Kā samīļot pagātni


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar savās sarunās iesākām tēmu – kā tikt galā ar attieksmi pret saviem pagātnes notikumiem, kā sakārtot bijušo tā, lai tas nevis grauj un ievelk sāpīgās pārdomās, bet piepildās ar laimi un mīlestību.

Daudz stāstīju par sevi. Daudz par to – kāpēc mums pagātne vajadzīga tāda, kāda tā ir. un cik interesanti, ka pat tos notikumus, kurus esmu aprakstījusi grāmatā, meitenes teica, ka tieši vakar tā pa dziļam sapratušas un uztvērušas. Acīmredzot – stāstītam vārdam lielāks spēks.

Interesanti, ka ja vienreiz šo savas pagātnes pieņemšanu izdari un ja vienreiz izej cauri visam sāpīgajam un nepatīkamajam to izmainot, saprotot un piepildot ar mīlestību, tas mūžam dod spēku un nekad vairs netraucē. Esmu to izdarījusi savā dzīvē un kā vakar teicu meitenēm – mana bērnība nekad nav bijusi tik skaista, kādu to redzu šobrīd.

Kāpēc?

Vai kaut ko idealizēju?

Nē. Es vienkārši pieņemu to ar mīlestību un skatos uz to kā uz mīļu filmu, kuru var skatīties atkal un atkal un tā nekad neapnīk. Tieši šobrīd bērnība, pusaudžu gadi agrīnie pieaugušo gadi dod man milzīgu spēku. Kāpēc? Jo es papūlējos tos sapildīt ar mīlestību.

Ja gribi to izdarīt savā dzīvē un nezini kā, tad vēl vari paspēt uz ceturtdienas vebināru. Runāsim par to kā piedot, kā pieņemt, kā palaist pagātnes notikumus un aizvainojumus. Kā to izdarīt ar mīļumu, viegli un ar prieku. Kā atlaist blokus un enerģētikas sabiezējumus. Kā saprast, ka tas viss ir izdarīts pa īstam, nevis vienkārši pasakot „esmu piedevusi un visus mīlu”. Runāsim par to kā nonākt līdz stāvoklim, kad tiešām jūti spēku no savām saknēm. Kad jūti, ka dēļ savas pieredzes kļūsti jo dienas stiprāka un enerģētiski piepildītāka. Kad jūti – ka caur domām par pagātni pildies ar enerģiju, nevis –ka enerģija aizplūst kārtējā notikumu pārmalšanā „kāpēc viņš? Vai kāpēc es toreiz nezināju? utt.”

Īstenībā šīs sarunas ir kaut kas fantastisks. Jau iepriekš vienmēr esmu teikusi, ka sievietes visu saprot runājot un runājoties. Lūk, mēs jau to kopā darām gandrīz pilnus četrus gadus – mēs runājam šeit, mājas lapā, grāmatās, semināros un nu jau arī vebināros. Un man patīk šī regularitāte, ka sarunas turpinās. Starp citu – tieši pateicoties mūsu sarunām, es savā dzīvē saprotu ļoti daudz ko jaunu. Un kā saprotu, tā atkal mēs par to runājam un mums izveidojas jauns pakāpiens sarunām un jaunas tēmas, kur augt.

Ceturtdienas mums jau tradicionāli ir izveidojušās jautājumu un atbilžu formā. Tā kā  - ja tev ir jautājumi un Tu gribi saņemt konkrētas atbildes par Tev svarīgo tēmu, tad iesūti un runāsim tieši par to.

Lai pieteiktos vebināram sūti ziņu uz: inesesvebinari@gmail.com vai zvani pa tālruni 29431408 (Aijai). Ja gribi iesūtīt jautājumus tieši man, tad raksti: konsultācijas.pluss@inbox.lv

Katrā ziņā – uz tikšanos mūsu sarunās par pagātni, lai pēc tam varam izveidot  platformu savai nākotnei, vēlmju piepildījumam un tādai dzīvei, kādu tiešām gribām baudīt savā ikdienā.
 
Ar mīļumu, Inese
Komentāri (6)  |  2013-07-23 19:20  |  Skatīts: 2477x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ilona79 - 2013-08-02 01:23
Labdien!
Izlasīju ievadrakstu un sapratu, ka šī ir īstā vieta, kur varu izstāstīt savu sāpi. Tā ir saistīta nu jau ar manu pagātni, bet vēl joprojām nespēju pieņemt, ka tā ir pagātne...vēl joprojām dzīvoju pagātnē, sāpēs un skumjās. Lai būtu skaidrāk saprast par ko runāju, nedaudz izstāstīšu par notikušo. Prms nepilniem diviem mēnešiem no dzīves aizgāja mans vīrs, tā bija viņa paša izvēle. Šodien būtu mūsu kāzu 15.gadadiena. Es ik rītu mostos ar smaguma sajūtu un nespēju nekam saņemties. Šausmīgas sāpes, neticība, sēras un skumjas ir pārņēmušas gan manu dvēseli, gan ķermeni. Nemitīgi domāju par notikušo, analizēju tās dienas notikumus, viss apkārt atgādina par viņu...tas ir tik smagi. Saprotu, ka man ar to jācīnās. Meklēju visādus veidus, kā mierināt sevi, mēģinu rast atbalstu gan pie draugiem, gan pie radiem, gan pie psihologa, bet tas viss palīdz tikai uz mirkli. Pienāk jauns rīts un viss sākas no sākuma. Man jau ir bail no r'tiem. Visi saka, ka atstāj to visu pagātnē, jo nekad vairs nebūs kā bija. Ja neatteikšos no pagātnes, neiestāsies nākotne. Ar prātu to visu saprotu, bet nespēju pretoties emocijām. Daudz esmu dzirdējusi par pozitīvo domāšanu, ka tā palīdz...bet kā lai to apgūst????? Mīļie cilvēki, lūdzu sniedziet man padomu un atbalstu. Esmu nogurusi no šāda dvēseles stāvokļa. Man ir bērni, viņi arī redz ar depresiju nomāktu mammu, un es zinu, ka tas nav labi, bet nespēju valdīt pār sevi....palīdziet lūdzu!!!!! Ilona

inese - 2013-08-02 05:48
Mīļā Ilona, es patiešām Tevi samīļoju un ļoti jūtu līdzi. Tā kā esmu izgājusi cauri sērām un šim tukšumam, ka vīra vairs nav, tad uzreiz varu pateikt, ka pirmajā periodā nav svarīgākas lietas par izdzīvošanu. Šai periodā Tev vienkārši pašai ir jāizdzīvo. Tev jānodarbina sevi ar kaut ko. Tev jāsemējas. Tev jālūdz palīdzība jebkuram, kas pēc tavām domām tiešām spētu Tev palīdzēt. Tev droši jādzīvojas pie draudzenēm, vai radiniekiem un daudz jābūt kādā citā enerģētikā.
Sēru visspilgtākās sāpes ilgst apmēram gadu. Tad drusku atlaiž. Tad vēl gadu līdz pāriet pavisam. Ja pēc tam vēl iet, tad tiešām kaut kas jādara, lai pāriet.
Ja runā par nepilniem diviem mēnešiem, tad Ilonīt, vēl šis ir ļoti mazs laiciņš. Vēl Tu vari sērot ar pilnām sajūtām, bet tai pat laikā esi ļoti saudzīga pret sevi.
Šai periodā nemaz tik ļoti nevajag spiest sevi augt vai apmeklēt pozitīvās domāšanas nodarbības. šobrīd vienkārši sevi mīļo (bet ne žēlo).
Vari kaut ko garīgu un skaistu.
Vari palasīt Zilos putnus vai Maikla Ņūtona "Dvēseļu ceļojumu", vai lasīt Kristīnes Mucinieces grāmatas. Vai varbūt nākt uz Kristīnes prakstiskajām nodarbībām, kas tiešām ļoti palīdz transformēt enerģiju un attīrīt enerģētiku.
Turies mīļā!
Viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākas.
Es to zinu no tieši tādas pat pieredzes.

samīļoju Tevi.
Inese

ilona79 - 2013-08-02 18:26
Paldies,Inese!
Varbút tas skan nezélígi,bet apziña,ka es neesmu vienígá,kurai cauri sádiem párdzívojumiem jáiziet,kaut ká palídz.Tas nozímé,ka cilvéki tiek tam pári,jo sobríd man skiet,ka nekad neklús labák,ka nekad nespésu samierináties un párdzívot.Visvairák mani nomác un sápina fakts,ka mani bérni palikusi bez téta,jo viñs bija gan labs tévs,gan jauks vírs.Vél nevaru pieñemt domu,ka més vairs neesam pilna gimene-man tas vienmér ir bijis loti svarígi.Gimene vienmér bija lielákâ vértíba...tagad viens posms iztrúkst un nekad vairs nebús tá kâ bija.Un vél...més ar víru uz múzu skírámies ne ar párák labâm emocijám vienam pret otru.Man gribétos pateikt viñam tik daudz laba,bet es to vairs nevaru un no tás apziñas sirds sáp.Inese,saprotu,ka ne vienmér varésiet atbildét man,jums daudz rakstámà,bet varbút varat ieteikt,ká lai atrodu sarunu biedru ar lídzígiem párdzívojumiem,ar ko parunáties,padalíties un gút atbalstu un ticíbu?
Ar cieñu,Ilona

vijole - 2013-08-03 16:00
Ilona, man nav bijusi šāda pieredze, bet es labprāt varu sevi piedāvāt kā sarunu biedru ar ko parunāties, padalīties un gūt atbalstu un ticību. Es saprotu, ka tas ir grūti un ticu, ka mums ir nepieciešams viens otra atbalsts. Alise. Mans epasts: alise_laicane@email.com

ilona79 - 2013-08-05 07:47
Labvakar,Alise!Milzígs paldies par piedáváto atbalstu.Es noteikti uzrakstísu Tev uz e-pastu.Paldies!
Ilona

vijole - 2013-08-05 10:37
Ilona, jā, protams!


Atpakaļ