Kā Tu jūties kā...pamāte?


sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šo rakstu es sāku jau vairākas reizes. Iesāku. Pametu. Iesāku. Pametu. Es nekā nevaru saprast kā par šo tēmu var parunāt, lai nevienu neaizvainotu un tomēr ļautu šīm domām kaut kā sakārtoties.

No sākuma domāju, ka rakstīšu par sevi. Pēc tam sapratu, ka mans gadījums nemaz nav tik tipisks un tas tā īsti nevienam neko nedos. Tomēr no otras puses – tieši tāpēc to varu runāt, ka emu tai visā iekšā un līdz šim tieku galā.

Vārdu sakot šodien gribu parunāt par tēmu, kas sabiedrībā nemaz tik bieži netiek „pacelta” un tomēr ir sastopama jo bieži. Secināju, ka gandrīz katrā dzimtā ir šķirto vecāku bērni un līdz ar to katrā dzimtā ir sievietes, kas grib negrib nokļūst pamātes statusā.

Zinu, ka šo sieviešu attieksme ir dažāda. Ir tādas, kas nešķirojot „tavi bērni, mani bērni” – katru apmīļo, pabaro un uzņem kā savējo. Ir tādas, ka pasaka: „man ir tikai manējie un nekad es nejutīšos kā mamma svešas sievietes bērnam”. Ir tādas, ka nepieļauj iespēju uzņemt bērnu savā ģimenē un tik vien kā atļauj savam vīram šad tad ar bērniem satikties. Ir tādas un ir tādas......mēs katra esam dažādas un katrai mums ir savs pamatojums būt tieši tādai.

Kad bērnībā augam un domājam par savu nākotnes ģimeni, visticamāk, ka neviena no mums nesapņo kļūt par pamāti. Mēs domājam kā mēs apprecēsimies. Domājam kā mums dzims bērniņi. Domājam kā viņus audzināsim un cik mīļi, skaisti, veseli, paklausīgi un viņi būs.

Un tad mēs pieaugam un dzīve ievieš savas korekcijas. Un var taču gadīties tā, ka tam puisim, kuru Tu iemīli, bērni jau ir. Un nu jūs apprecaties un .... grib negrib ....Tu kļūsti par pamāti.

Es nezinu vai man šoreiz ir jāraksta „Tu” ar lielo burtu. Var jau būt, ka šis viss nav par Tevi. Varbūt, ka Tev šī tematika iet secen. Bet rakstu es tādēļ, ka arvien biežāk šis temats tiek skarts manās konsultācijās, semināros un dzīvē. Rakstu tādēļ, ka arī mūsu ģimenē aug meitiņa, kas nav mans bioloģiskais bērns un tādā terminu nozīmē es viņai tiešām esmu pamāte.

Ģimenē mēs nelietojam šo vārdu. Es nezinu kāpēc. Man pašai laikam, ka nepatīk. Tāpat kā es viņu nesaucu par savu pameitu. Tas skan kaut kā...vēsi un bez mīļuma. Bet dzīvot kopā diendienā vienā ģimenē bez mīļuma nav iespējams (varbūt, ka ir, bet pie mums nav). Tādēļ man ir drusku žēl, ka latviešu valodā nav izdomāts kāds cits mīļš vārds tēta sievai, kura diendienā uzņemas rūpes par bērnu, un vīra bērnam, kurš ir tieši tāds pats kā visi citi bērniņi, kas ļoti grib ģimenes siltumu un mīļumu ik dienas. Gan, kad slimo, gan kad tāpat jāsamīļo, gan , kad viss jāsapērk, gan tad, kad blakus jāpaguļ.

Šodien no rīta bija kaut kāda tāda situācija, kad nesapratu kā jārīkojas. Un pēkšņi es vīram saku, ka es nezinu vai esmu mūsu bērnam laba mamma. Viņš smejas un saka, ka es esmu unikāla – jo nebūdama mamma, es uztraucos vai esmu pietiekami laba. Viņš saka: kaut katra mamma par savu bioloģisko bērnu tā rūpētos, kā tu.

Bet tas viss mani aizveda garākās pārdomās, ka īstenībā šis temats nu patiešām sabiedrībā ir kaut kā tāds kā „noklusētais”. Ka ir māmiņu skola un portāls mammām un tētiem, ka ir vecāku sapulces un Mātes diena, bet.....nevienā brīdī mēs tā īsti neparunājam kā tad jūtas tās sievietes, kas diendienā „de fakto” ir mammas, bet „de jure” šim bērnam nav. Mēs runājam par bērnu un bērna sajūtām un sakām, ka tas ir vissvarīgākais. Mēs runājam par vecāku atbildībām. Mēs runājam par vientuļajām mātēm un varbūt arī par tēviem. Bet par sievietēm, kas „saņem pūrā” citas sievietes bērnu, par to kā viņas jūtas, par to kaut kā piemirstam.

Ak, cik man daudz meiteņu ir nākušas un uztraukušās par to bijušo sievu un bērnu mammu jaukšanos viņu dzīvēs. Ak, cik daudz asaru šai jomā esmu redzējusi. Mēs jau zinām, ka attiecības kārto sievietes un vīrieši par šo visu bieži vien pat nenojauš. Bet dažreiz tas „nabaga” vīrietis ir tik izraustīts uz visām pusēm un no visām pusēm (draudzene, bijusī sieva, viena bērna māte, otra bērna māte, viņa paša māte, pieaugusī meita utt.), ka viņš tiešām nolemj - labāk dzīvošu viens. Un atsakās no attiecībām. Un visticamāk, ka no iepriekšējām attiecībām atteicās tieši šī paša iemesla pēc (jo tāpēc jau sanāk – viena bērna māte, otra bērna māte). Jā – šis ir īsts Sievišķības skolas temats ;) – kā ar šo visu tikt galā un vēl piedevām dzīvot laimīgās un harmoniskās attiecībās, ja gluži „zviedu ģimenītes” modeli neizvēlies. Un tad, kad konsultēju meitenes, kam tiešām ir šāds fons attiecībās, man ļoti grūti ir teikt, ka – būs viss labi un viss sakārtosies pats no sevis. Nē. Nesakārtosies. Tas tā paliks uz mūžu un vai nu tu pieņem šo situāciju ar mīļumu un gribi šai visā doties iekšā, vai arī nē. Nav riktīgi varbūt tā salīdzināt, bet tas ir tāpat kā ar vīra atkarībām - vai nu tu pieņem un saproti, ka tās nāks līdzi visu mūžu, vai arī ne. Bērni nekur nepazudīs un viņu mammas arī ne.

Un var jau teikt – piedzemdē savu bērnu un izpaudies viņa audzināšanā. Bet...tas jau neatrisina esošo situāciju par vīra bērnu. Tur jau tas statuss paliek tas pats.

Un tā es pie sevis domāju – kā es jūtos un kā gribētu justies.

Un secināju, ka man nav variantu – lai es pati personīgi savā dzīvē justos labi un pilnīgā komfortā ar sevi un ar ģimenes situāciju, man ir jāpieņem, ka esmu mamma pa visiem 100. Es nevaru domāt un nepārtraukti sev atgādināt, ka man jājautā kā varētu būt rīkojusies tā otra mamma. Ja Debesis tā ir iekārtojušas, ka reiz es šo bērnu audzinu, tad tam ir kāds iemsls un man ir 100 % atbildība, 100% mīlestība. Es nevaru viņu mīlēt un audzināt - kā Ziedonis saka – ar ceturtdaļdvēselīti.

Un man patiešām ir ļoti noveicies, jo es ļoti tieku mīlēta un lutināta – man tiek bērna mīļums katru dienu, man tiek apsveikumi māmiņu dienā, un bērna dāvanas un mākslas skolā darinātie darbiņi. Jā....man tiek arī nedarbiņi. Kā jau teicu – viss notiek par visiem 100.

Un tomēr man jāatzīst, ka tieši šī loma vai joma manā dzīvē ir vismulsinošākā. Un nevis pat tāpēc, ka es pati ar to netiktu galā – jo kas gan ko netikt...ar bērnu attiecības ir mīļuma pilnas un ne ar ko tās neatšķirtos, ja mums būtu vieni gēni. Dvēseles radniecību jau caur gēniem neiegūst. Mulsinoši drīzāk tas ir dēļ sabiedrības pieņēmumiem jeb stereotipiem, dēļ pieaugušo savstarpējās attieksmes, dēļ Ego, kurš ik pa laikam „uzvārās” ar tekstu „dēļ kā man tas viss” un dēļ cilvēciskas neizpratnes par sievietēm, kas izvēlas savu bērnu pašas neaudzināt.

Un arī dēļ tā, ka uz mūžu ir jārēķinās, ka bērnam būs divu ģimeņu ietekme, kas ir vienlīdz spēcīga. Ka fonā ir pieaugušie, kas ar varbūt līdz galam sevī nav atrisinājuši kaut kādus savu attiecību mezglus. Ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nerealizējušies sapņi par citu ģimeni, kas varēja būt pirms tevis. Ka kāds vienmēr iemanīsies pateikt „tas taču nav tavs īstais bērns” vai arī „tu taču neesi viņam īstā mamma” ;))

Kāpēc manā dzīvē tā ir? Tādēļ, ka man ir jāsagrauj ideāli par „standarta” ģimeni. Man jāsagrauj ideāli par mātes un meitas attiecībām.

Un tā mums ir visiem – tie ideāli, kas mums katram jāsagrauj, to situāciju mums iedod izdzīvot. Man, redz, tās ģimeniskās lietiņas.

Es to visu saprotu un eju taisīt pusdienas, jo, kad bērns nāks no skolas, viņam vienkārši gribēsies ēst. Viņai gribēsies īstu siltumu un mīļumu un es viņai nevaru un negribu sākt teikt kas ir pa īstam, kas ne.

Viss ir pa īstam. Attiecības ir pa īstam. Mīlestības ir pa īstam vienmēr. Pie tā tad arī palieku.

Ar pārdomām galvā un mīļumu sirdī, Inese
Komentāri (9)  |  2013-04-24 11:07  |  Skatīts: 2537x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
kristine - 2013-04-24 11:51
Ļoti nopietna un sarežģīta tēma. Sarežģīta tiešām dēļ sabiedrības stereotipiem. Diezgan bieži esmu sastapusies ar sabiedrības domu, ka audžumamma īstu mīlestību nemaz nevar just. Vai tas ir tāds stereotips no pasakām un tautasdziesmām? Nezinu. Piekrītu, ka par šo tēmu ir jārunā un jārunā tieši par audžumammas un bērna sajūtām. Varbūt tad izdosies kliedēt kādreiz tik ļoti nepamatoto un pat aizvainojošo stereotipu. No sirds piekrītu, ka ja jau dzīve ir uzticējusi kāda bērniņa audzināšanu, tad tas jādara ar mīlestību 100%.Tātad mūsu dvēsele ir izvēlējusies tieši šādu ceļu kā uzkrāt mīlestību. Vēl tās varētu būt arī karmiskas attiecības vai pat dvēseļu vienošanās.

inese - 2013-04-24 12:09
Manuprāt, ka audžumammām ir bik vieglāk -jo viņas pašas izdara izvēli adoptēt vai pieņemt audzināšanā bērnu.
Pamātēm bieži vien šīs izvēles nav. Tas ir konkrēts fakts, ar kuru vienkārši ir jārēķinās.

Jā, man ar šķiet, ka tieši tas dvēseliskais skatījums palīdz šo tēmu izprast. Manā gadījumā, man ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu dvēseles par to bija vienojušās un es arī skaidri saprotu kapēc.
Bet tīri cilvēcīgi tas patiešām brīžiem ir sarežģīti, jo jāgrauj tie savi ideāli par mātes-meitas attiecībām.

kristine - 2013-04-24 13:58
Man arī nepatīk vārds pamāte. Aizdomājos - vai tad sieviete, kura reāli bērnu audzina (piekrītu, reizēm dzīve neprasa gribi to vai negribi, bet uzliek tādu uzdevumu) nav audžumamma? Šeit es tik daudz nedomāju terminoloģiju, kā būtību.

Ina Migliniece - 2013-04-24 19:07
vārds skan tā kādu saturu tu viņā ieliec, kādus savus steriotipus, pieņēmumus. Vārds pats par sevi nekādas nozīmes labas vai sliktas nenes. To ienes mūsu prāts. Te ir tas pats stāst par būt pašai nevis ļauties priekštatiem. Ja vārdu irunāsi ar mīlestību tas pārējos atsauksies tikai ar gaišumu.
Dabā neviens neuzdod jautājumu kam vieglāk mīlēt. Katrs dod maksimāli ko var. Te atkal ego spēlējas tam vieglāk, tas bez izvēles, tam vēl kaut kas. Mīlestība uz visiem plūst vienādi, te varētu būt vairāk runa par līdzīgu vibrāciju.

inese - 2013-04-24 21:29
Kristīne -
Katrā ģimenē jau droši vien, ka ir savādāk. Tas atkarīgs no tuvības ar bērnu. Mūsu ģimenē mēs nesakām ne "pamāte" ne"audžu mamma" ne "mamma". Viņa mani sauc vārdā vai mīļvārdiņā. Un tieši tāpat tēti viņa sauc vārdā. Tas bija tā iegājies jau pirms manis. Un ja runā pēc būtības, tad attiecības mums ir kā mammai ar meitu. Kā jau rakstīju - dvēseles tuvību jau ar gēniem neiegūt.
Bet domāju, ka tā nav bieži. Un domāju, ka ļoti daudzi tā nemaz negrib.

Ina -
es vairāk runāju par izvēli. Par apzinātu izvēli, kad ģimenei nolemj, ka viņi ņems audzināšanā bērniņu. Vai varbūt adoptēs bērniņu. Domāju, ka tas ir ļoti pārdomāts solis. Un domāju, ka tad ir vieglāk tieši dēļ paša izvēles.

Kur pretim to pamātes statusu iegūst pret bērniem, kurus tu nekā neesi izvēlējies. Tu vispār neesi izvēlējusies savā ģimenē uzņemt bērnu. Audzināt viņu. Rūpēties. Manā otrā web lapā sieviete "jautājumu un atbilžu" daļā ļoti konkrēti aprakstīja šādu situāciju.
Un...protams, ka mēs nevaram apiet Ego līmeni šai tēmā. Kā jebkurā citā jomā arī šeit Ego piedalās:)

Ja mēs spētu dzīvot vien dvēseļu līmenī, tad jau, protams, būtu tā kā Tu saki - katrs dod maksimāli, ko var.
Bet...mūsdienu sabiedrībā jau pagaidām tā vēl nav.
Žēl.
Gan jau būs : )))

Ina Migliniece - 2013-04-25 09:04
Izvēle nenosaka vieglumu.
Tieši Ego līmenī ir vislielākā problēma. Neesmu pamātes lomā, bet ir līdzīga situācija ar krustmeitu, kura mani uztver kā māti ( meitene ir no bērnu nama). Un man vienmēr bija sevī jautājums, kāpēc līdz galam es nevaru atvērties šai meitenei, jo sirds līmenī nejūtu šķēršļus, bet tieši Ego iesēj šaubas, nedrošību, tas, ka nav man piederīga, tas, ka un ka ..... nav jābūt nekam lai plūstu mīlestība, Ego nosaka parametrus par ko mīlēt un vai drīkstu mīlēt un vai es vēlos mīlēt. Par elpošanu mēs sev nez kāpēc nejautājam, bet par mīlestību, došanu uzdodam entos jautājumus. Šobrīd man šie jautājumi aktuāli rinķo pa galvu ;). Varbūt es pārāk lidinos pa gaisu un ilūzijās, bet es ļoti vēlos šo beznosacījumu, plūdumu visā - attiecībās ar cilvēkiem, ar sevi, ar dabu.


inese - 2013-04-25 09:42
Šito es ļoti saprotu.
Tas saistīts ar bailēm zaudēt. Nu...vismaz man tā liekas.
Ļoti daudzi cilvēki dēļ šī iemesla neiemīlas un saudzē sevi no attiecībām. Jo...ja nu nodarīs pāri. Ja nu pametīs, aizies utt.

Man pret bērnu arī tā ir bijis, kad saprotu, ka jebkurā mirklī tieši tāpat kā viņas mamma viņu mūsu ģimenē ielika, viņa var viņu arī izņemt. Un...man nebūs nekādu iespēju neko pat pateikt.
Bet...tas patiešām ir Ego. Un vienā mirklī es paskatījos Debesīs un sev pateicu, ka nejau no cilvēkiem te ir kas atkarīgs. Kā Jūs lemsiet - tā būs. (to es Augstākiem spēkiem).

Galu galā - mēs taču zinām, ka neviens nevienam nepieder. Arī mūsu pašus tuvākos un mīļākos dzīve var atņemt kaut šodien.

Un kad sāku tā dzīvot - mana attieksme pret bērnu izmainījās un šo beznosacījumu mīlestību.
Un tas, protams, nenozīmē, ka ģimenē nav nosacījumu, rāmju un bērna audzināšanas. Es varu uz viņu gan dusmoties, gan pateikt skarbāku vārdu. Bet...manī nemazinās šī mīlestība. Arī tad, kad dusmojos un nesaprotu kapēc viņa tā ir izdarījusi, manī mīlestība ir pa visiem 100%.
Arī tad, kad cepos par viņas kārtību istabā......manī šī mīlestība ir.
Bet tas nenozīmē utji-putji.
Tas nozīmē patvērumu, drošību, atbalstu, samīļošanu un sapratni. Un tai pat laikā stingrību, pietiekoši daudz darba, palīdzēšanu viens otram utt.
Tas nozīmē, ka mēs viena otrai būsim, lai kas arī notiktu.
Nu...kā jau tas starp bērniem un vecākiem ir.

murzite - 2014-06-03 00:32
Ko darīt, ja tā pamātes būšana traucē attiecībām? Es cenšos daru visu no sirds, bet atpakaļ sāpes. Ar bērniem normālas attiecības, var parunāt par daudz ko un dažreiz pastrīdēties, bet tad bērnu tēvs jaucas iekšā un nostāda mani par vissliktāko. No manis prasa lielu mīlestību atdevi utt, bet kad kāds konflikts, tad esmu slikta. Domāju, ja mūsu dzīvē ienāktu mazulis, tad viss atrisinātos, bet tā nebija. Bija jāturpina izdabāt viņa bērniem un pat brīžam likās, ka jāaizmirst par savu mazuli.
Un pats trakākais, kas notika nesen, ka vecākais puika ignorēja teikto un nesatika savu brāli, kurš brauca ar somām, kaut bija sarunāts (abi brāļi runāja savā starpā, bet es tik teicu visus laikus kur un kad bija jābūt - tel.saruna), bet vecākais brālis nesagaidīja - rezultātā es esmu pie visa vainīga un piedevām izskatās, ka mani un manu mazulīti (1,5 gadiņi) pameta draugs dēļ šī incidenta. Un sāpīgi ir tas, ka tā ir noticis vairākkārt, no tevis paņem un prasa visu visaugstākajā līmenī, lai pat vairāk rūpējos par viņa bērniem nekā viņu īstā māte.

inese - 2014-06-04 13:37
Mēs tikko kā jaunajā semināru ciklā "Viņš un Viņa" par šo runājām - ka sievietēm ir pārāk liela vēlme uzņemties ļoti daudz pienākumu, pirms vispār vīrietis ir uzņēmies atbildibu par attiecībām un viņu pašu.
Arī šeit izskan, ka vīrs nemaz nav vīrs, bet draugs, kuram ir ģimene, bērni, bērna māte utt'.
Šeit tad ir vēl sarežģītāks gadījums, nekā pieminu un aprakstu rakstā.

un atkal jau - tā ir mūsu pašu izvēle, kā veidojam attiecības.

Sieviete nosaka toni un atmosfēru attiecībās. Vīrietis rīkojas tā, kā sieviete to pieļauj (vienreiz).


Atpakaļ