Par idealizēšanu un laimes terapiju


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien saņēmu tik interesantu jautājumu mājas lapas jautājumu un atbilžu sadaļā, ka tas mani mudina ar Tevi parunāt par laimes terapiju un mums pašām.

Jautājums skanēja tā:

Labdien, vai Tevī pašā vēl ir saglabājies kas negatīvs vai arī Tu esi ar mīļumu izdzīvojusi lielāko daļu situācijas, kurām sākotnēji ir gribēts pretoties?

Mana atbilde skan, ka - ir taču. Nu skaidrs, ka ir. Man ir ļoti ātra daba un temperaments, un var gadīties, ka es vienkārši nepaspēju pārslēgties uz plūstošo un mierīgo mīlestības enerģiju, pirms sadusmoties vai ieslēgt sevī ko graujošu.

Dažreiz tas ir dēļ kādiem ārējiem apstākļiem, noguruma vai veselības stāvokļa, kad noreaģēju pa priekšu negatīvi un tad domāju kā to visu iegriezt pozitīvā virzienā. Citreiz situācija priekš manis vienkārši ir bijusi pārāk negaidīta, pārāk negatīva vai vienkārši pa smagu. Nu un tad pirmajā tādā reizē es, protams, izgāžos un „uzkāpju uz grābekļa”, tad varbūt nākošā reizē jau iet vieglāk, bet jau kādā piektajā līdzīgajā gadījumā esmu sagatavojusies un izeju visam cauri ar mīlestību. Un tad, kad kādu krietno laiku dzīvoju absolūtā mīļumā, tad visticamāk, ka dzīve piespēlēs atkal kaut ko tādu, kas satricinās šo mieru. Un kad atkal to būšu izgājusi, tad atkal viss sāksies no gala. Mēs pa spirāli it kā ejam uz augšu un tikai pilnīgi apskaidrotie cilvēki, kad dzīvo satvas enerģijā vairs rada tikai un vienīgi mīlestības enerģiju. Es dzīvoju radžassā (Raksts). Manai dvēselei vēl arvien ir šeit interesanti.

Tas, ko ar visu šo gribu teikt, ka nevajag sevi idealizēt un uzstādīt kaut kādas prasības un izdomātas regulas, ka laimes terapija būs tikai tad, kad būsim perfektas un mūsos būs tikai un vienīgi dievišķā mīlestība. Nu ne taču. Protams, mēs varam tiekties uz to, lai pēc iespējas mierīgāk un mīļāk izejam caur notikumiem mūsu dzīvē. Bet, kamēr tas nesanāk, tikmēr nemaz neuztraucoties un sevi nenosodot, vienkārši dzīvojam savu krāsaino un notikumiem bagāto dzīvi. Mēs varam baudīt arī to, ka nesanāk. Mēs varam būt laimīgi arī tad, kad pakritām, vai esam dubļos līdz ausīm. Tā ir mūsu dzīve un mēs to pašas radām un pašas piedzīvojam.

Idealizācija ir saistīta ar vilšanos savukārt vilšanās iespējama tikai tad, kad esi sagaidījusi ko vairāk, nekā dzīvē notiek (vai nenotiek). Ja dzīvo ar mīlestību katru dzīves mirkli, tad vilšanās nav iespējama.

Tātad – laimes terapija Tevi var novest līdz vilšanās sajūtai tikai tad, ja būsi to idealizējusi un ielikusi kādos stereotipos. Nu, piemēram, ka „tiklīdz dzīvošu saskaņā ar laimes terapiju man vairs nebūs nekādu pārbaudījumu, grūtu situāciju, man vairs nekad neuznāks dusmas un es vispār nekad nevienam nenodarīšu pāri”. Lūk, ja Tev būs šāds stereotips par sevi un laimes terapiju, tad es Tev pilnīgi varu jau tagad pateikt, ka pirmkārt nāksies ļoti vilties, otrkārt – dzīve jau tagad riktēs situāciju, kur Tev būs jāsaņem pārbaudījumi, kuros Tu gan paspēsi izdusmoties, gan nodarīt sev un citiem pāri.

Ko mēs darām laimes terapijā? – Mēs mācāmies katru dzīves situāciju izdzīvot ar mīlestību. Tātad katru.

Arī to situāciju, kad izgāzāmies – domās samīļojam sevi un pasakām „nu re kā, mīļumiņ, atkal sanāca. Tagad jādomā kā šo situāciju izlabot”.

Arī to, kad ar kādu nesapratāmies – domās vari sev pateikt: „padomā, ko šī situācija gribēja tev pateikt”.

Arī to, kad kāds mums nodarīja pāri, piešmauca vai izrīkojās pilnīgi ne pēc mūsu vērtību sistēmas – tas mums noder apziņas paplašināšanai, ka re, ir arī tādi cilvēki un pasaule ir tik dažāda.

Arī tad, kad dusmojamies. Mēs ar mīļumu pieņemam, ka tās dusmas mums uznāca.

Arī tad, kad ir slikts garastāvoklis – mēs ar mīļumu pieņemam to un vai nu kaut ko mainām, vai nemainām.

Un pat ja šo visu nevari ar mīļumu pieņemt un sper zibeņus gaisā, ka laimes terapija nekam neder, tad.....pat tad mēs varam uz sevi nedusmoties un izvēlēties kādu citu mācību vai metodi, kas šai brīdī noder labāk. Un galu galā – var taču kādu laiku par šo visu pilnīgi nedomāt. (Man tā ir bijis ar ļoti daudziem autoriem. Lasīju kaut kad 90to vidū, tad pametu, un tagad tās grāmatas velku ārā kā vislielāko dārgumu : ))) )

Novēlu Tev jauku vakaru, brīvdienas un pārdomas par to, ka Tu taču esi tik ļoti brīnišķīga pat tad, ja Tev ir kāda negatīva īpašība un ar kaut ko vēl netiec galā.

Tieši tā ir mūsu dzīvā dzīve.

Baudi to, kāda esi. Mīli sevi : )

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (9)  |  2012-10-06 02:49  |  Skatīts: 3602x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ronda - 2012-10-06 05:11
"Man ir ļoti ātra daba un temperaments, un var gadīties, ka es vienkārši nepaspēju pārslēgties uz plūstošo un mierīgo mīlestības enerģiju, pirms sadusmoties vai ieslēgt sevī ko graujošu.
Dažreiz tas ir dēļ kādiem ārējiem apstākļiem, noguruma vai veselības stāvokļa, kad noreaģēju pa priekšu negatīvi un tad domāju kā to visu iegriezt pozitīvā virzienā. Citreiz situācija priekš manis vienkārši ir bijusi pārāk negaidīta, pārāk negatīva vai vienkārši pa smagu. Nu un tad pirmajā tādā reizē es, protams, izgāžos un „uzkāpju uz grābekļa”, tad varbūt nākošā reizē jau iet vieglāk, bet jau kādā piektajā līdzīgajā gadījumā esmu sagatavojusies un izeju visam cauri ar mīlestību."

Es varu parakstīties zem katra šī vārda. Ar mani precīzi tā notiek. Vienmēr uz sevi ļoti dusmojos tādos brīžos dēļ sava ātrā temperamenta, bet tagad varu atviegloti nopūsties - ja jau pat Inesei tā ir, tad ar mani viss ir ok :))

Paldies, Inesīt, par šo rakstu! Atklāju, ka esmu sevi idealizējusi un arī dziļāka izpratne par laimes terapiju radās.



inese - 2012-10-06 05:21
Samīļoju Tevi! man liels prieks, ka ieviešas lielāka skaidrība.

Starp citu, ja katru jautājumu šādi no visām pusēm var papreperēt un izprast, tad ļoti daudz lietu sakārtojas tieši apziņas līmenī.

Es savukārt ļoti priecājos, ka man mājas lapā ir tā "jautājumi un atbildes" sadaļa un nu arī semināri šādā stilā. Pateicoties šiem jautājumiem, saņemu tik ļoti daudz tēmu, par kurām pati nebūtu iedomājusies padomāt.
Un tagad, kad padomāju, tad sev un citiem ir daudz lielāka skaidrība:))

vēlreiz paldies :)

baibam - 2012-10-07 00:38
Paldies par šo rakstu! Kādreiz es arī biju sevi idealizējusi un dzīve mani atsēdināja labā nozīmē, ka sapratu, ka, tā kā iņ un jaņ zīmītē katrā baltajā ripulī ir kāds melnais mazais punktiņš un katrā melnajā ir baltais mazais punktiņš. Nav tikai labu un sliktu cilvēku. Katrā labajā ir kaut kas slikts un katrā sliktajā kaut kas labs.

inese - 2012-10-10 18:35
Jā, un fantastiski ir pieņemt un iemīlēt arī to, ko uzskatām par melno punktiņu.
Labāk būt laimīgām kā pareizām:)))

baibam - 2012-10-11 06:00
Jā, tā tad ir sevis pieņemšana pilnībā. Un, ja tā padomā, arī pasaules pieņemšana, jo tajā jau arī mūsuprāt ir kaut kas "labs" un kaut kas "slikts".

inese - 2012-10-11 18:17
Ak, Baibu, cik Tev ir liela taisnība.
Laimes terapija un laime faktiski tikai tad nes labumu, ja varam pieņemt, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Nevis idealizējam, nevis izgudrojam jaunu realitāti pašas priekš sevis, bet spējam pieņemt esošo un, saprotot kapēc tā ir, izdzīvot šo visu ar laimes un iekšēja miera sajūtu.


dzanita - 2014-09-02 22:19
Man laikam piemīt tieksme iedealizēt lietas, kas mani spēj aizraut un Laimes terapija mani ir nu jau vairāk kā trīs mēnešus aizrāvusi... Nu Dievs sniedz man atkārtotu pārbaudījumu, un atkal tas skar manu veselību, jau trešo dienu esmu durvju krampīša pozīcijā... tikai šoreiz mācos to iziet ar mīļumu, cenšos apstāties, ieklausīties tajā, ko saka mans ķermenis, īsti neesmu pārliecināta, uz ko norāda šāda zīme, iespējams, esmu par daudz uzņēmusies... cik dīvaina sāpju prizmā šķiet pasaule, attiecības, pēkšņi uz viselementārākajām lietām paskaties ar citu redzējumu... un novērtē... pirmajā dienā traki raudāju, man bija jāparaud - ne aiz žēluma, bet dusmām uz sevi...... bet labi, ka tā, manī rodas jaunas apņemšanās, rodas vēlme pieņemt jaunus lēmumus... un atkal es saprotu, cik uzmanīgi ir jāvēlas... man ļoti pēc atvaļinājuma negribējās atgriezties darbā...:)

inese - 2014-09-02 22:58
ak, mīļā, cik ļoti Tevi saprotu. Man septiņas dienas ļoti sāpēja galva un es izgāju tieši visus tos pašus etapus, par kuriem runā. Es tiešām gan raudāju, gan dusmojos uz sevi, gan iekritu žēlumā un vainas apziņā, ka esmu nekāda pret apkārtējiem. Nu kā saka - pilns komplekts.
Un vakar man ienāca prātā Ījāba grāmata no Bībeles, kur Ījābs, būdams uzticīgs Dievam, kalpo ar prieku un dzīvo ar prieku un Sātans Dievam saka - jā, viņš Tevi mīl tikai tādēļ, ka viņam viss ir. Pietiktu atņemt tam laimi, ka viņš Tevi nodotu.
Dievs saka - labi, ņem nost viņam visu no materiālās pasaules, tikai viņu pašu neaiztiec.
Sātans atņem Ījābam bagātību un ģimeni, bet Ījābs tik pasakās Dievam un dzīvo pateicībā par to, kas ir.
Sātans saka Dievam - tas ir tapēc, ka viņam nekas nesāp. Tu viņu lutini, ka viņam ir tik laba veselība.
Dievs saka - labi, ņem viņam nost veselību, tikai dzīvību atstāj.
Un tā nu Ījābs sēž viens pats savas būdiņas priekšā, viņam nav ne ģimenes, ne bērnu, ne lauku, ne naudas, viņš ir apaudzis ar augoņiem un viss viņam sāp, un viņš skatās Debesīs un sūta Mīlestību Dievam, jo to neviens viņam nevar atņemt.

S'tāsts beidzas ar to, ka Sātanam jāpiedživo sakāve, bet Dievs Ījābu atalgo ar bagātību, veselību, mīlestību, ģimeni un visu, kas vien laimīgam cilvēkam nepieciešams.

Tā nu, redz, mums ar ik pa laikam jāiziet šādi uzticības pārbaudījumi.
Arī tad, kad esam sāpēs saliekušies kā virtuves nazīši :)))


dzanita - 2014-09-03 00:24
Paldies Tev par šo rakstu no Bībeles, Tavs atbalsts tiešām nāk laikā un spēj sniegt mierinājumu!


Atpakaļ