Par mūsu enģeļiem


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DZINTRA ČEVERE

Visi vecāki vēlas, lai viņu bērns ir laimīgs un kaut ko dzīvē sasniedz. Katram ir savi priekšstati un audzināšanas veidi. Un tie visi ir dēļ mīlestības. Un tieši vecāki ir tie, kas palīdz bērniem augt un attīstīties. Bērns pats izvēlas savus vecākus, piedzimst tieši tādā vidē kurā tam būs jāapgūst dzīves mācības. Varbūt tā būs mācība par beznosacījumu mīlestību – pieņemot vecākus tādus kādi tie ir, varbūt tā būs atbrīvošanās no ego vai baiļu – mani nemīl – pārvarēšana vai kas cits. Taču ļoti bieži bērns to nesaprot, viņam daudz kas šķiet netaisnīgs, vecāku rīcība un vārdi sāpina, nav iespējas rast kompromisus un grūti pieņemt šīs mūsu pašu izvēlētās mācības. Kas samazina bērna pašapziņu, mīlestību pret sevi kā rezultātā jaunais cilvēks apvainojas uz visu pasauli vai noslēdzas. Jau vēlāk, pieaugot kāds iespējams sāk saprast un izjust milzu pateicību vecākiem, ka viņi bija tieši tādi un ne citādāki, jo es esmu tas kas esmu un ļoti iespējams, ja vecāki būtu savādāki, manis šeit nebūtu, un es nebūtu tas kas esmu.

Savukārt citi tā arī nepieņem savus vecākus un visu dzīvi nodzīvo ar rūgtumu sirdī un milzu aizvainojumu uz dzīvi. Nepieņemot vecākus dvēsele cieš, tāpēc, ka ierodoties šajā dzīvē, bija jāpieņem vecāki tieši tādi kādi viņi ir. Ja cilvēks viņus nepieņem, tad tas ir kā koks bez saknēm. Un kāds ir koks bez saknēm? Lai cik liels un skaists tas būtu, ar laiku, tas sāks nīkuļot un nokaltīs. Mēs gūstam dzīvības enerģiju no savām saknēm – vecākiem.

Ja Tev liekas, ka vecāki Tevi mīl ne tik daudz kā Tu vēlētos, izjautā, kāda bija viņu bērnība…visticamāk Tu sadzirdēsi, sev līdzīgo mazo bērnu, kuram arī pietrūcis mīlestības. Mēs varam dot tikai to, kas ir mūsos.

 Iedomājies, ka stāvi pretī mammai vai tētim un saki: „iedod man kilogramu konfektes”, mamma vai tētis pastiepj tev pretī rokas un saka: „mīļais bērns, es labprāt tev dotu kilogramu, un pat vēl vairāk, bet man ir tikai divas konfektes, lūdzu ņem, dodu tev no visas sirds”, taču bērns, ietiepīgi: „es gribu vēl”! Līdzīgi ir ar mīlestību, mēs varam atdot to cik mums ir. Apzinoties šo, mēs varam krietni atvieglot savu dzīvi. Mēs varam pildīties ar mīlestību un dalīties ar to, un dot saviem bērniem, neuzbāzīgu, gaišu beznosacījumu mīlestību. Jo visi vēlamies būt mīlēti un mīloši, jo tāds ir mūsu dzīves uzdevums.

Atceros kādu gadījumu: No kādas nelabvēlīgās ģimenes, kurā māte stipri dzēra, puika bija paņemts uz bērnu namu, par spīti tam, ka viņš to ļoti nevēlējās. Nepagāja ne dažas dienas šajā patversmē, kad šis puika, bija izmucis. Kad viņu sāka meklēt, tad atrada to viņa mājās pie mātes.

Šis un daudzi citi līdzīgi gadījumi tikai liecina par to, ka dvēselē mēs ļoti ļoti mīlam savus vecākus un esam ar tiem cieši saistīti. Un tās ir mokas mūsu dvēselei, ja mēs neesam pieņēmuši viņus. Saskaņā ar B.Helingers mācību par ģimenes sakārtojumiem, bērniem būtu jālūdz piedošana vecākiem, un nevis otrādi, jo pastāv hierarhija. Bērnam piedzimstot vecāki ir viņa Dievs, kā būtu ja mēs tagad teiktu, labi Dievs es Tev piedodu? Bet piedodu par ko? Mums jālūdz piedošana Dievam un vecākiem, ka nemācējām saskatīt un pieņemt savu mācību, tas saskan arī ar ceturto Dieva bausli: „Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes”. Vecāku pieņemšana un cienīšana ir pamats mūsu labklājībai un laimei šajā dzīvē uz zemes.

Es esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, jo apzinos, ka viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai es būtu tāda kāda esmu. Tas nenozīmē, glaudīt pa spalvai un tikai, gluži otrādi, nācās dzirdēt kādu stiprāku vārdu, piedzīvot kādus ierobežojumus, piemēram, neiegūstot gaidīto, vai nesaņemot vēlamo, taču, lai arī tajā brīdī jutos apbižojusies, zināju ka tas viss aiz mīlestības, ka viņi rūpējas par mani un vēl man labu. Un tagad atskatoties varu droši apgalvot, ka tā tas arī bija.

Ir arī daudzi piemēri, kas nebūt nav pozitīvi, kur ģimenēs valdījusi agresija, necienīga izturēšanās, taču esmu redzējusi kā mainās to cilvēku dzīves, kad viņi sper pirmos soļus pretim saviem vecākiem.

Nobeigumā vēlos padalīties ar kādu man ļoti mīļu pasaku par eņģeli, tā neatstāj vienaldzīgu! :)

Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam:

"Dzirdēju, ka Tu grasies sūtīt mani uz zemi, - kā gan, lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?"

Dievs atbildēja:

"Esmu tev sameklējis eņģeļus, kuri tevi sagaidīs un aprūpēs."

"Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt," nopūtās bērns.

"Tavi eņģeļi dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņu mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te," mazuli mierināja Dievs.

"Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?" nerimās bērns.

"Tavi eņģeļi teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru, viņi iemācīs runāt arī tevi."

Mazais tomēr nerimās:

 "Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki, - kas mani pasargās?"

Dievs atbildēja:

"Tavi eņģeļi tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta."

"Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu Tevi."

"Tavi eņģeļi tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā."

Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti jautāja:

"Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, - kā sauks manus eņģeļus?"

Dievs pasmaidīja un klusi noteica:

"Vārdi nav svarīgi. Tu viņus sauksi par māmiņu un tēti"

Lai Jūsu ģimenēs valda mīlestība un saticība.

Dzintra

Komentāri (3)  |  2012-04-21 06:45  |  Skatīts: 3316x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2012-04-21 21:22
Paldies par jauko rakstu - viela pārdomām...
Un šī pasaka par eņģeļiem, tik daudz reižu jau dzirdēta, bet katru reizi no jauna lasu to ar tādu patiku un saskatu tajā tik daudz mīļuma. :)) Paldies!

nancy - 2012-04-22 01:24
Man raksts raisīja divējādas pārdomas. vai var nosaukt par eņģeli tēvu kurš izvaro meitu? pati esmu piedzīvojusi emocionālu un fizisku vardarbību no vecākiem, esmu piedevusi, kaut gan tas nebija vienkārši, bet šaubos vai pienāks diena kad lūgšu viņiem piedošanu.

janex - 2012-04-22 04:22
Paldies par patieso un jauko stāstu,:),
Lasot to, es līdz sirds dziļumiem izpratu tā nozīmi un autora atspoguļojumu. Tas ir ne tikai skaists, bet patiesāks par mūsu apziņu. Tajā iedziļinoties un izprotot to, es nonāku pie atklāsmes, cik pareiza rīcība ir bijusi maniem vecākiem pret mani, jo varu galvot, ja es būtu izvēlējies citus vecākus, es nebūtu nonācis šeit ar tagadējām domām, rīcības modeļiem un nebūtu atklājis mūsu savstarpējo beznosacījuma mīlestību, un mācībām kuras mēs viens otram esam snieguši. Varu teikt, lai cik nepatiess tas toreiz likās vai sapratu, tagad zinu ka savādāk un mazāk sāpīgi to nevarēja izdarīt attiecībā pret mani vai mums.
Izprotot un zinot šo, sāk veidoties skaidrs skats kā esmu rīkojies pret saviem bērniem, un ļoti ceru, ka viņi arī nonāks līdz šādām zināšanām un atklāsmēm, lai mēs viens otram varētu piedot un mīlēt viens otru, kā arī šajā dzīvē vēl paspētu pateikties viens otram par sniegtajām mācībām, līdz mīlestības izpratnei, tās tiešajā nozīmē. Saviem vecākiem sāku piedot ar mazumiņu, sāku viņus vai to vienu, pieņemt tādu kāda viņa bija, bet tagad jau ar sapratni un zinātkāri klausos zīmēs ko viņa man sniedz šajā dzīvē.
Paldies tev māmuliņ ka esi tieši tāda....


Atpakaļ