Kā ir ar laiku?


sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA

 Es jau kādā no iepriekšējiem rakstiņiem minēju, ka man šis gads ir sācies ļoti interesanti. Jau tagad tas ir ienesis vērā ņemamas pārmaiņas manā ikdienā. :)

Vai parunāsim par laiku? Ne tādā netveramā un filozofiskā formā, bet ļoti reāli – ar to, kā pavadām savu ikdienu... :)

Šī saruna veltīta vairāk tiem, kas savu laiku pilnībā plāno paši – proti, ikdiena nav aizņemta ļoti konkrēti no 9 līdz 6 darbavietā.

Es salīdzinoši ilgu laiku – kādus 8 gadus (kopš augstskolas beigšanas) 8 stundas savas dienas pavadīju darbā – birojā pie datora ar konkrētiem uzdevumiem. Nu ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš mana nodarbošanās ir Pavasara studija, kas manam ikdienas ritējumam piedeva pilnīgi citu izkārtojumu. Lielāko daļu savu dienu strādāju no mājām, semināri ir vai nu darba dienu vakaros, vai brīvdienās, tātad no brīža, kad pieceļos, un pavadu vīru darba gaitās līdz tam kad vīrs atgriežas mājās, es esmu pati ar sevi un visu savu dienu! :)

Es jau ļoti sen sapņoju par šādu ikdienu, kad pati nosaku, cik daudz strādāju, cik daudz atpūšos, cik veltu mājai, cik jebkam citam... Kā tagad atceros, savu sajūtu īsi pirms darba gaitu izbeigšanas iepriekšējā darbavietā, likās tik daudz izdarīšu, tik gara diena, tāda brīvība!

Un tā es sāku kāpt viens pēc otra, periodiski uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Kad esi pilnībā sava laika noteicējs, sāc saprast, cik ļoti esi autors savai ikdienai, vēl jo vairāk esi atbildīgs par rezultātiem, ko sasniedz... vai nesasniedz....

Pagājušā gada beigās, viens no uzrakstītajiem mērķiem bija – 1 rakstiņš ik pa 3 dienām – būtībā reāli izpildāms uzdevums, bet... es to neizpildīju. Un šodien man ir skaidrs, kāpēc! :) Viennozīmīgi – laika plānošana un laika nelietderīga izlietošana – tukšām nodarbēm...

Bija jāpaiet veselam gadam, lai mana apziņa izaugtu, līdz skaidrai sajūtai – ka nu beidzot jāuzņemas atbildība... Visu gadu vairākkārt nonācu situācijās, kad galvā ienāca kāda ideja rakstiņam, kura ar katru mirkli brieda arvien skaidrāka, bet pieejot pie datora, pirmais, ko izdarīju – veicu tīri automātiskas darbības – draugiem.lv, facebook.com, pavasarastudija.lv, gmail.com – secība katru reizi cita, bet top sadaļā vienmēr bija šīs interneta vietnes. Nereti šajā vidē pavadīju teju vai pusi dienas... Kas notika ar rakstiņiem, ar idejām, ar motivāciju – ar katru minūti internetā mana apņemšanās saplaka, enerģētika sabojājās un rakstiņš... netapa! Jo vairāk gāja laiks, jo īgnāka uz sevi par to paliku... Līdz pienāca rudens, ārā laiks – kā jau rudenī – sēžu pie datora, nedarot neko, vai kā vīrs to sauca – „klikšķinot”, atradu aizbildinājumus, kāpēc nedoties nūjot uz mežu, kāpēc nedarīt to vai šito...

Šodien es ļoti droši par to runāju, jo vēlos Tevi iedvesmot – ļoti konkrēti paskatīties uz savu ikdienu, pavērtēt cik daudz laika, kam veltām... Ja uz lielu daļu piedāvājumu, vai savu ideju atbildam ar – NAV LAIKA, tad ir skaidrs, ka pieklibo veids, kā tās minūtes aizpildām... Tas tiešām ir visos variantos... Ja atsakām sev, savai sirdsbalsij, jo NAV LAIKA, tad nedzīvojam savu dzīvi, bet, it kā, izkāpjam no tās ārā...

Kā atgriezos pie sevis? Es spēru jaunu soli savā virzienā, savas labsajūtas un harmonijas virzienā – sākot ar janvāri, sev pateicu, ka laikapstākļi nebūs noteicošie, kāpēc eju vai neeju uz mežu – svarīgi ir piemēroti saģērbties un jebkurā laikā var iziet kaut pusstundu ieelpot svaigu gaisu, saelpoties dabu. Un to arī daru – kā minimums katru otro dienu. Staigājot pa mežu es daudz runāju, bieži balsī –lūdzu saviem Sargeņģeļiem palīdzību, atbalstu – lai parāda man ceļu, lai palīdz man tikt galā ar laika plānošanu.

Tā es runājos, runājos un runājos – līdz vienu rītu stāvot pie loga un ierunājot savu lūgšanu ūdens glāzē, manī ienāca skaidra sajūta – es taču pilnīgi mierīgi varu izdzēsties no facebook.com, jo tur tiešām nav nekas tāds, ko zaudēt... Tajā pašā dienā to arī izdarīju. Pēc labi padarīta darba devos savā pastaigā pa mežu, kur eju un atkal jau runāju, stāstu mežam, cik ļoti labi jūtos, cik ļoti izjūtu, ka manī atbrīvojas enerģija... Tajā sekundē saprotu – to pašu es varu izdarīt arī ar draugiem.lv...

Zini, šodien jau esmu brīva – man nav profila ne draugiem.lv, ne facebook.com... Un vēlreiz pārliecinos, cik ļoti, pirms tam, es kalpoju internetam, ne internets man...

Es nepavisam nesaku, ka visiem jādzēšas ārā... es tikai aicinu pavērtēt, cik un kam Tu velti savu laiku!

Manuprāt, mēs ļoti bieži nobumbulējam to mirkli, kad sevī ir sajūta – jā gribu darīt! Arī tad, ja Tava ikdiena paiet darbā – paseko līdzi, cik produktīvi un lietderīgi aiziet Tavs laiks – vai Tu to IZBAUDI?

Nav iespējams izbaudīt bumbulēšanu, jo tad mēs neesam radītāji, bet esam graujošā enerģijā paši pret sevi. Kur ir radošums, tur ir kustība, tur ir Mīlestības enerģija, jo tad esam devēji, ne lūdzēji.

Es esmu laimīga par to, ka mani Sargenģeļi man palīdzēja, par to, ka mana apziņa nonāca līdz šim lēmumam un es varēju to visu izdarīt absolūtā mīlestībā!

Kā saka R.Šarma – esi šodien labāks, kā biji vakar! Tātad, dari kaut ko, mainies, lai Tev un Pasaulei būtu labāk...

Es ticu, ka ieguvumu būs daudz vairāk kā zaudējumu! Jau ir! :)

Lai arī Tev izdodas sajust laika sniegto bagātību.
Sirsnībā,
Daina
Komentāri (32)  |  2013-01-16 18:12  |  Skatīts: 3751x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
daina - 2013-01-16 19:40
Absolūti pievienojos visam augstāk minētajam,ļoti sāpīga tēma arī man, un secinu, ka vērtīgāk katram priekš sevis ir nebūt tur, kur visi-lielais vairums, bet katram par sevi. Darbā man ir daudz brīva laika un es reizēm nespēju šo nīkšanu izturēt, bet tajā pat laikā es varu izlasīt šos un citus rakstus, pārdomāt svarīgo un beigās tāpat nonākt pie secinājuma ka steidzīgi jāmaina nodarbošanās. Bet uz ko? Un kur savos 45? Jau labu laiku domāju, ka gribu būt pati sev noteicēja, bet mazliet pietrūkst, jo tā drošā ikmēneša alga un siltais kabinets neļauj spert šo soli, kaut iekšēji jūtu kā te pazūd mani labākie gadi....
Varbūt aiziešu uz kādu semināru pie Jums;)
bāc,es jau šodien gribētu uzrakstīt atlūgumu...un izbaudīt to brīvību!
Paldies par iedvesmu, ir par ko nopietni padomāt.

guga - 2013-01-16 21:09
Burviigs raksts!!!Arvien biezak aizdomajos,kaa mes dziivojam agrak...rakstiijam vestules,braucam viens pie otra ciemos....vai nu patreiz laiks iet atrak vai ari kada cita vaina....arii es esmu nokluvusi atkariigo "klikskinataju" vara...ir lietas,kuras jaizlasa un jaatrod interneta....bet laiks paiet nemanot.Diena galaa un atkal nekaa....Butu nopietni japardoma ko un kaa...patreiz esmu iesliigusi neko negribeesana.

dainarozenberga - 2013-01-16 22:00
Brīnišķīgi meitenes, ka noder, kā arī rosina padomāt! :)
Dainai - par to atlūguma rakstīšanu - es pirms pusotra gada biju tieši tādā situācija - man bija jāizdara izvēle... Man bija jātiek sevī galā ar stereotipiem, tuvāko cilvēku neticību un ļoti jāpaļaujas, ka izdarot izvēli ar SIRDI, viss būs labi - un IR! :)
Bet ne vienmēr tas nozīmē iet prom no darba - man patika mans iepriekšējais darbs, ne mirkli nedomāju, ka noroku savu laiku, bija interesanti. Tātad - visupirms es aicinu IEMĪLĒT visu savu ikdienu, arī to daļu, ko pavadi šī brīža darbā!
Un tikai tad Visums piedāvās iespējas, kuras būs sirdij tīkamas! :)

daina - 2013-01-17 18:16
Vakar man bija ļoti vērtīga saruna ar savu dēlu, kurš ļoti precīzi pateica: ir divu veidu cietumi- tādi kuros cilvēki sēž -izcieš sodu par dažādiem pārkāpumiem un tādi, koros mēs paši sevi ieslēdzam, norobežojam, jo baidāmies iziet ārpus savām noteiktām robežām vai ārpus sabiedrības pieņemtām normām, piemēram, dzīvot ar sirdi nevis prātu. Bet par to, kas ir normāls vēl varam diskutēt:)



zaiga - 2013-01-17 18:55
Sveika daina jā, arī es savos 55 jau aptuveni gadu saviem sargeņģeļiem vaicāju ...gribu būt pati sev, bet pārliecību par atlūguma rakstīšanu vēl nēesmu sagaidījusi, bet šajos savos gados, mazpilsētā, tā īsti mesties ar galvu nezināmajā arī nav drosmes, tātad esmu upuris bailēm...

ilonas - 2013-01-17 20:34
Bet kā mākslu uzlabot savu dzīvi var uztvert ne tikai drosmi uzrakstīt atlūgumu, bet iemīlēt esošo dzīvi un esošo darbu, t.i., nevis mainit apkārtējo, bet mainīt sevi un paskatīties, kas notiks.
vismaz man pašai dažkārt izmainīt pašas attieksmi pret notiekošo ir daudz, daudz grūtāk nekā uzrakstīt atlūgumu un sākt jaunu dzīvi.
Varbūt sargeņģeļi uz tieši to norāda?

zaiga - 2013-01-17 20:45
Pieļauju, ka uz šo mākslas veidu man nav dotību...esmu mēģinājusi mainīt sevi, dažas dienas tas strādā un tad atkal ir cita situācija un no labās gribas vairs nekā...

dainarozenberga - 2013-01-17 20:56
Zaigu, varu iepriecināt - uz šo mākslas veidu dotības ir mums VISIEM, par to stāstu vairāk rakstiņā "Tici un notiks".
Tas ir tas pats, kas iemācīties braukt ar velosipēdu - celies un krīti, celies un krīti, līdz vienā brīdī (kaut tā ir 101 reize) izdodas to saprast un tad jau vairs atpakaļceļa nav! :)) Viss atkarīgs no motivācijas, gribasspēka un vēlmes justies LABĀK! :)
Ir svarīgi nemest plinti krūmos pie katra kritiena... Tā taču mēs neviens neiemācītos ar riteni braukt, vai ne?! :)

zaiga - 2013-01-17 21:04
Jā, esmu jau spratusi, ka 101 reizē izdosies un uz to eju, bet gads pagājis un acīm redzot ir bijušas 99 reizes...

dainarozenberga - 2013-01-17 21:09
:))) Jā, acīmredzot! Man ļoti patīk, kā viena meitene semināros par sevi saka "Esmu grūti audzināmā", bet tā kopā tikāmies semināros pusotru gadu, līdz vienā reizē viņa pati sev atzina, ka kaut kas sāk izdoties! Tātad, nav jau variantu, nepadodoties - rezultāts būs! :)

ilonas - 2013-01-17 21:09
Zaiga,

es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ir izdevies. Kāda no dzīves jomām ir izmainīta, izmainot pašas attieksmi. Tikai katram no mums ir jomas, kurās ir grūtāk izmainīt šo attieksmi, jomas, kurās neizdošanos, uztveram emocionālāk. Un tad arī rodas sajūta, ka neizdodas.

ilonas - 2013-01-17 21:13
un vēl, kas ir svarīgi, saprast un pieņemt, ka tas process nekad nebeigsies un ka labi ir jau tagad, te tajā vietā un brīdī, kur es esmu.... Es pati sevi bieži pieķeru pie domas, ka tad, kad šo izmainīšu, tad būs labāk. Tādejādi savu laimes sajūtu, iekšējo laimes sajūtu pārceļot uz laiku kaut kad tur, bet ne tagad.. un ja savas domas tā pavērtē, tad viss, katra diena var tikt nemanot pārcelta... Un tāpēc es cenšos savu uzmanību pievērst tam, ka jau tagad ir labi, ka tieši tā situācija, kas ir tagad, man ir vajadzīga... Nu man tas patiesi ir sarežģiti.

dainarozenberga - 2013-01-17 21:43
Tie grābeklīši jau visu laiku nāk mums līdzi un ik pa laikam uz tiem jāuzkāpj, lai nu nesaidealizējam sevi un situāciju par daudz.
Es piedzīvoju mirki, kad tiešām šķita - nu jau tik ļoti pieņemu un novērtēju visu, kas man ir, ka nonācu līdz iekšējai sajūtai - vairāk neko arī nevajag... Kas notika - dzīve parādīja - ja reiz neko nevajag, tad paņemsim kaut ko nost... un ne jau to vienkāršāko... Bet tā pa īstam! :)
Šodien saprotu, ka process ir process - vispirms iemācāmies novērtēt visu, kas ir, iemācāmies izdzīvot KATRU mirkli, kā dāvanu un tad... sākam duadz apzinātāk vēlēties kustību, apzinātāk vēlēties vēl labāk, vēl gaišāk. Virzībai jābūt nepārtraukti...

daina - 2013-01-17 22:28
Sveika zaiga, tiem kuriem pašiem nepietiek drosmes fantastiskām pārmaiņām ir jāpulcējas ap tiem, kuriem tās ir atliku likām-tātad šeit, pavasarastudijā, kaut vai neklātienē:)))
Esmu jau krietnu devu smēlusies iedvesmas gan no Ineses 2.grāmatas, gan šeit rakstos, lai manā apziņā sāktu izkristalizēties domas, ka jāsāk nopietni !!! ar sevi strādāt nevis tikai lasīt par to. Esmu izlasījusi kaudzēm grāmatas par šīm lietām, gandrīz visas ko Inese ir pieminējusi un tagad arī viņas. MAn vajadzētu šobrīd būt vismaz laimīgai un veselai, ja ne savas studijas, salona, veikaliņa īpašniecei, kas ir arī mans sapnis, bet teorētiskās zināšanas diemžēl negarantē panākumus. Un laimīga esmu nosacīti, jo galvenā joma "attiecības" ir nulles punktā-nav neviena paša (?!) kandidāta.
Lai nu kā, esmu sevi piespiedusi veikt prakšalanu, proti, pārliecinājusi sevi, ka tieši tā var atbrīvot manas nobloķētās enerģijas un cenšos sevi mīlēt kā vien spēju:))
Lai mums izdodas!

daina - 2013-01-17 22:41
ilonas! pēdējais komentārs perfekts- es arī bieži nodomāju, kad nesanāk kā gribas, rīt būs jauna diena tad jau...., jo īpaši ja kas patīkams gaidāms, tad iznāk ka dzīvojam tikai gaidās:)


Dace Kalēja - 2013-01-18 05:26
Arī es kādu laiku atpakaļ analizēju savu brīvo laiku - kā pavadu, ko iegūstu. Arī tagad uz savu dienu atskatos un izdaru secinājumus. Ja atzīstu, ka varēju citādāk laiku izmantot, tad to sev piefiksēju un mācos no kļūdām.
Tas, Daina, ir drosmīgs solis - izdzēst savu profilu. Tātad līdz ar visu, kas tur nāk līdzi, Tu pārvilki svītru arī vairākiem ļoti vērtīgiem ieguvumiem, ko dragiem.lv dod. Un to mēs kurš katrs nevarētu. Protams, mēs savā laikā dzīvojām bez datoriem, interneta un visām šīm iespējām. Mums tiešām tad bija kas daudz vairāk - reālas tikšanās, reālas sarunas, ciemošanās, īstas vēstules...

Es esmu tajā stadijā, kad mācos savu dienu plānot. No rīta es apdomāju, ko gribu paveikt. Jo vairāk plānu dienai, jo ieskrienot draugiem.lv man ir precīzāks mērķis -ko gribu tur apskatīties, redzēt, cik laika tam veltīt. Un ar domu, ka šobrīd vairāk laika nav, pēc pāris minūtēm jau veru tos ciet.
Tajās dienās, kad no rīta nepiedomāju pie plāna, tad jau arī kādā no interneta lapām aizķeros, tā vairāk palasu un paklikšķinos... Piekrītu teicienam, ka jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk arī var vēl padarīt.

Man prieks Daina par Tavu apņemšanos un ticu, ka ieguvumi būs daudz, daudz vērtīgāki :) Lai Tev viss izdodas tā viegli, lidojot!

Dace Kalēja - 2013-01-18 05:53
Meitenes, es varu padalīties arī ar lēmuma pieņemšanu un aiziešanu no darba.
Vispirms manī atnāca sapratne, ka es tā vairs negribu turpināt un, protams, arī uzreiz nezināju, ko gribēt un kā kaut ko mainīt, ko vietā iegūt, arī satraukums, nedrošība u.t.t. Tad ar laiku sāku sevī pieņemt domu, ka man atnāks cits darbs, kas dos man prieku, gandarījumu, finansiālu pamatu un arī iespēju dot šai pasaulei un cilvēkiem labumu. Tā, es mierā un paļāvībā visam ļāvu iet savu gaitu, zinot, ka pakāpeniski viss atrisināsies. Arī vēroju zīmes, kas nāk manā ceļā. Ja mēs jautājumu paceļam, tad arī atbildes nāk - svarīgi tikai ieraudzīt tās.
Un vēl domāju, ka svarīgi domāt un vairot to, ko gribu (nevis baiļoties par to, ko negribu un kas nu būs) un svarīgi ticēt, ka risinājums atnāks :) Un runā mīlestībā un paļāvībā ar saviem Eņģeļiem. Viņi noteikti palīdzēs :)

ilonas - 2013-01-18 06:39
Paldies Dace! Ļoti vērtīgs komentārs par domu, ka atnāks cits darbs, man piemērotāks un vērtīgāks par iepriekšējo.

karinchiks - 2013-01-18 16:46
Jā,laiks,kas ir mūsu...ir ļoti,ļoti dārgs.To nevar ne nopirkt,ne iznomāt.
Tas ir tik,cik ir.
Kad man no draugu profila izdzēsās ļoti mīļš cilvēciņš,apzinos,cik esmu bijusi atkarīga no mūsu sarakstēm.
Man jau liekas,ka tie,kas izlemj spert šādu soli,ir ieguvēji...pasargājot gan sevi,gan iegūstot laika rezervi.
Svītra nav japārvelk,jo visi tie,kas ir mīļi..viņi IR.
Šodien varu teikt,ka esmu ieguvēja...pateicoties,ka man bija tāda iespēja komunicēt caur draugiem...ar cilvēkiem,kas tur šobrīd nav.
Viņi ir manā domās...
Paldies Dainīt par rakstu..par iedvesmu....


zaiga - 2013-01-18 16:46
Labrīt, šai pavēsajā, bet skaistajā rītā! Dace Kalēja! paldies par reālu piemēru no savas dzīves, pēc cik ilga laika Tu sagaidīji savu jauno darbu?

Dace Kalēja - 2013-01-18 18:49
Jā, Zaiga! Mierā, mīlestībā un paļāvībā tas pie manis atnāca.

Tieši gadu atpakaļ es sevi nostādīju uz šī ceļa, ka tā turpināt es vairs negribu, ka viss mainīsies, viss notiks. Maijā bija neliels pagrūdiens no 'augšas', kad darba devējs man piedāvāja līguma izmaiņas parakstīt, kuru neparakstīšanas rezultātā es tikšu atlaista. Tā bija man kā dāvana, jo pati šo izšķirošo soli nebiju uzdrošinājusies spert. Un tā, izvēloties atlaišanu, vienā mierā savai sirdij ļāvu lidot un ticēju, ka viss nokārtosies tieši tā kā man tas ir vajadzīgs (mans vīrs tajā laikā arī bija bez darba). Visa vasara līdz pat šim laikam ir pilnīga dzīves, ikdienas un brīvības baudīšana bezdarbnieka statusā. Lasu grāmatas, skatos vērtīgas filmas, klausos seminārus un lekcijas. Domāju par sevi, savu sūtību un mērķi šai dzīvē. Sapņoju par to, ko man gribētos darīt. Ravēju nezāles savu domu, rīcības un ieradumu dārziņā...
Protams, arī kādu reizi gribēja iezagties šaubas, vai rīkojos pareizi, bet mana jaunā domāšana un ticība tās ātri apslāpēja. Nu, kam gan es varu stāstīt, ka sēžu bez darba, un darbu pat nemeklēju ticībā, ka tas atnāks pats. Tā dīvaini jau tas izklausās :))
Decembra nogalē es saņēmu zvanu ar darba piedāvājumu, kas mani apmierina un februārī viss jau notiks.

Un tas tikai vēl vairāk man apstiprina, ka mīlestībā, ticībā un paļāvībā ir milzīgs spēks. To izbaudīt es novēlu katrai no mums!

zaiga - 2013-01-18 19:22
Jā, tas patiešām ir patiess stāsts es ļoti Dace...Tev pateicos par šo situāciju kā viņa Tev atrisinājās, Es priecājos par Tevi un daudz ko sapratu un saliku kopā ar savām izjūtām, kā tas notiek ar mani, tagad zinu esmu uz tāda paša ceļa kā Tu...ai, zinu kā arī man izdosies...

daina* - 2013-01-18 19:43
Zaiga!
vai Tu darbu pati nemaz nemeklēji un gaidīji, kad kāds piedāvās?
Bet ja tā padomāju, tad manā dzīvē visus labākos darbos man kāds ir piedāvājis, bet šo, tagadējo darbu man arī piedāvāja sena paziņa, kad es vispār necerēju tik drīz neko dabūt, jo mazam bija tikai 1gads.

zaiga - 2013-01-18 20:41
Daina- es vēl esmu darba attiecībās, bet sajūtos, ka šis posms darbam ofisā ar papīru kalniem ir mani izsmēlis-es nejūtu gandarījumu, tātad ir laiks ko mainīt!
Lūdzu, ja tas ir iespējams-Dace Kalēja-uzraksti man uz e-pastu litataurina@inbox.lv par daudz ko labprāt ar Tevi parunātos, bet ne publiski šai lapā....

kaba - 2013-01-18 21:10
Padalīšos ar savu stāstu. 4 gadus strādāju darbu no pirmdienas līdz piektdienai,no 9-18.Darbs pat patika,bet noguru no rutīnas,sev nepatiku,nekas vairs nepatika,alga arī kļuva niecīga.Nesapratu uz kurieni virzos,un,vai vispār kaut kur virzos.Pieņemu lēmumu,ka tā dzīvot nevaru un negribu.Uzrakstīju atlūgumu,kuru darba devējs pieņēma.Bet,mani sāka mākt šaubas vai rīkojos pareizi un pēdējā darba dienā palūdzu darbu atpakaļ:) Viņi piekrita.Bet laimes tur nebija nekādas.Tad pēc 2 mēnešiem tomēr no darba aizgāju.Tas bija jūnijs.Sākumā domāju,ka vasaru pavadīšu laukos un kārtīgi atpūtīšos no visa un,ka rudenī Rīgā meklēšu jaunu darbu.Jo mazpilsētā bija sarežģīti ar dzīvošanu.Vasarā dzīvoju laukos un izbaudīju katru dienu.Bet rudenī tomēr pārvācos pie mammas uz dzīvokli mazpilsētā,kur vienā istabā dzīvoju es,brālis un māsa,otrā-mamma.Man tā šaurība nederēja,jo pirms tam Rīgā biju dzīvojusi skaistā 2istabu dzīvoklī kopā ar draugu,bet es paliku,jo man "bezdarbniekos" piedāvaja pus gadu apgūt dārznieces profesiju.Tagad viss ir pilnīgi mainījies,mamma nedzīvo Latvijā,māsa dzīvo ar savu vīrieti un es kopā ar 15 gadīgo brāli,man ir daudz vietas un jūtos kā mājās.Jau vairāk kā gadu dzīvoju mazpilsētā un jūtos labi,tāpēc,ka esmu izdarījusi tik daudz labas lietas par kurām dzīvojot Rīgā varēju tik sapņot un pat nezināju,ka ko tādu vēlos-ieguvu dārznieces profesiju,ieguvu autovadītāja apliecību,tikko pabeidzu mēnesi ilgus atmaksātus angļu valodas kursus,atradu savu dzīves aicinājumu ar kur varu nodarboties katru dienu neizejot no mājas,bet ar kuru vēl naudu nepelnu.Katru dienu eju uz mežu vai lejā līdz ezeram,man ir brīnišķīgs suns,zinu kā vēlos dzīvot un justies.Dzīve kļūst labākā un nodibinās ciešas,mīlestības pilnas attiecībs ar dievu un dabu.Tas ir mans vislielākais ieguvums nesēžot 4 sienās.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ