sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULAautors: INESE PRISJOLKOVA
Ir 3.decembris. Tieši divus gadus atpakaļ tika izdota grāmata „Ieelpo laimi un mīlestību”. Diena, kad mana dzīve izmainījās, man pašai to vēl toreiz nesaprotot.
Atceros toreizējo sajūtu – gāju pa Doma laukumu uz interviju radio un man likās tas tik dīvaini un īpatnēji. Es zināju, ka man jautās – kā tas ir, uzrakstīt grāmatu. Un man būs jāatbild, ka es nezinu. Pie sevis toreiz nodomāju, ka diez vai kāds to vispār var saprast – tu dari ko tādu, ko pats nemaz nevadi. Tu dari ko tādu, kam vienkārši ļaujies. Man ir godīgi jāatbild, ka tas nenotiek ar prātu un tas nenotiek ar manu gribu. Un man ir jāsaka vēl vairāk – ka tad, kad es to gribu, es nemaz vispār nespēju to izdarīt. Es toreiz gāju un domāju – kā lai pasaka to, kam vispār nav iespējams noticēt.
Un tagad ir tāpat. Es turu rokās samaketētu savu jauno grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību 2” un nespēju noticēt, ka tā nākusi caur mani. Tai ir 360 lpp. Tā ir daudz biezāka un tēmu ziņā dziļāka kā pirmā grāmata. Tā pret mani ir bijusi daudz prasīgāka un tai pat laikā tik ļoti īpaša, ka līdz pat pēdējai dienai tā neatlaida manu roku un tai vajadzēja manu klātbūtni. Un tagad tā ir no mana klēpja ārā. Es neko vairs tajā nevaru mainīt. Neko pielabot. Neko nevaru pierakstīt klāt. Tagad tā sāks savu dzīvi un pāraugs mani.
Grāmatā ir viena tēma, kurā runājam „mums nepieder pat tas, ko pašas radām”. Lūk, šis ir tas brīdis, kad to apzinos. Es pilnīgi fiziski jūtu kā vienu daļu sevis esmu palaidusi pasaulē. Un tas mirklis vienmēr ir ļoti saviļņojošs. Un pēc tam iestājas tāds netverams stāvoklis, kas ilgst vairākas dienas. Šoreiz man tas saistīts ar galvas sāpēm un spēku izsīkumu, kad es vienkārši guļu un nedaru neko. Un tai pat laikā es zinu, ka Dievs un eņģeļi tur mani rokās un pilnībā izbaudu to.
Un zinu, ka pēc brīža jau būs seminārs pēc semināra. Zinu, ka būs tikšanās ar daudzām grupām. Zinu, ka tuvojas mūsu Gaismas svētki un pēc tam Saulgrieži. Ir Adventa laiks un būs Ziemassvētki. Bet īsu brīdi es vēl gribu pajust savas grāmatas rakstīšanas noskaņu:
To kā mēs sarunājamies. To kā smaržo tēja, skan Kitaro vai Supermax, kaķis murrā blakus un suns guļ pie kājām. Īsu brīdi gribu vēl parunāties ar Tevi. Vēl nekur neskriet. Vēl būt mierā un klusumā. Būt tajā dziļumā, kādā ir mūsu sarunas.
Pēc šīm divām grāmatām man ir skaidrs, ka vairs nav jājautā –„vai Tu esi laimīga?”. Man liekas, ka vārdam „laime” nu jau ir pilnīgi cita nozīme priekš mums abām.
Man patiešām ir ļoti izteikta šī iekšējā sajūta, ka mēs sarunājamies kā ļoti laimīgas sievietes. Ka protam apzināties dzīves garšu pat tad, ja sāp. Pat tad, ja nekas nenotiek kā mēs gribam. Pat tad, ja apziņai ir tik ļoti jāpaplašinās, ka dažreiz šķiet – limits ir izsmelts. Man ir sajūta, ka nu jau mēs abas zinām ko tādos brīžos darīt. Un savukārt cik brīnišķīgi un fantastiski ir tie mirkļi, kad viss notiek un varam tik pabrīnīties kādas veiksminieces esam.
Atskatoties uz šo laika periodu, kopš sarunājamies diendienā (un tas ir vienalga vai tas ir grāmatās, semināros, mājas lapā vai klātienes tikšanās reizēs) mani pārņem milzīgs gandarījums un laimes sajūta. Es patiešām jūtos Tev ļoti pateicīga par šo kopā pavadīto laiku, kā arī par to laiku, kas vēl tikai būs.
Jūtos ļoti pateicīga Dievam un visiem Augstākiem spēkiem, kas par to gādā.
Šobrīd esmu savā istabā un šis ir tas retais gada laiks, kad no sava loga varu redzēt jūru (vasarā, kad viss sazaļo, tas īsti nav iespējams). Logs ir vaļā, es varu dzirdēt šalkoņu. Sniegs ir apklājis zemi un ir pilnīgs miers. Tikai divi sniegavīri manā dārzā raugās pretim un smaida. Ir sācies viņu laiks.
Lai Tev brīnišķīgs šis īpašais laiks!
Un lai skaista ir mūsu satikšanās jaunajā grāmatā „Ieelpo laimi un mīlestību 2”
Ar mīlestību, Inese
