sinoptiķi un arī debesis, saule un putni par to liecina. Īstenībā tieši putni šorīt ir mani aktīvākie sarunu biedri. Šoreiz es ar viņiem nesarunājos. Es vienkārši esmu.
Ir kaut kas vēl, kas mani dara tik dziļu. Gribu Tev to izstāstīt. Mums Gaismas skolā Kristīne (Kristīne Muciniece, grāmatas „Eņģeļu acis” autore) bija paņēmusi līdzi K.Estesas grāmatu „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” un nolasīja no tās nelielu pasaku, vai teiku, vai vienkārši fragmentu. Tai brīdī vēl nezināju, ka viņa man ir atvērusi durvis un skaistu, dziļu, milzīgu ceļojumu sevī kopā ar šo grāmatu.
Par grāmatu biju dzirdējusi jau sen. Laiku pa laikam kāds to piemin mūsu mājas lapā vai arī semināros, vai pat konsultācijās, un tad es to reiz nopirku un uzdāvināju savai mammai. Mamma viņu nelasīja, jo teica, ka ir pa smagu. Arī komentāri mājas lapā bija tādi „laba, bet grūti lasīt”, „dziļa, bet uztverama pa gabaliņam” utt. Un tad es to paņēmu......Un tajā burtiski iegāju. Man tajā visā nav nekā grūta. Nav nekā, kas būtu grūti lasāms vai uztverams. Man tā ir kā meditācija visdziļākajā savā būtībā. Interesanti, ka tad, kad lasu un pārlasu Kristīnes Mucinieces „Eņģeļu acis”, tad kļūstu gaišāka, labāka, maigāka, tīrāka. Savukārt tagad, kad lasu Estesas „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, es sajūtu savu spēku. Tik milzīgu, viedu, gudru, dziļu. Jā caur Kristīnes grāmatām es augu uz Augšu, uz Gaismu, uz Debesīm. Caur šo es eju kādā apbrīnojamā Dziļumā un Spēkā.
Kāpēc es tās salīdzinu un kāpēc vispār pieminu Kristīni šai sakarā? Tādēļ, ka Kristīne pie mums Pavasara studijā vada Gaismas nodarbības, ar viņu tiekos regulāri un ļoti daudz no viņas mācos. Viņa ar savu pieredzi man iet pa priekšu. Tas ir tā kā kādreiz stāstīju par savu jogas skolotāju Tiju. Tija arī man iet pa priekšu. Man patīk viņām abām sekot un enerģētikas ziņā es saskatu ļoti daudz līdzību. Lūk, bet atgriežoties pie Kristīnes – viņa mums savās nodarbībās stāsta par savu pieredzi, dod dažādus piemērus, palīdz sākt Redzēt. Un interesanti, ka viņas viens šāds pilnīgi nemanāms lēmums – nolasīt fragmentu no Estesas grāmatas – manā dzīvē ir ieviesis tik milzīgu dziļumu. Tā bija īstā laikā īstā kustība, kas ievibrēja manu dzīvi. Jā, tieši tik apbrīnojamas ir Kristīnes nodarbības. No ārpuses nu gluži tādas pat kā visas citas – runājam, meditējam, diskutējam. Bet enerģiju pārbīdīšanās rezultātā tās izmaiņas ir fantastiski milzīgas. Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka man ir iespēja ko tādu baudīt.
Es gribēju uzrakstīt rakstu, lai Tev izstāstītu par Kristīni un viņas praktiskajām nodarbībām, kas tagad mums būs Gaismas skolā, bet izrādās, ka tās manas sajūtas ir tik milzīgas un dziļas, ka nemaz tā nevaru to aprakstīt. Tur ir tā –vai nu tu esi tam gatavs, vai neesi. Acīmredzot, ka es ļoti esmu. Un citi arī ir. Kristīnes vadītās meditācijas ar ir ļoti īpašas. Mana kolēģe Aija, kas teicās, ka savu mūžu nevarētu meditēt, tieši pie Kristīnes to spēj un saka, ka pēc tam ir vienreizēja laimes sajūta. Man pašai ir tā, ka tiklīdz apguļos, lai gatavotos meditācijai, es jau esmu Ceļā. Mana dvēsele lido Debesīs un es to vienkārši baudu. Interesanti, ka šādas tik ļoti atvērtas meditācijas man neizdodas tik ļoti bieži. Es varu iet sevī, es varu pilnīgi atslābt, es varu ļauties enerģijas plūsmām, bet tā, ka es skaidri redzu, ka esmu Augšā, kad jūtu kā lidinos- tas man izdodas tikai tad, kad ir tik plaši atvērts kanāls. Vēl paskatīšos citas savas pieredzes, bet man ir sajūta, ka tas ir Kristīnes klātbūtnes iespaidā un dēļ viņas meditācijas vadīšanas veida. Jā..šim vēl pasekošu līdzi citās reizēs un tad varēšu Tev pastāstīt vairāk.
O, sāk celties kaimiņi un darbina mašīnas. Kaut kur zvana baznīcu zvani. Pārlido pāri lidmašīna. Ir bišķīt žēl par pārtraukto Klusumu un es atkal gaidu, kad Tas atgriezīsies. Gribu vēl šeit tā pabūt. Varbūt ar grāmatu, varbūt bez. Gribu vienkārši būt. Tā sajūta „Es esmu” ir kaut kas apbrīnojami spēcīgs. Nevis es skrienu, es daru, es vāru, es rakstu, bet vienkārši „Es Esmu”.
Es Tev šodien nosūtu mieru. Tādu dziļu labsajūtu dodošu mieru un harmoniju. Lai Tev ir izdevusies brīnišķīga diena. Lai Tev izdevies augusts. Lai baudi vasaru, sevi un dabu.
Es te vienkārši vēl pasēdēšu.
Ar mīļumu, Inese
