Par raudāšanu un līdzi jušanu


Komentāri:

Inese* - 2011-01-26 00:10
Tas ir kaut kā jājūt:)
Līdzi jušana, lai atbalstītu un dotu "pleca sajūtu" un mīlestību, ir ļoti ļoti laba. To vajag sevī kultivēt un attīstīt.

Savukārt cita cilvēku bēdu izdzīvošana nedod neko labu. Un tas tad nebūs nekāds cinisms.
Cinisms ir tad, ja kāds lūdz atbalstu, bet tu nesniedz vai nodari viņam vēl sliktāk.
Jāatceras, ka katra situācija mums tiek dota, lai mēs to piepildām ar mīlestību un lai pasaule dēļ mums kļūst labāka:)

Katreiz jāizvērtē - kā būs labāk attiecībā pret Dievu un sirdsapziņu.


Inese* - 2011-01-26 16:24
Man dzīvē ir tik ļoti sāpējis un esmu tik ļoti daudz bijusi gan bēdās, gan sērās, gan zaudējumos, ka savukārt šo teicienu saprotu ļoti labi.
Manā gadījumā sāpes ir šķīstīšanās, kad vēl konkrētāk nonāc pie pamatvērtībām un esi daudz lielākā saiknē ar Dievu. Un ja ar dievišķu mīlestību esi izgājis savas sāpes, bēdas, šķiršanās, sēras, tad pēc tam iegūsti milzīgu svētību.

Par to žēlošanu. Nu...rakstu par to tādēļ, ka sabiedrībā tā ir viena ļoti izplatīta tendence, kas nedod neko labu. Mēs žēlojam sevi un žēlojam viens otru, un kamēr žēlojam un žēlojamies, tikmēr nesaskatam kapēc tas tā ir noticis un kas mums no tā būtu jāiemācās.


Inese* - 2011-01-28 06:07
Tas ir ļoti skaists teikums, Līga, no Tava komentāra:

"...cienīt otra situāciju un tik ļoti nepārdzīvot par to...."

paldies!


Inese* - 2011-02-03 22:28
Ai, Krika. Pat nezinu ko teikt. Es ticu, ka cilvēki tiešām izārstējas no vēža (jo vēzis nav nekas dabisks un no tā tiešām ir jātiek vaļā). Bet klimakss faktiski ir dabisks. Vienīgi traki, ja tik ātri. Faktiski jau pēdējais teikums, ko rakstat, noteikti, ka ir pareizs - ja sakārtotu enerģētiku un dzīvotu saskaņā ar Dievu un Visuma likumiem, tad varētu atgriezt savu sievišķību atbilstošu saviem gadiem un viss atjaunotos. Cilvēks, kas man mācīja prakšalanu un pats ik dienas 3 minūtes dienā stāvēja uz galvas, teica, ka tas atjauno enerģiju un palīdz laiku griezt atpakaļ. Vēl būtu jādomā un sava dzīve jāanalizē - kapēc notika atraušanās no savas sievišķās būtības. Jo faktiski var būt tikai divas versijas kapēc tas tā ir - vai nu Dievs vēlas Jūs no kaut kā pasargāt un skaidri tā norāda, ka ir jāapstājas un nevajag plānot neko vairāk. Vai otra versija varētu būtu tā, ka ar saviem uzskatiem, attieksmi pret dzīvi vai kādu iekšēju zemapziņas informāciju, to pati sev piesaistījāt. Mēs šobrīd to nezinām. Ja godīgi - es šādā situācijā mēģinātu visu sakārtot un tiešām lūgtu Dieva svētību, lai viss atjaunojas. (un pasaulē ir ļoti daudz gadījumu, kad tā notiek). Es ņemtu visu lielo grandu metodes un pielietotu tās savā dzīvē - Siņeļņikovs varētu būt viens no tiem, kas var pateikt priekšā precīzāk ko darīt.Gan lasot grāmatu, gan tikpat labi var pieteikties pie viņa uz vizīti. Kurš teicis, ka jāsamierinās. Kurš teicis, ka jāsadzīvo. Varbūt tieši otrādi - Dievs devis brīnišķīgu iespēju mainīt savu attieksmi un dzīvi, lai dēļ šīs konkrētās veselības problēmas, visu sakārtotu.



Inese* - 2011-02-03 23:24
Jāskatās Siņeļņikova mājas lapā.

Inese* - 2011-02-24 23:34
Man prieks, ka tas viss strādā tieši tā :)

Lai veicas!


Inese* - 2011-04-01 18:04
Brālim dusmas un agresija mazināsies, kad mamma vairs nebūs "upura" lomā.
Kamēr mamma raudās un būs ļoti atvērta brāļa agresijai, viņam nekas cits neatliek kā būt "tirānam".

Varbūt, ka mamma var palasīt manu vai kādu citu grāmatu un patīrīt savu enerģētiku, sapildīties ar mīlestību un harmonizērt savu iekšējo līdzsvaru. Tiklīdz viņa to izdarītu - brālis attiecībā pret viņu mainītos:)


Inese* - 2011-04-01 19:29
Varam secināt, ka mamma visnkārši ir ļoti, ļoti piekususi.
Un ja varētu viņu kā pamudināt atpūsties, jau kļūtu drusku labāk.

Un pilnīgi piekrītu, ka uzspiest neko nevaram. Un pat ieteikt ir jāmāk ļoti saudzīgi un gudri :)

Katram sava mācībstunda. Tā tiešām tas ir.

Jācer, ka viss sakārtosies un būs labi:)


Inese* - 2011-04-12 18:12
Pilnīgi piekrītu, ka visgrūtāk ir pārvarēt žēlumu attiecībā pret neaizsargātākajām mērķauditorijām - dzīvniekiem, maziem bērniņiem, veciem cilvēkiem utt.
Bet tur der atcerēties, ka mums katram ir dvēsele (arī dzīvniekiem) un katram ir savas mācību stundas, kas jāiziet. Un katrai šai dvēselei vajag tieši tos apstākļus, kādos viņš ir. Un ja šī dvēselīte būs savu mācību izgājusi, tad pēkšņi tieši šo sunīti vai kaķīti paņems brīnišķīgākie saimnieki, vai tieši tam bērniņam sakārtosies veselība, vai vecajam cilvēkam saviedosies vislabākās vecumdienas.
Mums vienmēr ir jāatceras, ka visam, kas notiek ir kāds cēlonis un ir kāda jēga. Arī tam sunītim, kam bija aizsieta mute un kurš bija palaists nomiršanai, bija jāiziet šī mācība, lai viņu pēc tam satiktu labi cilvēki, izārstētu un pēc tam pieņemtu ģimenē, kur tagad viņam laba un laimīga dzīve.
Mēs katrs šeit uz Zemes nākam, lai izietu konkrētu mācību, lai mūsu dvēsele šķīstītos, lai mēs iemācītos iziet grūtības ar mīlestību.
Un arī tad, kad redzam, ka kādam ir grūti - mums jābūt tik daudz mīlestības, lai mēs pieņemtu, šo viņa mācībstundu un neārdītu sevi aiz žēluma par netaisnīgo pasauli.
Pasaule ir ļoti taisnīga. Nevienai dvēselei nekad neuzliek ko tādu, kas tai nebūtu vajadzīgs:)
Mums jāiemācās cienīt savas mācībstundas un arī citu dvēseļu mācībstundas (kaut vai tas ir tikai kaķītis vai sunītis)



 Kādā no rakstu komentāru sadaļām sākām runāt par līdzjūtību, iejušanos otra situācijā, pārdzīvojumiem un sirds sāpēm šai sakarā.

Un tā kā raksts īstenībā bija par ko pilnīgi citu, tad nolēmu atsevišķi uzrakstīt šo, lai tad nu varam par to parunāt.

Pastāstīšu Tev savu sajūtu un pārdomas.

 

Pirmkārt jau uzreiz gribu teikt, ka neatbalstu īsti nevienu no situācijām, kur empātija (tātad iejušanās otra situācijā) noved līdz sirds sāpēm, raudāšanas aiz bēdām un žēlošanas (vienalga – sevis vai otra).

Kāpēc?

Tādēļ, ka tai brīdī, kad esi savās sirdssāpēs, tad tīri enerģētiski vairo sāpes. Atceries – Tu vari otram dot tikai to, kas Tevī ir. Ja Tevī ir sāpes – Tu dalies ar savām sāpēm un tās vairo. Ja Tevī ir žēlums – tad zini, ka žēlošana nav nekas cits, kā bailes nokļūt šādā pat stāvoklī. Tātad – atkal tā dalīšanās sanāk ar to, kas šajā brīdī cilvēkā ir un bailes ražo vēl lielākas bailes.

Tātad –ja kāds ir nonācis situācijā, par kuru Tev ir no sirds žēl, tad vienīgais, ko vajadzētu darīt ir saprast kāpēc tā viņam/ai ir dota un to palīdzēt pieņemt, izprast un no tās izkļūt.

 

Kā to izdarīt?

 

Ja mēs līdz galam izprotam savu uzdevumu un būtību, ko šeit uz Zemes darām, tad ir diezgan svarīgi saprast, ka citi dara to pašu. Ja es esmu autors savai dzīvei, tad cits savukārt ir autors savējai. Ja es izeju savu dzīves skolu, tad citi dara to pašu.

Kādam šobrīd dzīves skolā ir 10 balles un viņš šajā brīdī tiek ar visu galā, kāds cits mokās un visu laiku saņem nosodījumu, piezīmes un dzīves sitienus, jo nespēj apgūt mācību vielu. Ir jāsaprot, ka tā viela tik un tā būs jāapgūst katram pašam.

 

Ko te žēlot? Par ko raudāt? Par ko pārdzīvot?

 

Vienīgais, ko varam – kaut kā palīdzēt izprast to, kas cilvēka dzīvē notiek, lai viņš pats var savu dzīvi savest kārtībā.

 

Ja es līdz galam apzinos, ka esmu dvēsele, kas iziet savu pasaulīgo pieredzi, ka man visas šīs mācību stundas, kas man tiek dotas ir tiešām ļoti svarīgas un manai dvēselei nepieciešamas, tad man ir jāsaprot, ka kādam citam šis ceļš ir tikpat nozīmīgs. Viņam ir nepieciešami visi tie apstākļi, lai izietu savu unikālo mācību. Cieni viņa dzīvi. Cieni viņa trūkumus. Cieni viņa šī brīža izvēli. Mēs nezinām kāpēc tas viņam ir vajadzīgs.

 

Manuprāt, visbrīnišķīgākā palīdzība citiem viņu dzīves mācībās ir tas, ja Tu (vai es) vari palīdzēt saprast kāpēc tas tā notiek, un ar savu mīlestības enerģiju cilvēku stiprināt, atbalstīt viņa izvēles ko mainīt un no situācijas izkļūt..

Un atkal ir jāatceras, ka neko nevajag darīt kāda cita vietā - jo tā viņš kļūst tikai vājāks un tā arī vajadzīgo mācību neiemācās.

Nevajag žēlot un padarīt cilvēku par vājāku, jo žēlošana tieši to arī izsauc un stimulē.

Nevajag raudāt līdz sirds sāpēm, jo šī raudāšana nesniedz nekādu atvieglojumu un nav laba nevienam.

 

Runājot par raudāšanu kā tādu – raudāšana ir emocionāla izpausme, kas ļauj atbrīvoties no sakāpinātām emocijām. Manā skatījumā tam nav nekāda vaina. Tikai ja tas neaiziet sevis un citu žēlošanā.

Un kā jau visam – kas pa daudz, tas pa skādi J

 

Labāk tā vietā ir saskatīt skaisto un izprast kāpēc konkrētā situācija notiek.

Atcerēties, ka viss, kas mums sāp un ko mēs iemācāmies pieņemt un iziet ar mīlestību – padara mūs stiprākus.

Un arī citus – viss, kas viņiem sāp un ko viņi iemācās iziet ar mīlestību, tas viņus padara stiprākus.

Tā jau ir tā dzīves mācība.

Un tā jau ir tā lielākā gudrība – pieņemt dzīves situācijas un iziet tās ar laimi un mīlestību.

 

Padod otram roku, ja viņš ir pakritis, bet nesēdies blakus zemē un neraudi līdz ar viņu.

Ja cilvēks raud – izturies ar cieņu. Bet neraudi līdz ar viņu.

Ja cilvēkam ir bēdas – izturies ar cieņu, atbalsti viņu, bet nesāc izdzīvot viņa bēdas.

 

Tā ir milzu atšķirība – vai sniegt atbalstu, vai sākt izdzīvot viņa situāciju.

Labāk jau ir dzīvot katram savu dzīvi un sniegt viens otram atbalstu, laimi un mīlestību.

 

Lai mums visiem savā dzīves skolā veicas! 

Komentāri (23)  |  2011-01-25 08:01  |  Skatīts: 6209x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Zīle* - 2011-01-25 23:44
Paldies, paldies, paldies!
Man šis raksts bija ļoti vajadzīgs tagad!
Kad sāku saskatīt dzīves likumsakarības, pārstāju baidīties no slimībām un baisām situācijām, jo kāpēc gan lai ar mani notiktu tas, kam nav jānotiek....... un ja reiz man kas būs paredzēts, lai es kaut ko saprastu, laipni lūgti! :)
Tur viss kārtībā.
Bet es sāku šaubīties, vai nekļūstu par ciniķi, jo man vairs nebija nekādu emociju, vien galvā montējās dzīves likumsakarības, kad kāds atstāstīja (savas)citu likstas un neveiksmes! Esmu taču mācīta, ka līdzcietība (ciest līdzi ) ir cēla īpašība.

Inese* - 2011-01-26 00:10
Tas ir kaut kā jājūt:)
Līdzi jušana, lai atbalstītu un dotu "pleca sajūtu" un mīlestību, ir ļoti ļoti laba. To vajag sevī kultivēt un attīstīt.

Savukārt cita cilvēku bēdu izdzīvošana nedod neko labu. Un tas tad nebūs nekāds cinisms.
Cinisms ir tad, ja kāds lūdz atbalstu, bet tu nesniedz vai nodari viņam vēl sliktāk.
Jāatceras, ka katra situācija mums tiek dota, lai mēs to piepildām ar mīlestību un lai pasaule dēļ mums kļūst labāka:)

Katreiz jāizvērtē - kā būs labāk attiecībā pret Dievu un sirdsapziņu.

Lelle* - 2011-01-26 04:00
Nīčes izpratne par sāpēm un pārdzīvojumiem- "Viss,kas mani nenogalina,padara mani stiprāku",ir vesela filozofija. Kura ne visiem ir pieņemama. Man nē. NĒ.
Kāpēc tā pieķeramies žēlošanai?es vispār nesaprotu šādu jēdzienu.Ir empātija.Ir sēras.Lietas,kuras jāizsāp.Lietas,caur kurām jāizbrien.
Kāds dzīves uzdevums,ja bērns maziņš raud,cieš, uttt - par to sīkāk nerunāšu. Un nebrīnos,ja kāds nesapratīs,jo bieži daudzas lietas neizprotam,jo pašiem nav nācies to piedzīvot-un labi,ka tā.
Mani uzrunā teiciens: "Bēda,dalīta uz pusēm-ir pusbēda.Bet prieks-dalīts uz pusēm-ir dubults prieks"!

Inese* - 2011-01-26 16:24
Man dzīvē ir tik ļoti sāpējis un esmu tik ļoti daudz bijusi gan bēdās, gan sērās, gan zaudējumos, ka savukārt šo teicienu saprotu ļoti labi.
Manā gadījumā sāpes ir šķīstīšanās, kad vēl konkrētāk nonāc pie pamatvērtībām un esi daudz lielākā saiknē ar Dievu. Un ja ar dievišķu mīlestību esi izgājis savas sāpes, bēdas, šķiršanās, sēras, tad pēc tam iegūsti milzīgu svētību.

Par to žēlošanu. Nu...rakstu par to tādēļ, ka sabiedrībā tā ir viena ļoti izplatīta tendence, kas nedod neko labu. Mēs žēlojam sevi un žēlojam viens otru, un kamēr žēlojam un žēlojamies, tikmēr nesaskatam kapēc tas tā ir noticis un kas mums no tā būtu jāiemācās.

Līga* - 2011-01-28 01:51
Paldies, Inesīt par šo tēmu, jo kā reiz kādu laiciņu nebiju ielūkojusies Tavā mājas lapā, un tagad skatos tieši tas kas man patreiz vajadzīgs!
Jo šodien domāju un pārrunāju arī ar vīru, ka man vajadzētu iemācīties cienīt otra situāciju un tik ļoti nepārdzīvot par to, bet es pati nonācu pie secinājuma, ka katrs mācāmies savas dzīves skolu, un katrs nonākam pie rezultāta kas mums ir nepieciešams, bet tam visam pāri - uzskatu, kā jau minēju Tu visas situācijas pieņemt un iziet ar mīlestību :)
Paldies ka stiprināji ar savu viedokli :)

Inese* - 2011-01-28 06:07
Tas ir ļoti skaists teikums, Līga, no Tava komentāra:

"...cienīt otra situāciju un tik ļoti nepārdzīvot par to...."

paldies!

Krika* - 2011-02-03 21:29
Ar ko lai sāku,man ir klimaks no 38.gadu vecuma(jaunības),bet to ka viņš ir sācies es sapratu 40.g.Kā to konstatēju,gribēju trešo bērnu,man ir divi dēli,vislaik domāju ,ka aikavējas men.,tad esmu stāvoklī,bet nekā.Sāku nodot analīzes un tur nekā laba.Raudāju gandrīz mēnesi.Draudzenes atbalstīja,vīrs protams arī,bet man tas likās drausmīgi,ka tagad ....,raudu,Jūsu seminārā teicāt ,ka cilvēki izārstējas no (vēža),es vēl joprojām domāju,ka tas nav iespējams,tad jau ārstus nevajadzētu nevienam ,aizietu pie dieva un visu tur izārstētu...Ja es sakārtotu savu auru un atbrīvotu savas čakras un lūgtu dievu,tad man atgriestos sievišķā būtība...

Inese* - 2011-02-03 22:28
Ai, Krika. Pat nezinu ko teikt. Es ticu, ka cilvēki tiešām izārstējas no vēža (jo vēzis nav nekas dabisks un no tā tiešām ir jātiek vaļā). Bet klimakss faktiski ir dabisks. Vienīgi traki, ja tik ātri. Faktiski jau pēdējais teikums, ko rakstat, noteikti, ka ir pareizs - ja sakārtotu enerģētiku un dzīvotu saskaņā ar Dievu un Visuma likumiem, tad varētu atgriezt savu sievišķību atbilstošu saviem gadiem un viss atjaunotos. Cilvēks, kas man mācīja prakšalanu un pats ik dienas 3 minūtes dienā stāvēja uz galvas, teica, ka tas atjauno enerģiju un palīdz laiku griezt atpakaļ. Vēl būtu jādomā un sava dzīve jāanalizē - kapēc notika atraušanās no savas sievišķās būtības. Jo faktiski var būt tikai divas versijas kapēc tas tā ir - vai nu Dievs vēlas Jūs no kaut kā pasargāt un skaidri tā norāda, ka ir jāapstājas un nevajag plānot neko vairāk. Vai otra versija varētu būtu tā, ka ar saviem uzskatiem, attieksmi pret dzīvi vai kādu iekšēju zemapziņas informāciju, to pati sev piesaistījāt. Mēs šobrīd to nezinām. Ja godīgi - es šādā situācijā mēģinātu visu sakārtot un tiešām lūgtu Dieva svētību, lai viss atjaunojas. (un pasaulē ir ļoti daudz gadījumu, kad tā notiek). Es ņemtu visu lielo grandu metodes un pielietotu tās savā dzīvē - Siņeļņikovs varētu būt viens no tiem, kas var pateikt priekšā precīzāk ko darīt.Gan lasot grāmatu, gan tikpat labi var pieteikties pie viņa uz vizīti. Kurš teicis, ka jāsamierinās. Kurš teicis, ka jāsadzīvo. Varbūt tieši otrādi - Dievs devis brīnišķīgu iespēju mainīt savu attieksmi un dzīvi, lai dēļ šīs konkrētās veselības problēmas, visu sakārtotu.



krika* - 2011-02-03 22:45
kur tad pieņem Siņeļņikovs.
Mani paziņas izplata Biorezonanses terapijas aparāt,pakataties ,ja ir laiks www.bioregulacija.lv

Inese* - 2011-02-03 23:24
Jāskatās Siņeļņikova mājas lapā.

dominica - 2011-02-18 21:36
Ikdienā bieži, it īpaši darbā, nākas saskarties ar cilvēkiem, kam ļoti patīk apspriest savas un citu problēmas, slikto pašsajūtu un tamlīdzīgi. Ir sajūta, ka cilvēks tādā veidā atbrīvojas no sava smaguma, bet man ir sajūta, ka tai pašā laikā tas smagums tiek uzcelts tiem klausītājiem . Šādās situācijās es parasti īpaši nereaģēju, bet tad atkal pašai rodas jautājums, varbūt esmu neiecietīga un nesaprotu citu problēmas, bet, ja tās atkārtojas un atkārtojas, tad varbūt man tajās tomēr ir jāieklausās.

bite* - 2011-02-19 02:40
Reizēm cilvēki piedēvē to,kā nav.Nu kam tad mana draudzene lai izkrata savu sirdi?Ja es uzpūtīšos un paziņoū-es tagad esmu ļoti laba,tāpēc neuzvel man savus netīrumus,nevis atļaušu uz sava pleca mierīgi izšņaukāties un saprast,ka viņa ir visforšākā sieviete visā Visumā un pati vis ( " samaja Takaja"... ) , tad kur viņa ies?No kurienes rodas depresijas un pašnāvības?No cilvēku vienaldzības,no tā,ka atstumjam cilvēkus,kad viņiem vajadzīga mūsu palīdzība,atbalsts, labs vārds,uzmundrinājums.

dominica - 2011-02-19 17:47
Jā, protams, draudzene ir svēts cilvēks, kam arī es savu palīdzību neatteikšu, ja nu ne gluži došu padomus, jo katrs pats ir savas dzīves autors un risina savas problēmas, bet savu viedokli, ja man to prasīs, izteikšu un arī uzmundrinājuma vārdus teikšu no visas sirds.
Ir runa par cilvēkiem, kas vienmēr visu zina par visiem, grib apspriest ļoti personīgas lietas un parasti tādi cilvēki ļoti labprāt sūdzas arī par to, kas viņiem attiecīgajā brīdi rada problēmas-vai nu veselība, vai nu tīri morālas un reizēm arī ģimeniskas, un pat varētu teikt, ka tas ir ļoti bieži. Vai viņiem nav draugu , kam paraudāt uz pleca?Reizēm tā ir pat publiska savu un citu personīgu lietu apspriešana.

Laura Muižniece - 2011-02-24 02:18
Arī man tagad bija nepieciešams atbalsts no Tevis, man grūtā brīdī. Ložņāju, lasīju, līdz atradu to, kas mani tagad spētu stiprināt un nenolaist rokas. Paldies Tev, Inese.

Inese* - 2011-02-24 23:34
Man prieks, ka tas viss strādā tieši tā :)

Lai veicas!

iedvesma - 2011-04-01 17:48
Lasot tieši šo rakstu, man atkal rodas ļoti liela vēlme palīdzēt citiem cilvēkiem tikt galā ar lietām, ar ko viņi paši vienkārši nespēj tikt galā, bet vai maz es to drīkstu?!

Runa šajā situācijā ir par attiecībām ar manu mazo brāli, kuram ir gadi 17 un manu mammu. Brālītis savā būtībā ir ļoti, ļoti mīļš, bet viņam bieži, par visādiem sīkumiem nāk ārā dusmas, agresija, kuru viņš lielāko ties "uzgrūž" mammai un mamma ļoti to pārdzīvo un cieš. Paejot mazam mirklītim, brālis atkal jūtās labi, bet mamma - turpina raudāt un pārdzīvot, jo nesaprot, kādēļ tā.

Un šajā situācijā man ļoti gribas palīdzēt savai mammai. Bet nezinu kā. Es saprotu, ka mana raudāšana un līdzi jušana tur neko nedos, varbūt tikai kā atbalsts un tas arī viss.
Ir jau nosakidrots, ka brālim tās dusmas ir iedzimtas pa dzimtai un viņš pats sevi nespēj tik viegli kontrolēt. Kad iesāku par to runāt ar brāli, viņš sadusmojas uz mani, vai vispār neklausās. Tajā virzienā palīdzēt brālim nespēju, jo vienkārši netieku viņam klāt.

Rezumējot to visu, mani katru reizi pārņem ārkārtīgi lielas skumjas, ka mājās nav miers, mazais dusmojas un mamma cieš un raud.

Es no visas sirds vēlētos viņiem palīdzēt, bet nespēju, jo nezinu kā!? :(

Inese* - 2011-04-01 18:04
Brālim dusmas un agresija mazināsies, kad mamma vairs nebūs "upura" lomā.
Kamēr mamma raudās un būs ļoti atvērta brāļa agresijai, viņam nekas cits neatliek kā būt "tirānam".

Varbūt, ka mamma var palasīt manu vai kādu citu grāmatu un patīrīt savu enerģētiku, sapildīties ar mīlestību un harmonizērt savu iekšējo līdzsvaru. Tiklīdz viņa to izdarītu - brālis attiecībā pret viņu mainītos:)

iedvesma - 2011-04-01 18:28
Savai mammai iedevu izlasīt Jūsu grāmatu - par to paldies!
Pāris dienas pēc izlasīšanas viņa man uzsvēra dažas niances, kā pareizāk, kā vajadzētu, bet pagājis ir laiks un šķiet, ka viņa par tādu grāmatu tikai atceras, ka tāda ir.

Savukārt man - šī grāmata ir ievākota ļoti skaistos ādas vākos, ir līdzi somā katru dienu un ir kā mīļš dārgums, kurš man palīdz jebkurā brīdī - gluži kā tāda lūgšanu grāmatņa - un vēlreiz mīļš Tev paldies! :)

Manuprāt, tajā visā ir jābūt iekšā. Šķiet, ka mana mamma vēl no tā visa ir ļoti tālu un šķiet, ka viņa dzīvot "pēc grāmatas" īsit nav gatava.

Šķiet, ka katru brīdi viņa ir ar ko pārņemta. Mamma spēj risināt ģimenes jautājumus, būt darbā, būt mājās laba mamma, kas ar visiem mājas darbiem tiek galā un vēl uzņemties "upura' lomu. Šķiet, ka viņa no tā visa ir tik ļoti nogurusi, ka viņai vnk vairs nepaliek spēka darbam ar sevi.

Vienīgā vieta, kur viņa rod mierinājumu ir draugos pieejamās spēles - ferma, dārznieks, eksotiskā ferma, puzles, burtu juceklis, jo viņa apgalvo, ka tas viņu ļoti, ļoti nomierina. Es uz to visu noskatos ar nelielu nožēlu un saprotu, ka mieru viņa tur rod, bet attīstība nenotiek. Bet es viņai nespēju liegt vienīgo lietu, kur viņa rod mierinājumu agros, agros rītos vai vēlos vakaros.

Piekrītu, ka arī ta ir tāda kā rutīna, jo mana mamma strādāt katru dienu, izņemot svētdienas un tā jau 10 gadus bez atvaļinājuma.

Tā kā mamma man ir vislielākais dārgums, tad es vēlētos viņai palīdzēt ļoti, ļoti, bet šķiet, ka kkas nav pareizi. Tas ir kā tāds rinķis, no kura izkāpt vnk nesanāk. Man pašai ir savādāka dzīves uztvere, principi, bet mammai savādāki. Katrs mēs dzīvojam savu dzīvi un uzskatu, ka mammai kko uzspiest no savas puses - man vnk nav tiesības!

p.s. paldies Jums par padomu! Tas man ļoti, ļoti palīdz, esmu apņēmības pilna darīt visu, lai palīdzētu. Arī vakar man apglabāja vectētiņu un tagad vēl vairāk manī ir modien virzītājspēks domāt, darīt un rosīties, lai tikai saglabātu to, kas man ir dārgs!!!





Inese* - 2011-04-01 19:29
Varam secināt, ka mamma visnkārši ir ļoti, ļoti piekususi.
Un ja varētu viņu kā pamudināt atpūsties, jau kļūtu drusku labāk.

Un pilnīgi piekrītu, ka uzspiest neko nevaram. Un pat ieteikt ir jāmāk ļoti saudzīgi un gudri :)

Katram sava mācībstunda. Tā tiešām tas ir.

Jācer, ka viss sakārtosies un būs labi:)

Kriksis* - 2011-04-12 03:00
Labdien,Ines!
Man gribetos pajautat,ka ir ar zelumu pret dzivniekiem???Ka parvaret to milzigo zelumu,kuru jutu,kad ikreiz redzu vai lasu par apbizotiem dzivnieciniem.Varu ilgi un dikti raudat par viniem.Man pasai ir dzivnieki.Ir ari bijusi sapigi dzivnieku zaudejumi,kurus veljoprojam loti pardzivoju!Patreiz nedzivojam Latvija,bet par to vien sapnoju,kad busim atkal ciemos majas Latvija,tad noteikti brauksim ar gimeni uz patversmi samilot,palutinat musu mazos bralus.Briziem jutu,ka sis nenormalais zelums pret dzivniekiem mani nogurdina,bet nespeju palikt vienaldziga pret to!Censos ar pozitivismu tam pieiet,ka ir cilveki,kas palidz.Citreiz tas palidz,citreiz neka...
Draudzenem vienmer palidzu un neiejutos vinu ada.Vienmer esmu realistiska un nezeloju,par ko vinas parasti man ir pateicigas,jo saucu lietas istaja varda.Ja vajag pateikt kadu skarbu patiesibu - bez vilcinasanas daru to. Bet ar dzivniekiem ir pavisam cits stasts.Tur neka!Tur zeloju un raudu!
Paldies Jums par jauko gramatu!Man ta loti palidz audzinot meitinu un attiecibas ar viru.Jutu,ka viss ir nostabilizejies mana dzive un esmu laimiga mamma un sieva!!!:)

Inese* - 2011-04-12 18:12
Pilnīgi piekrītu, ka visgrūtāk ir pārvarēt žēlumu attiecībā pret neaizsargātākajām mērķauditorijām - dzīvniekiem, maziem bērniņiem, veciem cilvēkiem utt.
Bet tur der atcerēties, ka mums katram ir dvēsele (arī dzīvniekiem) un katram ir savas mācību stundas, kas jāiziet. Un katrai šai dvēselei vajag tieši tos apstākļus, kādos viņš ir. Un ja šī dvēselīte būs savu mācību izgājusi, tad pēkšņi tieši šo sunīti vai kaķīti paņems brīnišķīgākie saimnieki, vai tieši tam bērniņam sakārtosies veselība, vai vecajam cilvēkam saviedosies vislabākās vecumdienas.
Mums vienmēr ir jāatceras, ka visam, kas notiek ir kāds cēlonis un ir kāda jēga. Arī tam sunītim, kam bija aizsieta mute un kurš bija palaists nomiršanai, bija jāiziet šī mācība, lai viņu pēc tam satiktu labi cilvēki, izārstētu un pēc tam pieņemtu ģimenē, kur tagad viņam laba un laimīga dzīve.
Mēs katrs šeit uz Zemes nākam, lai izietu konkrētu mācību, lai mūsu dvēsele šķīstītos, lai mēs iemācītos iziet grūtības ar mīlestību.
Un arī tad, kad redzam, ka kādam ir grūti - mums jābūt tik daudz mīlestības, lai mēs pieņemtu, šo viņa mācībstundu un neārdītu sevi aiz žēluma par netaisnīgo pasauli.
Pasaule ir ļoti taisnīga. Nevienai dvēselei nekad neuzliek ko tādu, kas tai nebūtu vajadzīgs:)
Mums jāiemācās cienīt savas mācībstundas un arī citu dvēseļu mācībstundas (kaut vai tas ir tikai kaķītis vai sunītis)

Kriksis* - 2011-04-12 18:21
Liels Jums paldies!!!

Anita* - 2011-04-12 19:34
Ar cilvēkiem viss ir skaidrs, ko sējam, to pļaujam, paši veidojam savu realitāti ar savām domām, darbiem un rīcību, bet es jau sen uzdevu jautājumu, bet kā ir ar dzīvniekiem, kāpēc viņi, piemēram slimo? Izrādās, ka dzīvnieki ir tie, kas palīdz mums cilvēkiem, un bieži vien uzņem uz sevi mūsu -cilvēku problēmas un negācijas. Viņi ir tie, kas mūs bezgala mīl un palīdz mums. No šīs izpratnes mīlestība pret dzīvniekiem kļūst vēl lielāka. Nezinu gan vai viņiem šeit uz Zemes arī ir mācībstundas, domāju, ka viņi vienkārši palīdz mums tās iziet.


Atpakaļ