Kā atrast sevi?


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Kāpēc ne atrast savu misiju? Tāpēc, ka kamēr nav iepazīts pats misijas veicējs, uzdevums jau nav atrodams.

Cik bieži Jūs moka sajūta - atkal tas man jādara, atkal man jāceļas, atkal jāiet... Protams, mēs jau teorētiski zinām, ka visu darām priekš sevis un savam labumam, citu cilvēku labuma un tā, lai visiem prieks. Tikai tāds mazs sīkums - dažkārt var pazust pašu prieks...

Turklāt kādu brīdi mēs jau sev varam iestāstīt, ka šīs darbs man patīk un es to mīlu. es pat neteiktu, ka tā pa īstam varam to izjust, mēs tikai varam iemācīties izjust pateicību par to, kas mums ir un pieņemt un iemīlēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Bet jo vairāk mēs pieņemam šo savu dzīvi, jo vairāk neapzināti sākam meklēt to, ko darot sajūtamies sevi garīgi piepildījuši. Mēs meklājam tādu nodarbi, par kuru iespējams neviens nekad nesamaksās, bet, to darbu darot, mūs pārņem iekšējs miers un ļoti labi padarīta darba sajūta. Mēs sajūtamies labi – nevis daudz, bet vērtīgi pastrādājuši. Rodas sajūta, ka ir padarīts tieši tas, ko vajag darīt. Mūsos nav nepadarīta darba sajūta. Tā kaut kur pazūd.

Kad darām šo darbiņu, mūsos rodas pateicība par iespēju šo darbu darīt, laimes sajūta, ka esam šādu nodarbošanos atraduši. Šeit būtu pareizi teikt, ka caur darīšanu atrodam paši sevi.

Es agrāk uzskatīju, ka man vienmēr ir par maz gribasspēka, neatlaidības. Un brīžiem kā tāds tanks gāju uz priekšu. Visi vienmēr mani slavēja, cik es esmu neatlaidīga. Bet kaut kas īti nebija kā vajag. Es nezināju, kas un tikai gāju un gāju.

Tikai pusgadu atpakaļ atradu domu, ka „gribasspēks ir negatīva enerģija”. Tas man bija šoks, jo sagruva mans pozitīvais uzskats par gribasspēku. Man viedoklis bija jābūvē no jauna un es nezināju, kuram viedoklim ticēt – savam iepriekšējam vai izlasītai atziņai.

Ir pagājis pusgads un esmu sapratusi, ka ja tu pats sevi piespied darīt kaut ko, iespējams, daudz ko, ko tev negribās darīt, tā ir un paliek piespiešana. Vardarbība pret sevi kaut kādu stereotipu vārdā. Piespiešana ir pati par sevi negatīva rīcība un doma. Ja Tu sevi piespied kaut ko darīt, tad Tu neesi tik stiprs, lai pieņemtu to, ka negribēšana darīt ir iekšējā intuīcija, kas saka, ka varbūt nemaz nevajag darīt. Lai to saprastu un izjustu un nebaidītos pateikt jau vispirms sev ir patiešām jāpazīst sevi. Turklāt, kā godīgi pateiksi, ka negribi darīt un atļausi sev nedarīt, tā radīsies spēks šo darbu padarīt. Tā jau ir mūsu vēlme būt pareiziem, čakliem, strādāigiem. Un kā kādreiz to neīstenojam, tā lēnām var rasties sajūta, ka neko nedaram un sākam sevi piespiest vēl vairāk.

Man vairs nav bailes pateikt - man to nepatīk darīt, vai pateikt, ka iekšēji jūtu, ka tas nav man. Bet es daru, apzināti daru ar smaidu sejā, daru, cik labi vien varu un izbaudu šo mirkli. Jo jūtu, ka man vajag darīt un zinu, ka tas dod man iespēju, laiku un līdzekļus meklēt sevi.

Tas, ko gribu teikt - izjūtiet ar baudu un pateicību sajūtu, ka Jums nepatīk vai negribas kaut ko darīt. Tas ir lieliski, jo Jūs zināt, kas jums nepatīk. To es arī mācu savam bērnam.

Es vēl īsti neesmu atradusi savu dzīves uzdevumu, es pat nezinu, vai tāds man ir paredzēts, vai tādu izdosies atrast. Bet es pazīstu to iekšējo sajūtu, ka dzīve nav pilnīga, es zinu, kāda ir iekšējā neapmierinātība, kuru īsti neremdē nekas. Tikai un vienīgi padarīts kaut kas tāds, ko patīk darīt. Un tad tevi pārņem iekšējs miers un līdzsvara sajūta. Tad vairs nav runa ne par pienākumiem, ne par čaklumu, ne par slinkumu, ne par atbildību. Runa ir par to, ka Tu gribi darīt to, ko Tev patīk darīt. Un tad Tev izdodas. Tikai tad Tu zini un spēj izvērtēt, ar cik lielu labsajūtu var darīt pārējos ikdienā darāmos darbus. Jo rodas iespēja salīdzināt.

Šai iekšējai neapmierinātībai ir daudz plusu. Tā mūs veicina darīt dažādas iepriekš nedarītas lietas, piemēram, es atklāju, ka man padodas zīmēšana. Ir tikai jāmēģina. Kas vēl palīdzēs atklāt Jūsu lielo labo nodarbošanos - Jums vienmēr sanāks kaut piecas minūtes, lai šo darbiņu darītu. Jums tam vienmēr atliks laika. Bet ja ir kaut kas ko ļoti vēlaties darīt, bet nekādi neatliek tam laika - iespējams ir vērts to uztvert kā Visuma zīmi, ka nemaz navajag. Vai tagad nav īstais brīdis un palaist vaļā to vēlmi, atrast savu n odarbošanos. Tad tā pati atradīs Jūs.

Savus vaļaspriekus es arī meklēju vadoties pēc padomiem, ko es gribētu darīt, ja man būtu daudz naudas un varētu strādāt, algu nesaņemot. Ko man visvairāk gribētos darīt? Kaut kā atbildi neatradu? Esmu skaidri sapratusi vienu – tad man būtu darbs, kas nav jādara katru darba dienu. Sākumā es ļoti nobijos no šīs domas, jo cīnājās manis iekšējās sajūtas par čaklumu, strādīgumu, atbildības sajūtu. Es agrāk esmu bijusi īstens darbaholiķis, bet tagad godīgi varu ne tikai atzīt, bet pat sajust - iet katru dienu uz darbu nav man. Bet es eju, jo tāda ir mana tagadējā dzīve un tas man šķiet normāli.

Bet, ja iedomājos, ka bez kā es navarētu izdzīvot uz vientuļas salas, ko es darītu, lai sevi noslogotu, tad tos vaļaspriekus ir vieglāk atklāt. Ja es meklēju nodarbošanos, kas man gandrīz vienmēr uzlabo omu, kas sagādā man prieku, kas palīdz saņemties. Runa jau nav par to, šo darbu darām, lai saņemtu naudu vai nē, bet runa ir par to, bez kura darba vai darbiņiem mēs nu nekādi nevarētu iztikt. Jo mums vienkārši tos vajag darīt.

Lai Jums izdodas atrast savu pozitīvās enerģijas un spēka avotu!

Ilona Šmuilāne

Komentāri (0)  |  2012-09-25 22:07  |  Skatīts: 2463x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ