Mans treniņš


sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DZINTRA ČEVERE

Nav tāda jēdziena, kā neveiksme. Visā slēpjas kāda jēga un mācība

(Ričards BAHS)

Ja katru notikumu pieņemt kā dāvanu dvēseles mācībai, tad dzīve kļūst
interesanta. 

Katru reizi, kad dzīvē kaut kas nesanāk, vai atkārtojas kāda sāpīga situācija gribas aizbēgt, noslēpties, dusmoties, atrast vainīgo … Tas pirmā brīdī šķistu labākais variants! Taču vai tiešām tas ir tā? 

Kad sāc sevi vērot no malas, skatīties uz dzīvi ar dvēseles acīm, nāk sapratne par to, ka tas viss notiek, lai mēs augtu un no neapstrādāta dārgakmens kļūtu par spožu briljantu.

Un te salīdzinājumam kāds piemērs no dzīves:

Kādreiz trenējos basketbolā, treniņi bija grūti, ne vienmēr viss izdevās, trenerītes mocīja un mācīja. :) Spilgti atceros kādu momentu – tiek dots pēdējais uzdevums, meitenes stājas rindā un izpilda soda metienu, tā kas iemet iet uz ģērbtuvēm, domājams, kas gan tur grūts, viens divi darīts. Bet nekā… viena pēc otras meitenes aiziet, bet es palieku un metu un metu… brīdī kad palieku pēdējā, domāju, nu jau trenerīte mani palaidīs prom, cik tad ilgi viņa stāvēs un gaidīs. Nekā, viņa vēl pasaka, ka vakars garš, lai tik metu. Manī sāk mutuļot dusmas, sašutums. Bet kad cilvēks ir uzvilkts, nekas labs vairs nevar sanākt. Dusmojos uz sevi, ka nesanāk, uz treneri, ka nelaiž mājās, šķiet pat asaras sāka birt, jo bija pilnīgi bezcerīgi iemest bumbu tai grozā. Rokas pat sāka trīcēt, jo pilnībā uzvilkos, kā tāda ģitāras stīga, vēl drusku un plīsīs…

Tad trenerīte, redzēdama, ka man jau sākusies zināma panika, teica - nomierinies, elpo mierīgi, atbrīvojies, un tad met! Un es beidzot iemetu. Biju priecīga, ka tā bumba bija beidzot grozā, taču zināms rūgtums palika, jo biju bēdīga, ka paspēju sadusmoties. Es pēc dabas vienmēr ja aizsvilos ātri nomierinājos, bet šodien „trenējos” šīs dusmas neielaist sevī, lai nebūtu šī rūgtā pēc garša. Zinu, viss ir ar Dieva ziņu, un nav par ko uztraukties!

Šodien šo situāciju salīdzinu ar ik vienu citu, kas nāk mani mācīt! Lai kaut ko apgūtu mums arvien tiek dots uzdevums, kas nesanāk, un ir jātrenējas, līdz izdodas „iemest”. Diez vai es būtu bijusi priecīga par tādiem treniņiem, kur man neko neiemāca, ļauj pabumbot kā pašai tīk un iet mājās. Absurdi vainot treneri, vai pretinieku komandu, ka man ir grūti, vai nesanāk, jo ar katru pārvarēto „nesanāk” es augu par lielāku meistaru. Mēs trenējamies, lai sanāktu, un mazās uzvaras pāraug lielākās.

Iemetot bumbu grozā, seko uzvara pār komandu, tad uzvara valsts mērogā, tad pasaulē…

Bet lielākā uzvara ir apziņa, ka es tuvojos Dievišķajam, un atveru savu sirdi beznosacījumu mīlestībai.

„Katra mūsu problēma ienāk dzīvē, lai no mums atvadītos” – tikai mūsu rokās ir vai mēs arī to spēsim atlaist.

Tāpēc šodien saku lielu paldies visiem saviem skolotājiem un treneriem par labu rūdījumu, treniņiem un vērtīgām mācībām.

Paldies!

Kļūdu nemēdz būt. Notikumi, kurus mēs piesaistām savai dzīvei, lai cik tie nepatīkami būtu ir vajadzīgi, lai mēs iemācītos to, ko mums nepieciešams iemācīties. Lai kāds arī būtu mūsu nākošais solis, tas jāsper, lai nokļūtu tur, kur esam izvēlējušies iet.

Ričards Bahs

Mīlestībā, 

Dzintra

font-size: x-small;
Komentāri (3)  |  2012-11-23 17:17  |  Skatīts: 1959x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Laura _Laura - 2012-12-02 02:55
Paldies par šo rakstu:)

bilze - 2012-12-08 07:28
Tieši šovakar man šo vajadzēja, lai nomierinātu prātu un sirdi! Paldies.

Inga Nagle - 2012-12-09 06:47
Man šis raksts laikam bija ļoti vajadzīgs,jo pašķiru to jau 3x,tieši tagad pūlos nokārtot autovadītāja tiesības.Paldies!


Atpakaļ