Karmiskās mācības


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.

Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.

Kāpēc?

Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.

Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?

Kādēļ?

Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.

Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.

Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.

Cits piemērs.

Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.

Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.

Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.

Kāpēc?

Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.

Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties  - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.

Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.

Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.

Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).

Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.

Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.

Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.

Es tiešām ticu, ka var.

Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.

Inese

Komentāri (185)  |  2012-01-27 19:02  |  Skatīts: 14337x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2012-01-27 19:20
Ko vajadzētu sākt darīt, ja tēvs mīlēja iedzert, vīrs mīl iedzert un dēls arī sāk. Es mēģināju ar domu spēku. Parasti tas vīram notiek medībās. Man tas bija tā, ka pilnīgs bezspēks un kaut kāds smagums mugurkaulā iemetas. un Viņam pēc tam pašam ir sirdsapziņas pārmetumi. Esmu jau iemācījusies viņu par to nerāt un nedusmoties. Es tajās dienās cik vien varu atkārtoju - šovakar viņš būs skaidrs un mīļš. Tas mazliet darbojas ( pēdējo reizi atnākot mājās pats pateica - es laikam šodien tā bišķi par daudz iedzēru). Bet gribētos to procesu paātrināt. Būšu priecīga, ja kāds man atbildēs.

Inese* - 2012-01-27 19:29
Lai palīdzetu saviem tuvākajiem tikt vaļā no kādas atkarības, pirmkrārt pašam to nevajadzētu lietot nemaz, nekad un pat domās ne.
Kamēr mēs paši lietojam alkoholu, vai piemēram izbaudām reklāmu ar Klūniju un martini, tikmēr iekšēji kultivējam un spēcinām alkahola klātbūtni mūsu dzīvē.
Otrkārt - ja pašam vairs nekādas saskares ar alkoholu nav pat vibrāciju līmenī, tad jāiemācās pieņemt otru cilvēku bez jebkādām pretenzijām, saprotot, ka mīlestības ir "pieņemt otrā trūkumus".
Vajadzētu tikt līdz tādai situācijai, ka nekaitina tas, ka vīrs vai dēls dzer.
Turpināt vairot mīlestību. Nepieļaut graujošas domas.
Un tad...pēc kāda laika (citam 7-8 mēneši, citam gads) tā enerģētika iztīrās un cilvēks mainās. Ļoti bieži, kad pēkšņi vīrietis pats pasaka, ka vairs alkoholu nelietos.

Lai veicas!

Ilona* - 2012-01-27 19:41
Kā darīt, ja jūtām, kādā mūsu dzīves jomā neveicas. Jo vecāks paliec, jo vairāk neveicas. Kā izprast to mācības būtību, ja pašam īsti nav skaidrs?

Anonīms - Zenta* - 2012-01-27 19:59
Tagad zinu kāpēc man alerģija pat no vienas vīna glāzes! Man pat to vienu nevajag!!!

Dzintra* - 2012-01-27 20:00
Anonīms-esmu ļoti tieši ar to saskārusies,daudz dzēra mans tētis un vīrs,vīratēvs.Patiesībā tā ir viņu dzimtas karma un to var mainīt tikai viņi paši.Bet ja tas iedots Tev tad ir kaut kas no tā jāmācās.Arī man tā bija-pēc ilgiem gadiem kad no visas sirds piedevu vīram un tētim pāridarījumus kas saistīti ar alkoholismu(viņi ļoti stipri dzēra un taisīja tračus),es viņus ieraudzīju pavisam citā gaismā.Man caur viņu alkoholismu bija jāierauga viņu patiesā dvēsele-cik viņi abi ir mīļi,sirsnīgi un labestīgi cilvēki.Kad piedevu manī bija tik liela mīlestība pret viņiem abiem.Aizbraucu pie tēta un varēju vienkārši stundām sēdēt pie viņa un klausīties kā viņš runā,apķert un samīļot(bērnībā man no viņa vija ļoti bail),es biju laimes pārņemta un arī šobrīd tāda esmu.Un kaut ar vīru esmu šķīrusies esmu viņam piedevusi un laimīga,ka maniem bērniem ir vislabākais un mīļākais tētis pasaulē.Varbūt tādā veidā palīdzēju savu dēlu atbrīvot no dzimtas karmas alkoholismā.

Baiba* - 2012-01-27 20:11
Principā pēc šiem diviem rakstiem es secinu, galvenais sākotnēji nav dzīties pēc personiskas laimes, bet gan pēc pieredzēšanas, izpratnes, mīlestības, piedošanas, uzticēšanās, pieņemšanas. Un tad vai caur to jau tā personiskā laime tiks piemesta :) Kā bībelē teikts, ka tiecieties sākumā pie Dieva un tad jau visas pārējās lietas (materiālās) tiks piemestas.

Anonīms* - 2012-01-27 20:13
Paldies par zināšanām! Man ir iedvesma turpināt!

Baiba* - 2012-01-27 20:17
Piekrītu par to "dzinuli", kas skubina mainīt dzimtas karmu. Mūsu dzimtā ir arī pa mātes līniju ir arī stipra pieķeršanās savam tēvam un viņa idealizēšana. Kā lai tiek vaļā no tā? Pārāk nepieķerties savam vīram vai attiecībām (domājot par bērniem, jo tas jau viņu tēvs)?

Vaira* - 2012-01-27 20:47
Par alkohola atkarību-es pati nelietoju un man palika slikta dūša,ja kādreiz kādam likās,ka jāpieliek pie lūpām,to es sapratu,ka tas nāk no Dieva,jo manā ģimenē atkarīga bija visa mammas dzimta.Pēc man bija vīrs alkoholiķis,vēlāk draugs alkoholiķis,ar kuru nodzīvojām 18gadus,kad sāku meklēt atbildes,sapratu,ka to mainīt varu es pati.Man pat bija tā-pieturā uzrunā vīrietis,dzēris,veikalā stāvu rindā-aiz muguras apstājas kāds,kas ož pēc alkohola.Man ieteica 40 dienas skaitīt psalmus,un tas notika,es esmu brīva no šīm situācijām,paldies Dievam,un es zinu,ka esmu pasargājusi arī savus mīļos,zinu,ka tieši man šis darbiņš bija jāpaveic,to darīju ar mīlestību...

Inese* - 2012-01-27 20:48
Idealizēšanu būtu savā dzīvē vispār jāsamazina līdz minimumam, vai ja iespējams, tad pilnībā jāizskauž.
Idealizēšana nozīmē, ka skatamies ar rozā brillēm.
Ka nevis mīlam un pieņemam viņa trūkumus, bet ka trūkumus jau sākam vērtēt kā plusus un labās īpašības.

Vajadzētu riktīgi izprast vai tā ir idealizācija vai nē.

Un ja ir, tad vienkaŗši saprast to bīstamību, ka vienā brīdī taču mēs sapratīsim, ka ideālu nav. ka arī tētis ir gan ar labām, gan sliktām īpašībām. Un ja tas ideālisms būs aizsmērējis acis, tad sanāks šausmīgi sāpīgi.
Jāatceras, ka visus, kurus uz troņa var uzlikt, tos var no tŗoņa nomest.
Istenībā nevajdzētu idealizēt ne sevi, ne citus, ne vecākus, ne skolotājus, ne autorus, ne kādus citu "guru".
Viņi visi ir tikai cilvēki.

Pieķeršanās, savukārt ir saistīta ar bailēm viņu zaudēt. Un tad vajadzētu savās domās tomēr spēt iedomāties kā būtu, ja būtu jādzīvo bez viņa. Domās pieņemt un saprast, ka to spēj izdzīvot.
Nevajag šo domu kultivēt, tomēr saprast, ka pasaule nesabruks, ja viņš vairs blakus nebūtu.
Šo sajūtu vajag dabūt jebkurās attiecībās, lai cik ļoti mīlam.

Dzintra* - 2012-01-27 21:19
...biju pieķērusies vīram,audžubērniem,mašīnai-to visu man atņēma.Bija milzīgas bailes palikt vienai-paliku un nu jau dzīvoju ilgāku laiku,esmu pieņēmusi to un jūtos laimīga arī viena,varu darīt visu ko vēlos un arī zinu,ka šis gads man sola partnerattiecības un mācos to sagaidīt ar mīlestību.

Baiba* - 2012-01-27 21:20
Paldies par atbildi!
Es arī idealizēju bērnībā savu tēvu (mēs nedzīvojām kopā)- tāpat kā mana māte savu un viņas māte savu, varbūt pat ne idealizēja, bet pārāk pieķērās, līdz ar to smagi zaudēja (vecāmamma savējam pat gribēja mesties kapā līdzi- viņa bija pusaudze tad). Man patiešām bija šoks, kā Tu saki, kad atklāju, ka tētim piemīt arī sliktās īpašības un ka viņš nav ideāls. Tad man svarīgi bija neiekrist otrā galējībā un nesākt uztvert viņu tikai melnā krāsā.
Manuprāt viegli ir idealizēt cilvēkus, kas nav ar mums ikdienā kopā, vai tiekoties ļoti reti, kad viņi parāda sevi tikai no labās puses- piem., pusaudžiem mūzikas elkus vai tiešām kādu skolotāju vai guru.

Ilona* - 2012-01-27 21:29
Piemēram, es saprotu, ka idealizēt vai pieķerties ir nepareizi. Jā, konstatēju, ka dzīvē tā arī notiek - viss tiek atņemts. Tad radās jautājums, vai šīs sajūtas mēs arī varam "ārstēt" ar šo mīlestības sapildīšanas metodi, pagātnes notikumu izskaidrošanu un izprašanu? Kā bija rakstīts, ka bērnam esot tā situācija ir mazāka. Ja mēs šo situāciju atrodam, izmīļojam, tad loģiski spriežot kaut kam domās tagadnē ir jāmainās - ķēdes reakcija? Ja mainītos, tad automātiski šai pieķeršanās sajūtai būtu jāsamazinās? Tā ir?


Labi, ja mēs pazaudējam, ir skaidrs rezultāts. Bet ja mēs vēl esam procesā un saprotam, ka atkal uz to paša grābekļa pusi velkam... Vai nav tā, ka apzinoties savas bailes, varbūt sākam baidīties vēl vairāk un tad rezultāts garantēts.

Kaut kādā mērā kā alkoholiķim, ir taču jāmainās iekšēji, tikai tad tā alkohola atkarība pazūd...Ja Tev tā karma liela, tad jau var nebūt spēka atstrādāt???


Inese* - 2012-01-27 22:09
Pieķeršanās ir mīlestības trūkums.
Pieķeroties un mēģinot paturēt, mēs it kā gribam noturēt to mīlestības mazūmiņu, kas mums ir.
Bērnam šāda pīeķeršanās rodas no tā, ka ir trūkusi tēta mīlestība.
Tas nozīmē, ja šobrīd sapildām šīs bērnības situācijas ar mīlestību, tad krampjainā pieķeršanās atslābst un mēs varam sākt mīlēt savu tēti (vai kādu citu cilvēku) jau būdami brīvi.
Arī idealizēšana rodas no sapņiem, kas aizpilda kaut kādu tukšumu. Tiklīdz šo tukšumu aizpilda ar mīlestību, tā idealizēšana transformējās mīlestības piepildītās attiecībās.

Ja apzināmies savas bailes, tad no bailēm ir jātiek vaļā. Vai jāiziet tām cauri. Vai jāieskatās tām acīs un jāierauga kas notiks, ja notiks tas no kā baidies. un tad šo situāciju visu sapilda ar mīlestību un vairs nav jāaudzē bailes, kas radīs nepatīkamo scenāriju.

Ir precīzi kā Tu saki - lai atbrīvotos no atkarībām, ir jāmainās apziņai.

Ilona* - 2012-01-27 22:45
Nu skaidrs, ka alkoholiķi tā uzreiz varbūt nepierunāsi veikt pagātnes sapildīšanu ar mīlestību. Bet, piemēram, cilvēkam ir problēma, hroniska "grābekļa" situācija. Cilvēks to apzinās, sapilda pagātni ar mīlestību. Tad rodas jautājums - cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šis "grābeklis" pazustu no mūsu dzīves???

dainarozenberga* - 2012-01-27 23:21
Ilona, mana saprašana šobrīd ir tāda. Ja mēs izprotam to savu mācību, saprotam, kāpēc ir bijuši šie konkrētie grābekļi, iemīlam situāciju un sevi arī mirklī, kad esam kļūdījušies, tad es domāju, var būt tā, ka nonākam vēlreiz līdzīgā situācijā, bet tad vairs tā nešķiet traumatiska, sāpīga un graujoša, bet ar mīlestību apzinies, kā reaģēt, tad, gan domāju, ka mācība ir izieta.
Ja "mācīsies" kā paraugskolnieks, izpildīsi visu pa punktiem - sapildīsi ar mīlestību, jo tā kaut kur lasīji, pieņemsi vienu vai otru lietu, sev izstāsīsi, ka esi sapratusi... Un pēc tam sēdēsi un gaidīsi, būs vai nebūs... kā būs... vai būs... Tad tā, manuprāt, tada spēle un mānīšanās... Jo tajā visā nebūs dziļuma, nebūs mīlestības pilnas izpratnes... Izejot savas dzīves mācības sev un Dievam par godu... man sķiet nerodas jautājums, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai grābeklis pazustu... Jo neviens grābeklis, nav tāpēc, lai mūs pazemotu vai darītu mums sliktu. Visi mūsu grabekļi ir lai mēs pilnvedotos, augtu un iemācītos dzīvot mīlestībā.

Tās tādas manas pārdomas... :)

Marija* - 2012-01-27 23:39
Mana karmiskā mācība, šo izlasot, šķiet, ir nepieķeršanās cilvēkiem un iemācīšanās būt laimīgai arī vienai. Tas ir mans "grābeklis", jo visās attiecībās cilvēki mani ir pametuši. Starpcitu to es sapratu, pateicoties pēdējiem rakstiem šajā lapā.Agrāk tādu sakarību nebiju izveidojusi. Vai šādu situāciju sapildīšana ar mīlestību un piedošana tiem cilvēkiem kaut kādā veidā palīdz iziet šo mācību un novērst līdzīgas situācijas nākotnē? Man vairs nav 20 un gribās to savu vienīgo un īsto satikt, gribās bērnus, bet šis "grābeklis"..... Kā īsti skaitās pareizi iziet savas karmiskās mācībstundas?

Ilona* - 2012-01-27 23:57
Bet vai ar šīm mācībām kaut kādā ziņā nav tāpat kā ar jogu - ja darīsi, mainīsies gribot negribot. Vai tad tā nav? Jo, ja tā nebūtu, tad jau nebūtu ko sasniegt. Neko jaunu nevarētu apgūt, jo viss jau būtu zināms.
Vai mēs meditēt varam pa pusei? Nu nē.
arī dziļums ir vispārīgs jēdziens. Tieši tāpat kā kūniņas un tauriņi. Katram savs.
Domāju, ka tieši tā kā paraugskolnieki visi sākam. Katrs tiekam tik tālu, cik mums vajag. Neba jau šeit esam sanākuši, jo pārzinām visus visuma likumus. Dziļums jeb "profesionalitāte" rodas ar laiku. Mēs visi mācāmies. Starp citu, arī mīlestību.

Bet mans jautājums bija saskaņā ar Ineses komentārā minēto gadu cilvēka enerģētiskas iztīrīšanai. Labi, ja cilvēks komunicē ar līdzīgo domājošiem un var savu attīstību tā kā salīdzināt, bet ja cilvēks domā, ka iet uz izaugsmi, patiesībā viņš neiet attīstībā pa vertikāli, bet horizontāli. proti, viņam šķiet, ka viņš mainās, bet patiesībā nē. To vienu savu dzīves posmu izvilcis, bet lēnām jau iet uz nākamo grābekli. Varbūt jautājums bija jānoformulē savādāk: kā katrs no mums var izprast, ka ejam pa pareizo virzienu,t.i., tiešām savu enerģētiku uzlabojam nevis savā dzīvē ieviešam jaunu politiku vecos rāmjos?

Tas kā maziem bērniem alerģija - sākumā āda slimo, pēc tam bronhīti. Būtība vienas lietas dažādas izpausmes, progresa nekāda, tikai ilūzija.



paperotta - 2012-01-28 00:23
Sveiki! :] Gribēju pajautāt, ka man atraisīt domu, kas manī jau ir ilgāku laiku.. No tekstā izlasītā noprotu, ka manas ģimenes sieviešu karma ir būt vienām - vecmāmiņa, mamma, māsa vienas ir uzaudzinājušas un audzina savus bērnus. Es sevī jūtu spēku laust šo karmu - esmu sastapusi cilvēku, kurš mani ir piepildījis ar mīlestību un es ticu, ka mēs abi būsim blakus viens otram ilgi, ilgi... :] Taču mani ik pa laikam pārņem izjūtas, kas attīstās neloģiskās, dažreiz histēriskās darbībās vai mieru nedodošās domās, ka mani tikai izmanto, gan jau viss beigsies, ar mani jau tik labi nevar notikt... Šīs izjūtas ir brīžiem tik ļoti stipras, ka es izaicinu to otru cilvēku mani nostādīt upura lomā.... Un es nespēju saprast, kam man tas vajadzīgs, kādēļ sevi tā moku un izraisu kašķus. Dažreiz šķiet, kaes gribu redzēt sevi ciešam... varbūt tādēļ, ka ciešanas manā ģimenē ir bijušas vienmēr biežas viešņas..? Vai tas varētu būt saistīts ar ģimenes karmu un kā ar to tikt galā..? Ceru uz palīdzību...

dainarozenberga* - 2012-01-28 00:28
Es to visu attiecinu uz sevi, atbildu caur sevi un domāju, vai es šo ceļu eju no sirds, vai kādam ko pierādot. Es principā esmu "paraugskolnieks" tādā nozīmē, ka visu, par ko runājam Laimes terapijā izmantoju diendienā. Sāku to visu tieši pirms gada. Daudz lietas esmu iemācījusies, bet vēl bezgalīgi daudz jāiemācās un jāsaprot.
Viena lieta, ko domāju, esmu līdz sirds dziļumiem sapratusi - viss sākas ar mīlestību pret sevi un Dievu. Es ļoti ilgu laiku - 30 savas dzīves gadus - pati sevi neredzēju, bet pieprasīju no citiem, lai esmu visiem svarīga un mīļa. Gandrīz zaudēju svarīgāko, kas ir manā dzīvē aiz sevis un Dieva - savu vīru. Paldies, Dievam, es sapratu, kur kļūdījos. Ļoti bieži biju dzīvē nonākusi krustcelē, ļoti bieži, kā Tu saki, domāju, ka esmu ko iemācījusies un attīstos, bet reāli tiešām attīstība notika horizontāli. Tagad, gadu pēc tam, kad līdz "kaulam" apzinājos, ka tieši jāmaina savs iekšējais uzstādījums un kur jāpludina mīlestība - varu no sirds pateikt, ka šo lietu esmu "iemācījusies", jo manir ļoti viegli dot, dalīties, mīlēt - bez nosacījumiem, negaidot, pieņemot. Ja arī pakāpjos kādu soli atpakaļ, zinu, ka nenokritīšu tik zemu cik biju pirms gada, jo esmu atradusi galveno atbalsta punktu sevī, sevis mīlestību.
Es joprojām mācos, gan Dieva, gan Visuma likumus un man ir skaidrs, ka šī attīstība nekad nebaidzas. Tā iet cauri visai dzīvei - un vēl vairāk cauri visām mūsu dzīvēm, caur visu dvēseles mūžu...
Es domāju, ka neviens jau tā "pa riktīgo" no malas nevar pateikt, vai ej pareizo ceļu, pareizā attīstības virzienā, jo viss svarīgākais jau notiek mūsu galvās, mūsu sirdī un zemapziņā. Attiecīgi, ir jāļaujas, jātic, ka darot ar visu atbildību, viss notiks vislabākajā veidā, kā mums nepieciešams. Un ja atkal nonākam ļoti līdzīgā situācijā, tad zinam, kurš atbildīgs un kuram jautāt - kas nogāja greizi...
Varbūt neatbildu Ilona uz Tavu jautājumu, bet vienkārši apceru sevī šo tematu... :))))) Ar mīlestību! :)

Ilona* - 2012-01-28 00:50
Paldies Daina par atbildi. Es laikam dzīvē esmu nonākusi strupceļā, kurš radies tikai tāpēc, ka es nemācēju sevi mīlēt. Es melotu, ja teiktu, ka māku tagad. Bet pateicoties tam, ka pagātni var sapildīt ar mīlestību, es uz mirkli sajutos mīlēts bērns. Patiesībā ļoti laba sajūta.
Es arī mācos sevi mīlēt, un paralēli tam risināt ļoti svarīgas sadzīviskas problēmas. nezinu kāpēc, bet man šķiet, ka tās ir jārisina vairāk manī pašā nevis kaut kur citur.
Tāpēc arī bija mans jautājums, kā gan mēs varam zināt, ka kaut risinām. Varbūt kārtējā ilūzija? Varbūt mierīgi jāuzloka piedurknes un jāstrādā no tumsas līdz tumsai? Bet tad atkal es dzīvotu tieši tāpat kā mana mamma, kas vienmēr bija nogurusi, dusmīga, un tas vairs man nešķiet pareizi...... Būtībā es jau padsmit gadus tā nodzīvoju. Un kļuva tikai sliktāk.


Ilona* - 2012-01-28 00:55
Starp citu - vienu lietu piefiksēju par mājas kārtošanu. Ja Jums visu laiku ir haoss riņķī, un bet Jūs pat nesen esiet veikuši ģenerālo tīrīšanu - pamēģiniet meditēt. Haoss galva ir haoss apkārtējā vidē. Pēc meditācijas ir liela bauda kaut ko vairāk pareizi sakārtot. bauda!

Gunita* - 2012-01-28 01:17
Pardomu pilns rakstins....ari mans tetis dzera un dzer...mamma ar to sadzivo,bet es esmu talu no visiem projam,laikam ta ir mana karmiska maciiba kas jaiziet...taluma no visiem radiem,draugiem....man ir miiloss virs,delins un driz bus vel viens.....tik jautajums-kapec esmu no visiem tik talu? atbildi neesmu radusi....

Kortnija* - 2012-01-28 01:23
Mana mācība viennozīmīgi ir tā, kas pieminēta kā otrā. Viegli nav, bet es šobrīd eju tam cauri, un zinu, ka drīz es to būšu iemācījusies. Bet cik daudz asaru un pārdzīvojumu ir bijis šajā sakarā. Bieži jautāju Visumam - vai tiešām vēlies mani redzēt raudam, kad esmu viena? Un sapratu, ka Visums turās pretī tikpat stipri cik es.. un protams, ka es padevos, jo sapratu, ka nav iespējams apiet pasaulīgos likumus. Un te nu es esmu - viena, un šķiet ka laimīga :) bet vēl ne līdz galam.. es mācos :)

Solvita* - 2012-01-28 01:26
Daina raksta ''...pati sevi neredzēju, bet pieprasīju no citiem, lai esmu visiem svarīga un mīļa. ''
Un cik cilvēkiem tā ir .....jo ,Daina, Tev attiecībās iestājās krīze...un tas bija pagrieziena punkts, bet , ja nebūtu....dzīvotu savu laimīgo dzīvi un nejustu vajadzību kaut ko ko mainīt sevī...
Krīze kā iespēja.....tas varbūt gan grābeklis, gan krīze..
Tikko pāršķirstīju Lazarevu , kur viņš min par alkoholiķiem kas grib atbrīvoties no savas atkarības un jūt uzlabojumu, bet tad atkal visu turpina...
Citēju
''izeja no krīzes situācijas nekad nenotiek taisnā līnijā. Process attīstās līdzīgi sinusoida līknei.. Sākumā ir jūtams uzlabojums, pēc tam uzpeld karmiskais slānis, un neskatoties uz savu pašpilnveidošanās darbu, rezultātus neredzam. Tas ir kā pārbaudījums.. Cik viegli spēj viņš spēj to pārvarēt, tikpat viegli spēs pārvarēt nākamo kritumu. Ja cilvēks ir izlēmis savā dvēselē saglabāt un pavairot mīlestību un viņam nav dziļu pretenziju sev un apkārtējai pasaulei ..agri vai vēlu labvēlīgs rezultāts būs.''

Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru sevis pilnveidošanās posmu, etapu..vienalga vai tie ir grābekļi vai krīzes vai kas cits, kas traucē un ko vajadzētu dziedēt ar mīlestību sirdī...



Lapa | 1 [2] [3] [4] [5] [6] [7] [8] |

Atpakaļ