Īpaša diena. Īpaši notikumi.


 Šodien ir saulains un skaists laiks, un no rīta vēl nekas neliecināja, ka šī diena man izvērtīsies īpaša. Pirmspusdienā man ieplānoti darbi, kas saistīti ar mājas uzkopšanu un samīļošanu, mājas lapas papildināšanu ar jaunākajiem notikumiem, savukārt pēcpusdienā seminārs vienā no Rīgas viesnīcām. Esmu pieradusi pie šī ritma, un, lai arī katrs seminārs ir tiešām īpašs un katra tikšanās tāpat, tomēr tā vairāk vai mazāk ir mana laimīgā ikdiena, kuru vienkārši baudu. Par īpašu es saucu tādu dienu, kad notiek kaut kas tāds, kas citās dienās nenotiek.

 

Un šodien notika kas tāds, kas ar mani notiek pirmo reizi mūžā.

 

Klausoties radio, pēkšņi, dzirdu, ka šodien esot Draudzīgā aicinājuma diena, kuru iedibinājis Kārlis Ulmanis, aicinot cilvēkus savām skolām dāvināt grāmatas.

Man jau šķiet, ka katrs esam dzirdējuši par šo dienu. Es noteikti vairāk kārt. Un nevienu reizi to nekā nebiju saistījusi ar sevi.

Un šodien ....es pēkšņi saprotu, ka to taču saka man!!!!!

Ka man ir mana grāmata, kuru varu dāvināt savai skolai, skolotājiem un vecāko klašu skolēniem.

Tas man bija TĀAAAADS atklājums, it kā kāds no debesīm pie manis būtu vērsies un pērkonbalsī to paziņojis.

 

Es momentā rīkojos. Atradu mājas lapā direktora vietnieces telefonu. Zvanīju. Pieteicos. Sarunājām, kad aizvedīšu grāmatu iepakojumu. Un sarunas laikā atzinos, ka neesmu bijusi savā skolā ...kādus 15 gadus.

Vienojamies apskatīt skolu, izstaigāt, atcerēties, iepazīties no jauna un atjaunot mūsu attiecības.

 

Uzreiz jāsaka, ka es galīgi neesmu piemērs attiecību uzturēšanā ar skolu. Esmu bijusi varbūt vienā salidojumā vienu gadu pēc skolas beigšanas un nekad īpaši neesmu vairs interesējusies par to, kas notiek skolā, vai arī ar maniem skolotājiem vai skolasbiedriem.

Un tieši tādēļ, tas viss man ir tik īpaši.

Ka pati saklausīju zīmi.

Ka pati meklēju kontaktus un zvanīju.

Ka pati pieteicos un braukšu.

Un, ka man ir ko dāvināt.

Un, ka beidzot varu atjaunot savas attiecības ar skolu, kuras gadiem nebija spodrinātas un varbūt pat skolas laikā nemaz nebija tik spīdošas, kādas tās varēja būt.

 

Kāpēc Tev es to rakstu?

Tādēļ, ka varbūt arī Tev ir kādas sen aizmirstas attiecības, kuras varēja būt labas, bet nebija. Kuras varētu sakārtot, bet tas netiek izdarīts. Kuras gaida labākus laikus, bet...tie nekad nepienāk.

 

Gribu Tevi aicināt (gluži kā Ulmanis) :)  padomāt par to. Un varbūt arī Tu gribi un vari kaut ko dāvāt savai skolai vai skolotājiem. Varbūt vienkārši apciemot kādu pensionēto skolotāju. Varbūt Tev ir kādas citas attiecības, kuras vari atjaunot.

Un atkal es Tevi gribu aicināt rīkoties jau šodien.

 

Vakar, kad visiem tapa zināms par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu, es vēlreiz pārdomāju, ka īstenībā jau mēs neviens nezinām cik daudz mums katram tas laiks tiek dots. Redz, Mārtiņam bija jāaiziet 33 gadu vecumā. Īstenībā jāsaka – jaunībā.

Un gan jau arī viņam bija lieli plāni. Un gan jau arī viņš gribēja vēl daudz ko izdarīt.

Un gan jau arī viņam priekš kaut kā pietrūka laika. Godinot viņa piemiņu, gribas Mārtiņam teikt - lai Tev mīlestības pilns ceļš Mūžībā, Mārtiņ!

 

Savukārt mums – lai pietiek izpratnes apzināties dzīves vērtību. Katras dienas vērtību. Katra mirkļa vērtību.

 

Vēlu, lai Tu arī saklausi, kad esi aicināts.

Vēlu, lai Tu pats/i padari šo dienu īpašu.

Lai Tava mīlestība ir piedodoša un attiecību atjaunojoša.

Lai Tev mīlestības piepildīta diena!


Lai Laimes terapija Tev atnes daudz šādu atklāsmju, kad vienkārši tādēļ, ka pati esi ļoti laimīga, gribi šo laimi dāvāt citiem! 

 

Lai īpaša diena!

 

 

Komentāri (0)  |  2011-01-28 21:08  |  Skatīts: 1893x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ