Mēs esam gatavi tam, kas ar mums notiek


sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ANITA BUZJUKA

 Katru mirkli mēs arvien tuvojamies savai patiesai būtībai, neskatoties uz to, ka šis ceļš reizēm ir līkumains, vai arī mēs novirzāmies pa apkārtceļiem, bet acīmredzot arī tas ir nepieciešams, lai rastos dziļāka izpratne par sevi un pasauli. Par to, kas tad es patiesībā esmu, un kamdēļ es vispār šeit esmu? Ik mirkli ar mums notiek dažādas situācijas, un mēs attiecīgi uz tām reaģējam. Ne vienmēr tās ir tīkamas un mūsu prātam pieņemamas. Ir brīži, kad mēs apvainojamies, dusmojamies, bēdājamies, šķiet, ka visa pasaule pret mums ir sazvērējusies, un mēs jūtamies tik vientuļi un neaizsargāti, lai gan patiesībā tā nav, mēs nekad neesam vientuļi, tas ir mūsu prāts, mūsu ego, kas liek tā domāt. Šādos brīžos es sevi ''sapurinu'' un uzdodu jautājumus - Kas tu šobrīd esi? Vai tu tik tiešām vēlies būt skumja, apvainojusies, nožēlojama? ... Tu taču pati veido savu realitāti, tad esi tāda, kāda tu vēlies būt!  Man tas ļoti palīdz - šī saruna ar sevi, un arvien retāk es ''uzķeros'' uz prāta radītām ''lamatām'', būtiski  ir piefiksēt to mirkli, kad tas sākas un izdarīt savu izvēli.  Un tad atnāk sapratne, ka svarīgi ir būt tai, kas esi, un nav svarīgi, ko par tevi domā citi, jo tā, savukārt, ir viņu izvēle.  Varētu teikt arī tā, ka svarīgi ir saprast, kas tu esi, nevis mēģināt kādam pierādīt, kas tu neesi.  Būtiskākais ir tas, ko par tevi domā Dievs, ko jūt tava sirds.

Mēs esam ļoti dažādi, katram ir tiesības būt šai pasaulē, paust savu viedokli, un ja reiz tas notiek, tad tāda ir bijusi Dieva griba, jo kā zināms, „.. pat mats no cilvēka galvas nenokrīt bez Dieva ziņas..". Un, ja reiz šī situācija mums notiek, tas nozīmē to, ka mēs esam tai gatavi, Dievs to pieļauj, un mums tiek dota iespēja iziet tai cauri, saglabājot sevi, savu iekšējo kodolu, ar mīlestību vai arī ļaujoties ego reakcijai, apvainojoties, dusmojoties, šausminoties un tml. Te nu izpaužas mūsu brīvā griba, mūsu izvēlē, pa kuru „ceļu" iet, ar gaismu, mīlestību sirdī vai cīnoties ar dzīvi.

It visā, kas notiek, ir iespēja ieskatīties dziļāk, ar sirdi, ar Dvēseles acīm. Tas, ko redz mūsu prāts, mūsu ego, tas ir virspusēji, visam, kas notiek, ir daudz dziļāka nozīme. Pieņemsim, mūs kāds ir aizskāris, apmelojis, apvainojis, pirmais, ko mēs redzam, ir tas, ka cilvēks pret mums ir izturējies negodīgi, varbūt pat rupji. Pirmā reakcija - nu kā viņš tā varēja pret mani izturēties, kāds nelietis, es taču esmu tik „balta un pūkaina", un viņš šitā.......... Bet var paplašināt redzējumu, ieskatoties dziļāk šajā situācijā un mēģinot sajust, varbūt šim cilvēkam šobrīd ir ļoti grūti, viņš jūtas bezgala vientuļš un nelaimīgs, varbūt viņam neveicas biznesā un viņš ir uz bankrota robežas, nesaprazdams, kā sev palīdzēt, varbūt viņu ir pametis mīļotais...., mēs nevaram līdz galam zināt iemeslu, kāpēc tas tā notiek, bet mēs varam transformēt šo, it kā sev nelabvēlīgo situāciju, gaismā un mīlestībā, šādi mēs kļūstam par radītājiem un arvien paplašinām gaismas un mīlestības lauku šai pasaulē, paplašinām savu apziņu. Arī mēs paši esam ieguvēji, jo, pieņemot ar mīlestību mūsu „pāridarītāju", mēs ne tikai palīdzam viņam, bet arī sev, un pat vairāk, mēs pierādām, ka esam gatavi arī šai situācijai iziet cauri ar mīlestību, un šādi kļūstam arvien viedāki un stiprāki. Varbūt tieši šādi, uzsūtot šos „pāridarītājus", Dievs mums palīdz pārvarēt nedrošību, zemo pašapziņu vai tml., un „pāridarītāja" Dvēselīte palīdz mums apgūt mācībstundu. Šajā sakarā, ir burvīga N.D. Volša pasaka par Dvēselīti, domāju, ka daudzi no jums to ir lasījuši, bet, ja ne, es pielikumā to pievienoju. Šī man ir īpaša pasaka, to lasīju kādus gadus atpakaļ, un tā izmainīja manu attieksmi pret „pāridarītājiem".

Es arī mācos, bet ir brīži, kad esmu „noķērusi" šo brīvības sajūtu, ka neskatoties uz to, kas notiek, varbūt reizēm netīkamas lietas manam prātam, es vienalga esmu laimīga, jo sirdī ir gaisma, prieks un mīlestība, un neviens man to nevar atņemt. Šādos brīžos nekas nespēj izsist no līdzsvara, jo mīlestība ir stiprāka par visu. Tā ir fantastiska sajūta, tā patiesi ir brīvība............ Tu esi brīvs no negatīvām emocijām, jo sirdi ir pārņēmusi tikai un vienīgi mīlestība. Tas nemaz nav tik grūti būt tam, kas tu patiesībā esi, daudz grūtāk ir cīnīties un pierādīt, kas tu neesi. Mēs visi savā dziļākajā būtībā esam labi, tikai reizēm  to aizmirstam. Viss, kas nepieciešams, ir atcerēties, kas mēs esam..............

Protams ir jau patīkami, ka viss notiek ''pa spalvai'', bet dzīve ir dzīva, un mēs nevaram noliegt to, ka pasaulē ir arī ciešanas un sāpes, bet tikai un vienīgi Mīlestība ir tā, kas spēj dziedināt visas sāpes un ciešanas, es novēlu visiem arvien paplašināt savu mīlestības lauku, un mēs visi no tā būsim tikai un vienīgi ieguvēji, un drosmīgi ar cienīgu pašapziņu iziet cauri jebkurai situācijai, kas mums tiek piedāvāta, nezaudējot sevi, neļaujoties provokācijām, vienmēr atceroties, ka mūsos mīt Gaisma.

Visiem mīlestību vēlot,

Anita(*-*)

Komentāri (3)  |  2012-03-26 19:15  |  Skatīts: 2676x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2012-03-26 23:29
Paldies Anita, par rakstiņu. Tas kārtējo reizi bija pierādījums, ka Dievs mums īstajā brīdī dod to, kas vajadzīgs - šajā gadījumā Tavu rakstu.
Pēdējā laikā Laimes terapijas rezultātā manā dzīvē tiešām daudz kas mainījies uz labo pusi, esmu sajutusi šo Mīlestību par ko Tu runā, kad notiekot pat nepatīkamām lietām, Mīlestība manī tik un tā IR. Bet tas viss rada arī tādu nelielu eiforiju, tādu sajūtu, ka vienmēr viss būs labi. Un tad pēkšņi man pēc ilgāka laika bija veselības pasliktināšanās un tas mani tā satrieca... Man pēkšņi likās - kā tā var būt, es taču tā cenšos, esmu tik laba, tik "balta un pūkaina",tik pareiza un Mīlestības pilna, kāpēc man pēkšņi nav tā, ka viss iet tikai augšup? Tavs rakstiņš vienkārši man deva spēku turpināt, apzinoties, ka dzīvē noteikti nebūs tā, ka viss visu laiku viss ies tikai augšup. Būs kritumi un ja Dievs tos man sūta, tad viņš zina, kāpēc - man atliek paļauties uz viņu un pateikties viņam.
Jauku dienu Tev Anitiņ un jums visām! :)

Anita Buzjuka - 2012-03-27 00:14
Paldies par jauko komentāru! Tu raksti, ka neskatoties ne uz ko, Tevī ir Mīlestība, tad es esmu pārliecināta, ka viss būs labi!!! Varbūt, pasliktinoties Tavai veselībai, dzīve pārbauda Tevi, cik stipra ir šī Mīletība, un Tev tiek piedāvāta iespēja, iziet šai situācijai cauri, nezaudējot sevi, nezaudējot Mīlestību. Es no visas sirds novēlu Tev veiksmīgi nokārtot šo mācībstundu un pieņemt pareizo lēmumu. Un nebaidies arī lūgt citiem palīdzību, ja tas ir nepieciešams, jo mēs patiesi viens otram esam eņģeļi. Lai Tev, saulīt, viss izdodas!!!

ilonas - 2012-04-02 03:12
Laimes terapija nenozīmē, ka mūsu dzīvē nebūs nepatīkamu brīži, slimību, nepatikšanu. Būs. Tikai mainās mūsu attieksme pret šiem notikumiem. Pirmajā mirklī pat nepamanām, ka domājam, kā ierasts. Tikai pēc mirkļa attopamies, paskatāmies uz visu no šī jaunā skatu punkta un tad arī risinām no jaunā skatu punkta. Tas prasa laiku, spēku atmest upura domāšanu.


Atpakaļ