Ar aizvērtām acīm


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Tik līgani un skaisti šodien krīt baltās pārslas… Mierīgi, lēni un rimti… Cik liela tad ir viena pārsliņa? Palūkojies! Tā uzkrīt Tev uz plaukstas – viena, otra, trešā… Tādas mazītiņas un trauslas… Tās izvilina Tev smaidu un priecīgu lidojuma sajūtu… Tās krīt un krīt, un krīt… Tās palēnām, pakāpeniski un nesteidzoties  apklāj visu zemi… No tādām sīkām pārsliņām rodas tāāādas kupenas… Neticami, jo katra pārsliņa ir tik sīka… Tās krīt, un virpuļo, un mierīgi un rimti visu zemi pārklāj ar baltu un tīru villaini…

Tāpat ir ar mums – cilvēkiem. Viena maza balta doma jau nevar pelēko ikdienu paslēpt un visu dzīvi izmainīt. Tavu vienu mazo pozitīvo domiņu jau vecās, iesīkstējušās un pierastās stresa, neapmierinātības un īgnuma domas iznīcina. Nu gluži, kā pirmās sniega pārsliņas nokrīt un izkūst… Tās nav vairs redzamas, tikai neliela nojauta, ka tikko te tās bija… Bet ja Tu zini, ka gribi savā ikdienā un dzīvē kaut ko mainīt (Vai Tu tiešām kaut ko gribētu citādāk???), tad tici, ka neatlaidīgi, mierīgi un rimti Tu ar mazajām baltajām domiņām apklāsi visu savu pelēcību… Un nesprauksies vairs ārā ne īgnums, ne stress vai neapmierinātība. :)

Ja Sniega māte baidītos un šaubītos, ka ar tādām mazām, sīkām pārsliņām var apsegt Zemi, tad jau mēs baltas kupenas nemaz nepiedzīvotu… Tātad arī Tu vari ticēt, ka Tavas baltās domas pakāpeniski spēs iedot Tev baltu un tīru skatu uz dzīvi un jaunas gaišas cerības. Un ja pašā pamatā Tu zini, ko gribi savā dzīvē mainīt (iegūt), tad sāc uz to virzīt savas domas kā sniegpārsliņas... Tā lēni, pakāpeniski un mierīgi… Kad Tu sāc kādu ceļu iet, tad taču vienmēr jau nav skaidri redzams rezultāts.. Tu zini vismaz virzienu…Tu ej un tausties… Un tikai darbojoties ar katru soli Tu tam tuvojies. J
Un laukā šobrīd ir kā pasakā. Tādā tīrā un baltā… Tādā – ar laimīgu sākumu un laimīgām beigām… Un arī Tu vari dzīvot kā pasakā… Savējā, tīrā un baltā…

Es zinu, Tu reizēm lasi manus rakstus un domā – Ko tā Dace tur raksta… Viņa ir tāda dīvaina palikusi… Mazlietiņās vairs nedzīvo kā uz zemes… Viņa laikam ir ticīga… Viņa neskatās reāli uz dzīvi… Viņai viegli tā rakstīt, viņai ir tā un šitā…

Bet, kad Tu lasi – tad labāk Tu neesi kā kritiķis un vērtētājs. (Kritizējot un vērtējot mani, tavs ieguvums ir „0”.).Atbrīvo visus savus priekšstatus un aizspriedumus par mani, arī par sevi, un arī par to, kas Tev pašai šķiet, ka nevar mainīties u.t.t. Tā sāls jau ir tajā rakstā un domā, ko gribu Tev pateikt, nevis manī vai manā literārajā valodā… Un nelasi kā sacerējumu – pa diagonāli, bet lasi kā svarīgu ziņu tieši priekš Tevis. Lasi rakstus tā, kā skolā bērni lasa jauno vielu… Lasa uzmanīgi katru rindiņu. Lasot, domā līdzi, to uztver vārdu pa vārdam… Varbūt tieši priekš Tevis tur ir tikai viena rindiņa, bet vērtīga...

Tu nekritizē, bet padomā tiem rakstiem līdzi! Lasi, domā, sadzirdi un pamēģini… Kā būtu, piemēram, ja Tu dzīvotu ar pateicības sajūtu sirdī… (Vairāk par šo lasi iepriekšējā rakstā "Ar pateicības sajūtu…"). Vai labāk ir tajā visā nemaz neiedziļināties, vai tomēr pamēģināt un izjust, cik tā ir vienreizēja sajūta. Kā pateicība var Tevi pārvērst, piemēram, no nelaimes čupiņas par lidojošu putnu… Un kurā brīdī Tu esi ieguvēja – kad visu iznīcini ar savu „Tur nekas nesanāks, tas ir galīgi garām…”, vai, ja Tu to pamēģini. Tas ir tāpat, kā mēs mācām bērniem pagaršot zupu, pirms viņš atsakās un paziņo, ka negaršos viņam. Nu, tad arī Tu paliec malā savas emocijas un iedomas un pagaršo (pamēģini) to!

Vienkārši ej pa dzīvi ar atvērtām acīm. Un ne jau visu Tu mēģināsi, ne jau katra mana vai citu cilvēku vērtība (rakstos, grāmatās, lekcijās un semināros)Tev ir jāpieņem kā savējā. Bet, ja Tu gribi izrauties no sava apburtā loka, ja tiešām gribi izrauties, tad ielaid savā dzīvē un sevī jauno un pozitīvo!

Un vēl, izvērtē, ka Tu kaut ko jaunu pieņem, vai automātiski no tā atsakies. Kad Tu esi ieguvēja - tajā brīdī, kad to jauno ielaid sevī, vai kad esi savu cietoksni no jaunajām un pozitīvajām vēsmām nosargājusi? Kurā brīdī Tu esi ieguvēja?

Es zinu, ka mēs visi esam ar dažādām domāšanām, dažādās attīstības pakāpēs. Kas dažam šķiet nesaprotams, tas citam ir ar dziļu domu izteikts. Ko cits lasa un sāk tikai uztvert, tas kādam citam šķiet sekls un neinteresants… Tādi nu mēs esam, kā tauriņu kāpuri katrs savā attīstības pakāpē. Un es novēlu Tev lidot! Ja ne šodien, tad rīt! Lidot viegli un pretī gaismai!

Mīlestībā,
Dace Kalēja
www.dzivoviegli.1s.lv
Komentāri (1)  |  2012-12-12 16:05  |  Skatīts: 1920x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2012-12-14 20:42
Paldies, paldies, paldies!!! Dace!!! Es vienkārši esmu apmulsusi no pārsteiguma par to, kas šajā brīdī notiek. Lasīju Tavu iepriekšējo rakstu un domāju - cik labi, tas tieši man. Bet atveru šo, izlasu un saprotu, ka Dievs manus šodienas jautājumus jau aizvakar ir taisnā ceļā nosūtījis Tev, lai Tu varētu uzraskstīt man atbildes. Nu vienkārši lasu un man asaras acīs aiz pateicības, ka tā var būt, ka brīdī, kad manī pašā viss lūzt un vairs gandrīz neredzu, kur pieķerties, atnāk atbildes - tik tiešās un skaidras... Tas ir tik brīnišķīgi!!! :))


Atpakaļ