sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šo rakstu es sāku jau vairākas reizes. Iesāku. Pametu. Iesāku. Pametu. Es nekā nevaru saprast kā par šo tēmu var parunāt, lai nevienu neaizvainotu un tomēr ļautu šīm domām kaut kā sakārtoties.
No sākuma domāju, ka rakstīšu par sevi. Pēc tam sapratu, ka mans gadījums nemaz nav tik tipisks un tas tā īsti nevienam neko nedos. Tomēr no otras puses – tieši tāpēc to varu runāt, ka emu tai visā iekšā un līdz šim tieku galā.
Vārdu sakot šodien gribu parunāt par tēmu, kas sabiedrībā nemaz tik bieži netiek „pacelta” un tomēr ir sastopama jo bieži. Secināju, ka gandrīz katrā dzimtā ir šķirto vecāku bērni un līdz ar to katrā dzimtā ir sievietes, kas grib negrib nokļūst pamātes statusā.
Zinu, ka šo sieviešu attieksme ir dažāda. Ir tādas, kas nešķirojot „tavi bērni, mani bērni” – katru apmīļo, pabaro un uzņem kā savējo. Ir tādas, ka pasaka: „man ir tikai manējie un nekad es nejutīšos kā mamma svešas sievietes bērnam”. Ir tādas, ka nepieļauj iespēju uzņemt bērnu savā ģimenē un tik vien kā atļauj savam vīram šad tad ar bērniem satikties. Ir tādas un ir tādas......mēs katra esam dažādas un katrai mums ir savs pamatojums būt tieši tādai.
Kad bērnībā augam un domājam par savu nākotnes ģimeni, visticamāk, ka neviena no mums nesapņo kļūt par pamāti. Mēs domājam kā mēs apprecēsimies. Domājam kā mums dzims bērniņi. Domājam kā viņus audzināsim un cik mīļi, skaisti, veseli, paklausīgi un viņi būs.
Un tad mēs pieaugam un dzīve ievieš savas korekcijas. Un var taču gadīties tā, ka tam puisim, kuru Tu iemīli, bērni jau ir. Un nu jūs apprecaties un .... grib negrib ....Tu kļūsti par pamāti.
Es nezinu vai man šoreiz ir jāraksta „Tu” ar lielo burtu. Var jau būt, ka šis viss nav par Tevi. Varbūt, ka Tev šī tematika iet secen. Bet rakstu es tādēļ, ka arvien biežāk šis temats tiek skarts manās konsultācijās, semināros un dzīvē. Rakstu tādēļ, ka arī mūsu ģimenē aug meitiņa, kas nav mans bioloģiskais bērns un tādā terminu nozīmē es viņai tiešām esmu pamāte.
Ģimenē mēs nelietojam šo vārdu. Es nezinu kāpēc. Man pašai laikam, ka nepatīk. Tāpat kā es viņu nesaucu par savu pameitu. Tas skan kaut kā...vēsi un bez mīļuma. Bet dzīvot kopā diendienā vienā ģimenē bez mīļuma nav iespējams (varbūt, ka ir, bet pie mums nav). Tādēļ man ir drusku žēl, ka latviešu valodā nav izdomāts kāds cits mīļš vārds tēta sievai, kura diendienā uzņemas rūpes par bērnu, un vīra bērnam, kurš ir tieši tāds pats kā visi citi bērniņi, kas ļoti grib ģimenes siltumu un mīļumu ik dienas. Gan, kad slimo, gan kad tāpat jāsamīļo, gan , kad viss jāsapērk, gan tad, kad blakus jāpaguļ.
Šodien no rīta bija kaut kāda tāda situācija, kad nesapratu kā jārīkojas. Un pēkšņi es vīram saku, ka es nezinu vai esmu mūsu bērnam laba mamma. Viņš smejas un saka, ka es esmu unikāla – jo nebūdama mamma, es uztraucos vai esmu pietiekami laba. Viņš saka: kaut katra mamma par savu bioloģisko bērnu tā rūpētos, kā tu.
Bet tas viss mani aizveda garākās pārdomās, ka īstenībā šis temats nu patiešām sabiedrībā ir kaut kā tāds kā „noklusētais”. Ka ir māmiņu skola un portāls mammām un tētiem, ka ir vecāku sapulces un Mātes diena, bet.....nevienā brīdī mēs tā īsti neparunājam kā tad jūtas tās sievietes, kas diendienā „de fakto” ir mammas, bet „de jure” šim bērnam nav. Mēs runājam par bērnu un bērna sajūtām un sakām, ka tas ir vissvarīgākais. Mēs runājam par vecāku atbildībām. Mēs runājam par vientuļajām mātēm un varbūt arī par tēviem. Bet par sievietēm, kas „saņem pūrā” citas sievietes bērnu, par to kā viņas jūtas, par to kaut kā piemirstam.
Ak, cik man daudz meiteņu ir nākušas un uztraukušās par to bijušo sievu un bērnu mammu jaukšanos viņu dzīvēs. Ak, cik daudz asaru šai jomā esmu redzējusi. Mēs jau zinām, ka attiecības kārto sievietes un vīrieši par šo visu bieži vien pat nenojauš. Bet dažreiz tas „nabaga” vīrietis ir tik izraustīts uz visām pusēm un no visām pusēm (draudzene, bijusī sieva, viena bērna māte, otra bērna māte, viņa paša māte, pieaugusī meita utt.), ka viņš tiešām nolemj - labāk dzīvošu viens. Un atsakās no attiecībām. Un visticamāk, ka no iepriekšējām attiecībām atteicās tieši šī paša iemesla pēc (jo tāpēc jau sanāk – viena bērna māte, otra bērna māte). Jā – šis ir īsts Sievišķības skolas temats ;) – kā ar šo visu tikt galā un vēl piedevām dzīvot laimīgās un harmoniskās attiecībās, ja gluži „zviedu ģimenītes” modeli neizvēlies. Un tad, kad konsultēju meitenes, kam tiešām ir šāds fons attiecībās, man ļoti grūti ir teikt, ka – būs viss labi un viss sakārtosies pats no sevis. Nē. Nesakārtosies. Tas tā paliks uz mūžu un vai nu tu pieņem šo situāciju ar mīļumu un gribi šai visā doties iekšā, vai arī nē. Nav riktīgi varbūt tā salīdzināt, bet tas ir tāpat kā ar vīra atkarībām - vai nu tu pieņem un saproti, ka tās nāks līdzi visu mūžu, vai arī ne. Bērni nekur nepazudīs un viņu mammas arī ne.
Un var jau teikt – piedzemdē savu bērnu un izpaudies viņa audzināšanā. Bet...tas jau neatrisina esošo situāciju par vīra bērnu. Tur jau tas statuss paliek tas pats.
Un tā es pie sevis domāju – kā es jūtos un kā gribētu justies.
Un secināju, ka man nav variantu – lai es pati personīgi savā dzīvē justos labi un pilnīgā komfortā ar sevi un ar ģimenes situāciju, man ir jāpieņem, ka esmu mamma pa visiem 100. Es nevaru domāt un nepārtraukti sev atgādināt, ka man jājautā kā varētu būt rīkojusies tā otra mamma. Ja Debesis tā ir iekārtojušas, ka reiz es šo bērnu audzinu, tad tam ir kāds iemsls un man ir 100 % atbildība, 100% mīlestība. Es nevaru viņu mīlēt un audzināt - kā Ziedonis saka – ar ceturtdaļdvēselīti.
Un man patiešām ir ļoti noveicies, jo es ļoti tieku mīlēta un lutināta – man tiek bērna mīļums katru dienu, man tiek apsveikumi māmiņu dienā, un bērna dāvanas un mākslas skolā darinātie darbiņi. Jā....man tiek arī nedarbiņi. Kā jau teicu – viss notiek par visiem 100.
Un tomēr man jāatzīst, ka tieši šī loma vai joma manā dzīvē ir vismulsinošākā. Un nevis pat tāpēc, ka es pati ar to netiktu galā – jo kas gan ko netikt...ar bērnu attiecības ir mīļuma pilnas un ne ar ko tās neatšķirtos, ja mums būtu vieni gēni. Dvēseles radniecību jau caur gēniem neiegūst. Mulsinoši drīzāk tas ir dēļ sabiedrības pieņēmumiem jeb stereotipiem, dēļ pieaugušo savstarpējās attieksmes, dēļ Ego, kurš ik pa laikam „uzvārās” ar tekstu „dēļ kā man tas viss” un dēļ cilvēciskas neizpratnes par sievietēm, kas izvēlas savu bērnu pašas neaudzināt.
Un arī dēļ tā, ka uz mūžu ir jārēķinās, ka bērnam būs divu ģimeņu ietekme, kas ir vienlīdz spēcīga. Ka fonā ir pieaugušie, kas ar varbūt līdz galam sevī nav atrisinājuši kaut kādus savu attiecību mezglus. Ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nerealizējušies sapņi par citu ģimeni, kas varēja būt pirms tevis. Ka kāds vienmēr iemanīsies pateikt „tas taču nav tavs īstais bērns” vai arī „tu taču neesi viņam īstā mamma” ;))
Kāpēc manā dzīvē tā ir? Tādēļ, ka man ir jāsagrauj ideāli par „standarta” ģimeni. Man jāsagrauj ideāli par mātes un meitas attiecībām.
Un tā mums ir visiem – tie ideāli, kas mums katram jāsagrauj, to situāciju mums iedod izdzīvot. Man, redz, tās ģimeniskās lietiņas.
Es to visu saprotu un eju taisīt pusdienas, jo, kad bērns nāks no skolas, viņam vienkārši gribēsies ēst. Viņai gribēsies īstu siltumu un mīļumu un es viņai nevaru un negribu sākt teikt kas ir pa īstam, kas ne.
Viss ir pa īstam. Attiecības ir pa īstam. Mīlestības ir pa īstam vienmēr. Pie tā tad arī palieku.
Ar pārdomām galvā un mīļumu sirdī, Inese