Vislaimīgākais dzīves laiks


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Labrīt. Ir tik fantastiski skaists rīts. Ziema. Snieg sniegs. Viss ir tik balts un skaists. Un ārā tāds miers un spirgtums. Šorīt saku kaimiņam, cik šodiena skaista. Un viņš man atbild „Nē, vakardiena bija skaista. Vakar bija saule un pilnīgs pavasaris”. Eju tālāk un saprotu, ka vakar man likās bezgala skaista vakardiena ar sauli, ar pavasarīgo sajūtu, ar smaržām un putnu čivināšanu un savukārt  šodien man ļoti patīk šodiena. Tieši tāda, kāda tā ir. Ar sniegu, snigšanu, ar sniega šķūrēšanu un mašīnu attīrīšanu. Es ieelpoju un izelpoju – man ļoti patīk šodiena.

Un tas man sasaucās ar jautājumu, kuru ļoti bieži esmu uzdevusi visas dzīves garumā gan sev, gan citiem. Sarunājoties mīļajās un tuvajās sarunās –vai ar vecākiem bērnībā, vai ar draudzenēm „meiteņu sarunās”, vai ar sev tuviem cilvēkiem kādos apcerīgos vakaros, es vienmēr esmu nonākusi līdz jautājumam un gribējusi zināt „kurš tev ir vislaimīgākais dzīves laiks?”. Es arī Tev gribu uzdot šo jautājumu – „kurš Tev pa visu Tavu dzīvi ir vai ir bijis vislaimīgākais Tavs laiks”. Un atceries, ka šeit jau nav „pareizo” atbilžu. Un nav šobrīd obligāti jāsaka, ka tas ir „šeit un tagad”, vai ka tā ir bērnība, jo „zāle bija zaļāka un cilvēki labāki”. Vienkārši no sirds padomā, kurš laiks Tavā dzīvē bija loti brīnišķīgs. Un ja tā patiešām ir bērnība, tad pajautā sev kāpēc? Un ja tie bija skolas vai augstskolas gadi – tad atkal pajautā sev kāpēc? Vai varbūt tad, kad gatavojies precēties? Vai gaidīji pirmo bērnu? Vai izveidoji savu biznesu? Vai varbūt tad, kad nopirki vai uzcēli māju? Tos notikumus es piesaucu tikai kā atskaites punktus, lai vieglāk saprast, kas kurā laikā ir bijis un kā šo laiku apzīmēt.


Un ja Tu zini, kurš laiks tas ir, tad tagad nākošais visnotaļ dziļais jautājums ir - „kāpēc Tev toreiz bija tik labi?” Ja tā ir bērnība – varbūt, ka tieši tāpēc, ka nebija ne par ko tā īsti jāatbild. Ka tā bija tā bezrūpība un absolūta drošības sajūta. Un ja tā bija agrīnā jaunība, tad varbūt sajūta, ka visa dzīve vēl priekšā Tev deva šo brīnišķīgo laimes sajūtu? Un šādi Tu vari izanalizēt katru no posmiem, atbilstoši tam, kurš bija Tevis izvēlētais laimes laiks.

Ja zini, kad juties vislabāk, tad atliek vien sev pajautāt – kas man traucē šobrīd tā justies?

Man pašai vislaimīgākais ir šis dzīves periods. Un tā nav koķetērija, Un tā nav pareizā iestudētā atbilde. Es patiešām sev un Dievam varu godīgi pateikt, ka šis manas dzīves periods ir mana vispilnīgākā laime, ko esmu piedzīvojusi līdz šim. Tieši šobrīd zāle ir „viszaļākā vasarās un sniegs visbaltākais ziemā”. Tieši šobrīd ir visinteresantāk dzīvot. Tieši šobrīd laime ir tik pilnīga. Tieši šobrīd „visa dzīve ir priekšā” un tik daudz ko esmu gatava uzsākt no nulles. Tieši šobrīd ir ļoti daudz apņēmības un spēka. Tieši šobrīd ir drošība, mīlestība, iekšējs miers un paļāvība.

Vai man nav nekādu problēmu? Ir. Un es esmu laimīga tās risināt. Vai man nekad nav nekādu kreņķu? Ir. Un tajos brīžos es apzinos, ka tās ir manas emocijas un niķi, ka netieku ar kaut ko galā. Vai man visas dzīves jomas ir sakārtotas? Nē. Un paldies Dievam par to, jo man ir kur augt, ko kārtot, ko saprast, ko risināt.

Tad varbūt man bija slikta bērnība? Nē : )) Tieši otrādi. Man bija ļoti laba bērnība un es biju ļoti laimīgs bērns. Bet tagad kā pieaugušais es jūtos tikpat laimīgi, brīnišķīgi, bet plus vēl tam man ir iespēja to visu apzināties.

Ja Tu zini savu visbrīnišķīgāko laiku un to kā toreiz juties – tad tā jau ir puse uzvaras. Tad Tu šobrīd vari sev atbildēt, kas ir tas, kas Tavā dzīvē Tev pietrūkst. Un ja tā ir drošības sajūta  - tad varbūt, ka Tev jāaudzē paļāvība. (Paļāvība uz Dievu, paļāvība uz ģimeni, paļāvība uz saviem spēkiem, paļāvība „ka viss nokārtosies”). Varbūt, ka esi pa daudz norūpējies un iesprindzis. Varbūt, ka dzīvo pārāk lielā stresā un uztraukumā. Un varbūt, ka tieši dēļ šī uztraukuma arī nekas tālāk nenokārtojas. Un tā paiet gadi. Un stress tikai aug.

Ja tā ir bezrūpība un brīvība kā bērnībā, tad varbūt, ka šobrīd dzīvo ar pārmērīgu atbildības sajūtu un kontroli pār notiekošo?

Tad pajautā sev tālāk – kāpēc toreiz bija šī brīvība un kāpēc tagad vairs nav? Varbūt, ka vari noķert to brīdi, kad tas viss pazuda?

Varbūt tad, kad apprecējies un nu saprati, ka jāatbild ir ne tikai par sevi, bet par visu ģimeni? Varbūt tad, kas saskāries ar pirmo nodevību? Varbūt tad, kad no Tevis gaidīja ko vairāk, bet Tu nespēji? Varbūt tad, kad sāki pelnīt naudu un saprati, ka brīžiem tās ir gana, bet brīžiem pietrūkst.

Un tad var gadīties, ka esi pieķēries kādiem stereotipiem sācis tiem kalpot. Un nu jau sen vairs centrs nav Tevī pašā, bet šajos stereotipos un iedomātā dzīves pilnībā. Varbūt, ka Tu domā, ka Tev ir jābūt daudz vīrišķīgākam vīrietim vai sievišķīgākai sievietei un ka kāds no Tevis to sagaida. Varbūt, ka sabiedrības pieprasījums, ko redzi žurnālos, televīzijā vai internetā attiecībā pret vīrieti vai sievieti ir „iedzinis” Tevi šai sajūtā, ka nevari justies līdz galam laimīgi. Varbūt domā, ka neesi gana veiksmīgs vai pilnīgs priekš laimes? Varbūt...?

Vai varbūt tieši otrādi – varbūt Tu domā „ka laimīgi ir tikai garā vājie?” un ka viens reāls pasaulīgs pieaudzis cilvēks noteikti ir norūpējies un par tādām „nebūtiskām” lietām kā laime un laba pašsajūta nedomā? Vai vismaz skaļi nerunā. Vai vēl var gadīties –ka ir bail pat sev pateikt, ka šobrīd esmu laimīgs, jo tad tā laime var pazust. Un šie atkal ir stereotipi. Un ja tiem pieķeramies, tad tie mūs ierobežo.

Lai kuri no iepriekš nosauktajiem vai nenosauktajiem iemesliem būtu Tavā dzīvē atgadījušies un dēļ tā ir pazudusi šī pilnīgā laimes sajūta, tie ir aizveduši Tevi no sevis. Un tiklīdz Tu atkal atsāktu dzīvot ar centru sevī un tiklīdz Tu atgrieztos pie tā, ko patiešām gribi un sāktu darīt kā gribi, Tu nonāktu pie absolūtas laimes sajūtas tieši šodien, tieši šeit un tieši tagad. Gan Sprīdītis, gan Alķīmiķis, gan Pazudušais dēls, gan.....ļoti daudzu stāstu, pasaku, un viedo patiesību varoņi mums māca – laime ir sevī. Laime ir Tavā patiesajā būtībā. Ja Tu atgrieztos pie sevis un sajustu savu īsteno būtību, tad justos tieši tāpat un vēl labāk, kā savā visbrīnišķīgākajā dzīves periodā. Vienkārši meklē un atrod veidu, kā atgriezties pie sevis.

Ar mīļumu, Inese
Komentāri (9)  |  2013-02-08 18:20  |  Skatīts: 3197x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2013-02-08 21:27
Labs paardomu raksts, es varu atbildeet, ka mans laimiigaakais dziives laiks ir tagad un tas saakaas, kad praktizeeju laimes terapiju un taa dziive kaartojas ir svineesanas sajuuta, paldies Tev, kad Tu radiiji sho laimes terapijas novirzienu, kas ir tik buutisks daudzu cilveeku dziivju sakaartosanaa- arii manaa! Man arii ieprieks ir bijusi laimes mirklji, bet vairaak gan periodiski, arii shobriid netruukst izaicinaajumu, kaads krenkis, tomer ar jauno domaasanas pieeju, es esmu stabilaaka, centreetaaka un visu uztveru vieglaak!!:)

inese - 2013-02-08 22:47
Ak, cik labi, ka laimes terapija šitik labi strādā. Šādus komentārus lasot pilnīgi pārņem vēl lielāka laimes sajūta.

Paldies:)

illva - 2013-02-09 22:12
Ilgi domāju...kurš tad...priekš manis ir bijis labākais dzīves laiks....un...šis ir tas mirklis, kad es saprotu, ka sāku atgriezties sevī....tik brīnumainas sajūtas....Dzīves pagriezieni ir bijuši dažādi, bet.....katrs no tiem ir tik ļoti nozīmīgs....ja tie nebūtu bijuši...šodien nedomātu šādi...esmu par tiem pateicīga un laimīga.
Pirms trim gadiem....satiku kādu cilvēku, kas man likās ir visa pasaule......un par godu šim ārējam faktoram, lai uzlabotu labsajūtu un mainītu labākus apstākļus ārēji....es ļoti strādāju ar sevi iekšēji.....ārējie faktori bija mana iekšējā motivācija.....es tajā laikā pirmoreiz satikos ar Inesīti... un ""Laimes terapiju""...tikai tagad varu pilnīgi droši teikt, ka...šī laimes terapija mani ir vedusi pie rokas....un tur...kur es šodien atrodos....un tas ir brīnumaini....Bet!!!...bija vajadzīgs laiks, lai intensīvi strādājot ar sevi.....un visas labās dabas un visuma idejas ieviestos dzīvē)))).....jo!!!...bez viņām nekā....Un pirmā...no kā es pratu sadzirdēt.....ir Inesīte, kas brīnišķīgi prot nodot vēstījumu tieši personiski))
Un...man vēl tik ļoti daudz vajag ieviest savā dzīvē korekcijas, ka man būs ko darīt.....un par to es jūtos laimīga tieši šobrīd.
ļoti sirsnībā....Inesīt....paldies,ka esi saveidojusi šādu studiju...un, ka tieši Tu esi tā, kas to ness plašūmā))))

inese - 2013-02-10 00:04
Paldies, Ilvu. Vienmēr, kad lasu Tavus komentārus, tad sasmeļos spēku un iedvesmu darīt vēl un vēl.
Tu tik spēcīgu proti iedot šo atgriezenisko saiti - gan man, gan manam darbam, gan laimes terapijai.
Tev ir Dieva dots talants tā pateikt un uzrakstīt.
Milzīgs Tev paldies par to. Tas tiešām ceļ :)

agy - 2013-02-10 03:42
Man arī ir sajūta, ka tieši šis laiks man ir vislaimīgākais, pat neskatoties uz to, ka daudzas dzīves jomas man šobrīd tikai "kārtojas", ka esmu vēl tikai ceļā uz savu mīlestību, uz savu sapņu nodarbošanos... Un arī visvērtīgākais, un es pat teiktu - vissvētīgākais, jo tieši šajā dzīves posmā saskaros ar jaunām atklāsmēm, iepazīstu sevi labāk, saprotu, ko vēlos, kā vēlos, kādēļ vēlos... Interesanti, ka laiks, kad priekš sevis atklāju Pavasara studiju, man sakrita ar jauna dzīves posma sākšanos, par ko es esmu ļoti pateicīga :))

illva - 2013-02-10 08:37
Aiii...Inesīt....mīļš paldiers Tev....par šiem labajiem vārdiem....es tos saķeršu un satīšu savā pūriņā...par godu sev))))
Samīļojiens no sirds)))

Laura _Laura - 2013-02-11 02:42
Ir bijuši vairaki skaisti dzīves posmi, un ir jāatzist godīgi arī tādi par kuriem vairs domāt negribas. Bet vienīgi šis laiks , kas ir tagad pašlaik pieder mums un mēs viņu varam paši izveidod par skaistāko vai arī par tādu , kuru atcerēties negribas. Un es pateicos visiem saviem padomu devējiem , kas pēdējā laikā man palīdz.. ĻOTI liels paldies šai lapiņai , kur ir tik daudz dzīves gudrību un kaut katram būtu lemts šeit ielūkoties.Nupat mammai iedevu Inesīt Jūsu grāmatinu izlasīt. Cerams, ka arī viņa gūs kaut ko priekš savas dzīves jaunu un labu tajā:) Un lai šis ir laimīgs laiks visām , kas šeit lasa un visām kas tikai vel lasīs šīs neatsveramās dzīves patiesības:) Lai veicas !!!!

daina - 2013-02-11 20:40
Ļoti labs pārdomu rakstsiņš:)
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka savu apzinīgo mūžu esmu dzīvojusi vairāk tomēr ar prātu nevis sirdi un mans spārnotais teiciens kritiskos brīžos vienmēr ir: "nezinu kā, bet es tikšu galā." Un tā nu es paļaujos vienmēr uz sevi un līdz šim dzīvoju diezgan prātīgi, tādēļ tas laimīgākais laiks,šķiet, ir mana bērnība, kura tomēr bija gana skarba- jāiet ganos un visos lauku darbos jāpalīdz, bet tik un tā - laikam tā manu sapņu pasaule to padarīja krāšņāku, jo vēl daudz ko neapzinājos.
Jāmēģina atkal noķert to laimes sajūtu jau nobriedušā vecumā, tādēļ arī te labprāt ienāku, lasu rakstiņus, iesaistos, izmēģinu un veidoju jaunu kontaktu ar SEVI.
Paldies, ka atgādinājāt:)

inese - 2013-02-11 21:47
Jā, Daina, tas ir tieši tas, ko šeit darām - mēs katra meklējam kontaktu ar sevi un caur sevi ar visu pasauli.
Lai izprastu pasauli - ir jāsajūt sevi. Tiklīdz sajūtam sevi - tā sajūtam visu ap mums.
Tas ir mans pēdējā laika jautājums - kā katrā brīdī un katrā jautājumā meklēt atbildes nevis ārpusē, bet sevī.
Un interesantākais, ka viss patiešām ir mūsos.
Pilnīgi viss.
Man ļoti patīk to saprast un sajust.
Paldies, ka esi kopā ar mums : )


Atpakaļ