Ja neizdodas izrunāties


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Mēs, sievietes, visas savas dzīves situācijas atrisinām runājot un izrunājoties. Bet ko darīt tad, ja situācija ir sabiezējusi, nokaitēta vai kā citādi „sāpīga”, bet otrs iesaistītais (un tas ir vienalga vai tā ir sieviete vai vīrietis) noslēdzas, mūk, pazūd, neatbild uz vēstulēm un telefonzvaniem, noraida sarunāšanās iespējas. Tātad enerģētiski būtu tā, ka Tu pati ļoti gribētu šo „augoni” izpreperēt un iztīrīt, un kaut arī vienā brīdī ir riktīgi sāpīgi, bet pēc tam tas sadzīs, savukārt tas otrs neļauj šo tēmu kustināt.

Nu tad būtībā mums paliek tikai divas izvēles – vai nu šo tēmu tagad apspiest, noglabāt, nekustināt un samierināties, ka kaut kad šāda situācija mūsu dzīvē noteikti atkārtosies daudzreiz spēcīgāka, vai arī mēģināt to izstrādāt, izpreperēt no visām pusēm, izanalizēt, piedot sev un citiem un priekš sevis šo situāciju palaist. Un šai otrā gadījumā ir pilnīgi vienalga, vai tas otrs piedalās vai nē. Svarīgi, lai mūsu energolaukā nepaliek šis tumšais bumbulis, jeb enerģijas sabiezējums.

Es pati daru tā. Pirmkārt, man jātiek vaļā no dusmām, ka tas otrs mūk un negrib pārrunāt notikušo. Šai mirklī, man visvieglāk ir iztēloties šo pieaugušo cilvēku kā mazu saniķojušos bērnu. Jā, viņš ir dusmīgs, jā, viņš „met vēderu gaisā” un ir apvainojies, bet pēc būtības, viņš ir mazs un netiek pats ar sevi galā. Mēs jau zinām, ka pieaugušo no  bērna atšķir tas, ka pieaugušais visu dara saskaņā ar savu brīvu gribu un uzņemas par sevi atbildību. Bet tiklīdz saproti, ka šis konkrētais pieaugušais šobrīd uzvedas kā bērns un nespēj uzņemties atbildību par notikušo, ka viņš vienkārši netiek šobrīd galā pats ar sevi, tad ir ļoti viegli savās domās ļaut viņam kā bērnam izniķoties. Tur der tas Kristus teiciens: „Dievs, piedod viņiem, viņi nezina ko dara”. Katrā reizē, kad mums nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri neprot un negrib uzņemties atbildību paši par savu rīcību un savu brīvo gribu, tad ļoti noder šis Kristus teiciens un attieksme.

Otrkārt, tiklīdz es saprotu, ka tas otrs situācijas sakārtošanā neiesaistīsies, tad es to savās domās (un dažreiz pat sarunās pati ar sevi vai vīru) izanalizēju šo situāciju no visām pusēm, lai izprastu kāpēc tā gadījās. Un šeit ļoti svarīgi ir sevī nofiksēt – ka tu nevis audzē dusmas, agresiju un dari šo situāciju vēl lielāku un graujošāku pats pret sevi (jo tad mēs darām sev pāri), bet gan ar bezgalīgu mīļumu pret sevi un pasauli, šķetini pavedienu pa pavedienam kāpēc tā notika. Visbiežāk tā atbilde ir tāda, ka otrs cilvēks mums deva kādu zīmi, mācību vai treniņu, kuru bez šīs situācijas mēs nesaprastu. Es gandrīz vienmēr nonāku līdz tam, ka domās sūtu pateicību tam otram, par mācību stundu, ko caur viņu Dievs man deva. Un manī nav dusmu uz to konkrēto cilvēku. Man pat nav viņam to visu jāstāsta. Es eju uz priekšu savā laimē un mīlestībā, pateicībā un veiksmes sajūtā, ka esmu ieguvusi pilnīgi jaunu pieredzi, kuru bez šī nepatīkamā incidenta man nebūtu iespējams iemācīties, vai pat uzzināt.

Un treškārt, tā jau tagad ir mūsu pašu izvēle vai mēs šo mācību stundu pielietojam dzīvē un nākošā reizē darām savādāk, vai arī esam sapratuši, ka šādas situācijas nav priekš mums un tai visā vairs neiesaistāmies. Nu, tālākais jau ir improvizācija.

Ja gadīsies tā, ka tomēr būs jāiemācās šo situāciju iziet savādāk, tad tici man, dzīve sarūpēs situācijas, kuras pa šo tēmu nāks Tavā dzīvē vēl un vēl. Tu to atpazīsi uzreiz. Un tad nu būs jautājums – vai iepriekš kaut ko iemācījies vai nē.

Tātad – atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, ko darīt tad, ja otrs negrib izrunāt to, kas kopā ir noticis – pieņem to, un izstrādā to pati savā dzīvē, attieksmē, domās un energolaukā. Pasaki paldies par mācību, pieņemt to kā savu jauno pieredzi un dodies uz priekšu ar absolūtu veiksmes sajūtu, ka Dievs Tevi mīl, ja reiz ir devis iespēju saprast un apgūt šo jauno pieredzi.

Starp citu – pilnīgi visu, kas mūsu dzīvē notiek, mēs varam uzskatīt par veiksmi. Galu galā tieši pateicoties šīm situācijām mēs kļūstam gudrākas, stiprākas un mīlestības piepildītākas. Caur šo paplašinās mūsu apziņa, komforta zona un mīlestības enerģija.

Lai Tev brīnišķīga svētdiena!

 

Ar mīļumu,

Inese

MsoNormal
MsoNormal/span
Komentāri (3)  |  2012-10-07 19:28  |  Skatīts: 2913x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-10-08 04:40
Ja neizdodās izrunāties...ir tāda sajūta, ka svārstiņš mīņājās uz vietas...protams,ka tas kaut kur gruzd. Es pilnībā piekrītu, ka mums sievietēm...pilnīgi noteikti ir jāizrunā.
Mazliet atšķirīgas intensitātes varētu būt...starp ģimeni....un kolēģiem...vai pat svešākiem cilvēkiem...., ja kaut kas nav pateikts. Kaut arī kolēģei....ir tik grūti sagaidīt pirmdienu, ja kaut kas ir nogājis greizi piektdienā.
Un...pārī!!!!.....es vienmēr cenšos pateikt....to, kas man ir samilzis....Ir reizes,kad mani apstādina jau pašā iesākumā....un tad ir sajūta....ak!!!...manī neklausās...rrrrr.......BET!!!...jau pēc laika...es saprotu, ka tā ir bijusi mana mācībstunda...un iekšēji esmu jau viņam pateikusies...un viss rit savu gaitu uz priekšu:)))
Mīlestībā Ilva.


Līguce MANA BRĪNIŠĶĀ DIENA :) - 2012-10-08 04:54
Sveika, Jaukā :)
Paldies par rakstiņu - tas atkal tik ļoti ir Laikā :) priekš manis... nopriecājos, ka pareizi "izdzīvoju" šo periodu, kad pretī esošais Cilvēks nerunā, neatbild... pieņemot situāciju, tik tiešām kā Dieva sūtītu mācībstundu man :) protams, dažubrīd, jau "sāpe" piemetas ar jautājumu "kāpēc?"... bet tad atkal domās - aizsūtu mīlestību Cilvēkam, samīļoju sevi un pasakot Dievam par šo situāciju un tad jau atkal ir labi.
Nākamreiz noteikti atcerēšos tavu salīdzinājumu "par mazo bērnu"
Lai jauka un rudenīgi krāšņa jaunā nedēļa :)



inese - 2012-10-09 05:19
Paldies, mīļās :)
Nu galvenais neturēt to saspringumu sevī. Ar otru vai bez otra ir jādabū šī "problēma" no sevis ārā, ja nē - tad jau mēs zinām kā ir;) Un galu gālā- mēs taču 'pašas esam savas dzīves autori.

ar mīļumu, Inese




Atpakaļ