Mīlestības piepildīta pagātne un zemapziņa


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Solīju uzrakstīt par to kā „restartēju” savu zemapziņu un kā mainīju domas par savu pagātni. Un izrādās, ka vieglāk to bija apsolīt, kā tagad izdarīt.

Izgāju ārā ar suni un pastaigāju gar jūru, lai nu sakopotu domas, bet jo skaidrāk un vienkāršāk mēģinu izstāstīt, jo man viss ar vien dziļāk un sarežģītāk sanāk.

Pašai par sevi man jāsmejas. Esmu pazaudējusi spēju īsi un korekti raksturot notikušo.

Nu –bija tā.

Mana māsa 90 gadu sākumā kļuva par psihologu un līdz ar to mūsu ģimenē psiholoģija, psihoterapija un viss, kas ar to saistīts, ir bieži mājās pārrunāts un tuvs. Un tā kā man no dabas ir ļoti izteikta vēlme sevi sakārtot, kā arī meklēt dažādus veidus kā to darīt, tad loģiski, ka esmu izmēģinājusi iziet psihoterapijas kursu. Un neilgi pēc tam esmu gājusi dianētikas kursu ar garīgo regresiju šīs dzīves robežās (ar dažiem „iekritieniem” iepriekšējo dzīvju fragmentos).

Bet....šo visu kursu laikā, vairāk vai mazāk tā tendence bija meklēt visu to, kas dzīvē ir traucējis, kas nepaticis, uz ko es esmu apvainojusies vai kurš man nodarījis pāri. Un Tu jau zini – kas meklē, tas atrod. Rezultātā secināju, ka palieku arvien vājāka, nelaimīgāka un lēnām ieslīgstu „upura” lomā.

Tagad tīri praktiski saprotu, ka ejot šīs terapijas, es burtiski uzplēsu un pa jaunam izdzīvoju visus pāri darījumus (un jebkuram tādi ir pat vislaimīgākajā bērnībā vai pusaudžu gados) un ka pēc katra šī seansa tiku palaista pasaulē ar vaļēju šo brūci.

No enerģētiskā viedokļa savukārt saprotu, ja tu pāris gadus 2 reiz nedēļā pa stundai rakņājoties pagātnē meklē „slikto” un par to domā, tad loģiski, ka tu audzē šos savus pāri nodarījumus arvien lielākus un lielākus.

Atceros ļoti spilgtu epizodi šo terapiju laikā, kad kārtējo reizi biju izšķetinājusi kādu savu pusaudžu vecuma problēmu, kurā bija iesaistīts tētis, un būdama trīsdesmitgadniece (tātad no notikuma laika bija pagājuši jau padsmit gadi) iebraucu vecāku mājā un ne no šā ne no tā vienkārši sakliedzu uz vecākiem.

Arī darbā un mājās ar vīru biju uzvilkta un dusmīga, un apbižojusies uz dzīvi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka apzināti kultivēju un domāju par savu negatīvo pieredzi, šķetināju un preperēju un veidoju arvien jaunas un jaunas domkopas, kas radīja manu tā brīža realitāti un enerģētiku negatīvu.

Un tagad nu man ir jāatceras kurā mirkli un kā notika tas pavērsiena punkts, kad sapratu, ka šis viss ir nepareizi, ka es tā turpmāk vairs nedarīšu un ka mana dzīve nav bijusi tik slikta un briesmīga, kādu es tagad to esmu savās acīs uztaisījusi. Ka tā realitāte, ko tagad sev radu, nav īsta.

Un tad es laikam, ka sāku lasīt Lazarevu.

Un caur viņu notika manas apziņas transformēšanās.

Lazarevs savās sākotnējās grāmatās māca, ka mēs varam jebkuru savu dzīves fragmentu caurskatīt vēlreiz un caur lūgšanām to iztīrīt (vimaļivatj). Vienkārši pārskatīt dzīvi un piepildīt to ar pateicību, mīlestību un laimi.

Un tad es sāku tā darīt. Tas bija kāds 1999, 2000, 2001.gads. Tā nebija vēl apzināta laimes terapija. Tā vēl bija ņemšanās „atrotītām piedurknēm”.

Bet skaidri atceros, ka šī perioda laikā es pēkšņi pieņēmu visu, kas ar mani noticis un sāku skatīties uz to visu caur mīlestību. Ka es katru situāciju, kuru vien atcerējos, caurskatīju ar mīļumu un „attaisnoju” katra iesaistītā rīcību, vienkārši izprotot tā mirkļa mācību.

Un kopš tiem 2000./2001.gada es uz savu bērnību, pusaudžu gadiem un agrīno jaunību skatos jau ar laimīgās realitātes acīm.

Pagājušā nedēļā man bija konsultācija, kurā tieši pārrunājām, ka mūsu bērnība un attiecības ar vecākiem, skolas biedriem vai skolotājiem, ir tieši tik pozitīvas vai negatīvas, cik izvēlamies pārdomāt savus pagātnes pozitīvos vai negatīvos notikumus.

Es saku, ka es tagad, atceroties savu pagātni, izvēlos domāt par gaišajiem, skaistajiem un vismīļākajiem brīžiem.

Meitene konsultācijā jautā – bet vai tad mēs sevi nemānām? Vai tad nav tā, ka sev tagad kaut ko iestāstām?

Saku, ka nē – mēs izvēlamies domāt caur mīlestību.

Mēs pieņemam savu pagātni, mēs (ja vajag, tad ar atpakaļejošu datumu) iemīlam savus vecākus, mēs sākam saskatīt savā bērnībā un jaunībā to labo, kas patiešām tur bija un sākam to audzēt. Un gluži tāpat kā ar afirmācijām mēs mainās zemapziņas informāciju tagadnē, tā arī mēs vairāk atceroties labās atmiņas, vai arī ar mīlestību piepildot jebkuras atmiņas, kultivējam un audzējam savu pozitīvo pagātni.

Var teikt – jā, bet fakti paliek fakti.

Jā, es piekrītu. Notikums nemainīsies. Bet sajūtas un attieksme par toreiz piedzīvoto, mainīsies.

Un mēs patiešām uz savu pagātni varam paskatīties pilnīgi pretēji, ja izceļam dažādas lietas.

Piemēram, man reiz žurnāliste jautāja par veselību – vai esmu bijis slimīgs vai veselīgs bērns. Es drošu roku atbildu, ka veselīgs. Un patiešām, es biju sportiste, biju atlētiska un stipra, un man nekas īpaši nesāpēja un neatceros, ka īpaši būtu ar kaut kādām problēmām noņēmusies. Iznāk šis raksts. Mana mamma un māsa lasa un saka – kā, bet tu neatceries, ka līdz 4 gadu vecumam tu visu laiku slimoji ar angīnām? Un neatceries, ka tu biji tuberkulozes dispanserā uzskaitē, un neatceries, ka tev mūžam vajadzēja rīt zondes, lai pārbaudītu kuņģi, un neatceries, ka tev bija švaka sirds, pie lielākas slodzes, un neatceries.....?

O, nu ja man tagad tā saka, tad, es, protams, to visu atceros. Bet tie bija tikai tādi fragmenti. Pa lielam visā pārējā laikā es biju vesela :)) Es vienmēr trenējos un uzrādīju labus rezultātus vieglatlētika, es vienmēr daudz varēju palīdzēt dārzā un dažādos mājas darbos, un man par sevi bija priekšstats, ka esmu bijis ļoti veselīgs un stiprs bērns.

Nu un tieši tāpat ir ar to mūsu laimi. Ar mūsu laimīgo bērnību vai pusaudžu gadiem, agrīno jaunību vai jebkuru citu no dzīves fragmentiem. Nu nav taču dzīvē balts vai melns. Bet ja domā par balto, tad viss šķiet balts. Ja domā par melno, tad melns.

Mana dzīve ir balta, jo es domāju par balto – mirdzošo – skaisto. Mana dzīve no manām domām mirdz.

Vai tur nav bijuši dubļi? Ir. Bet nu jau arī tie mirdz! :)

Un kā ir Tev?

Inese

Komentāri (61)  |  2012-01-23 21:44  |  Skatīts: 7035x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Agnese :)* - 2012-01-23 22:30
Cik interesanti!.. Es tieši par šo tēmu jau dažas dienas domāju un pētu, un nonacu pie tāda sava secinājuma,ka viss "negatīvais",kas bijis ir tikpat labs,pozitīvs un pamācošs kā viss pozitīvais. Inesīt, Tu izvēlējies piepildīt visu ar mīļumu,mīlestību- jā,arī tā esmu darījusi. Tagad man salikās tā,ka es atskatījos uz nepatīkamajiem notikumiem kā uz sausiem faktiem,nepiešķirot tiem nekādas emocijas,nekādi tos nebagātinot,nebarojot ne ar ko. Fakts un fakts, un viss. Man ir tāds uzskats,kurā tagad dzīvoju,ka viss ir mācība,lai padarītu mūs labākus,viedākus,lai atstrādātu savus nodarījumus ,kas bijusi citās dzīvēs pirms tam.Viss ir izaugsmei.
Ievēroju to,ka visiem bērnības notikumiem,kas bijuši ne pārāk labi,neesmu stipri pieķērusies,tie jau aytomātiski man bija saglabājušīes kā fakti bez liekām emocijām.Turpretī vēlākajā dzīvē notikušais ,kas sakitās ne ļoti patīkams,tas jau bija apaudzēts ar emociju-sajūtu buķeti un bija dzīvs.
Manuprāt,piedošana un pateicība ir svarīgi. :) Bet to nevar izdarīt speciāli. Tam jābūt dabiski. Saforsēt tur arī neko nevar- vienam vajag vairāk laika,citam pavisam maz. Tad tas notiek plūstoši,harmoniski,neko sevī nelaužot ar varu,nespiežot kāpt kaut kam pāri. Manuprāt,tas viss notiek kopā ar apziņas plešanos,ar transformāciju.

Inese* - 2012-01-23 23:02
Vēl par šo tēmu padomāju un man tagad atskatoties, škiet, ka bija tā - kopš pa īstam iemīlēju sevi, savu tēti, savu mammu, savas māsas utt. tad viss, kas ar viņiem man saistās, tas viss sapildās ar mīlestību pats no sevis.

Nu tu vienkārši kaut kā saproti, ka pat ja iznāca toreiz ne visai labi, tad tas tā nebija domāts un mūsu mīlestības ir pāri visam.
Tas ir tā kā ar tuviem draugiem - nu mēs viņus pieņemam tādus, kādi viņi ir. Un pat ja viņi šad tad izdara šķērsām, tad tik un tā viņi ir mūsu draugi un mēs spējam to viņa rīcību saprast.

Jā - kad pieņem konkrēto cilvēku un sapildi tās attiecības ar mīlestību, tad visi notikumi, kas jūs saista ir pilni mīlestības :)

Anonīms* - 2012-01-23 23:29
Ļoti vajadzīgs un pamācošs raksts . Nepārtraukti domāju par šo tēmu.Es it kā sirdī esmu pieņēmusi un piedevusi visas sāpīgās situācijas ,bet mazākais atgādinājums un viss atkal uzvandās uz augšu.Un sākās viss no jauna.....

iedvesma - 2012-01-23 23:43
Lasu rakstiņu un saprotu ko Tu, Inesīt, gribēji ar to visu pateikt.

Jā, es domāju, ka mums ikkatrai ir šāda analīzes vērta pagātne, bet es neraku nemaz tik dziļi, es paņēmu kā piemēru aizgājušās brīvdienas.

Vakar vakarā nonācu pie secinājuma, ka neesmu pastrādājusi no darba paņemto darbiņu uz mājām pietiekošā apjomā, neesmu salakojusi nagus un neesmu izgludinājusi drēbes un vēl un vēl. Respektīvi, neesmu izdarījusi visu to, ko biju ieplānojusi vēl nedēļas nogalei nesākoties.

Bet, izlasot rakstiņu, es visu pāranalizēju un sapratu, ka nu nav tas tik melns, cik viņu mālē.

Un atsaucot atmiņā brīvdienas sapratu, ka es veltīju laiku lietām kā, piemēram, sarakstei ar draugiem, sarunām pa telefonu ar saviem mīļajiem, esmu izkārtojusi VISU dzīvokli, esmu izmazgājusi VISAS drēbes, esmu uztaisījusi ēst, ko parasti mājās daru ārkārtīgi reti, esmu veltījusi laiku, lai pāršķirstītu žurnālus un jaunnopikrto Andžeja Reitera grāmatu, esmu bijusi ballēties un nežēloju laiku miegam un vēl biju pastaigāties ar kafijas krūzi rokās.

Un, kad padomāju par šīm lietām ko esmu paveikusi, tad vilšanās sajūta par nepadarītajām lietām - samazinās. Tikai pašai savai zemapziņai būtu jāstāsta par labo, nevis par to, ko nepadara, par to, kas slikts un kas nav bijis gana labs.

Piekrītu, ka ir pietiekami daudz labo lietu, lai veltītu savu enerģiju tām un tās tikai vairotu!!! :-)

Un jā - kam koncentrējam uzmanību, tādas sajūtas arī vairojas!

Un atkal un atkal saprotu, ka tas ir darbs pašam ar sevi - pieņemt sevi, pieņemt pagātni, jo ja nebūtu musm tāda pagātnes, tad mēs nebūtu tagad tādas, kādas esam!!!

P.S. Inese. Paldies Tev pa šo mājaslapu, tā ir manas ikdienas iedvesma pašai sev. Patīk palasīt rakstiņus, komentārus, domas un viedokļus. Prieks, ka mēs turpinam augt!

Lai veicas arī turpmāk :-)

Elīza* - 2012-01-24 00:08
Anonīms, es Tevi lieliski saprotu. Ja uzvandās atkal uz augšu, tas nozīmē tikai un vienīgi to, ka nav līdz galam pieņemts un piedots :( Zinu pēc sevis - kad tā pieņemšana un piedošana patiešām notiek, tad aizmirst par to un vairs nedomā, un nekas vairs uz augšu nenāk. Tas ir kā tad, kad Tev vajag nopirkt jaunu kleitu. Tu visu laiku domā un domā par to. Un kad Tu nopērc to kleitu, Tu vairāk par to nedomā, Tu aizmirsti par to.

iedvesma - 2012-01-24 00:16
Jo lielāks ir aizvainojums, pāridarījums, jo piedodot mēs saņemam daudz lielāku piedošanas radīto enerģiju sev!

Un piedošana nenozīmē aizmiršana. Tas, ka es piedodu, nenozīmē, ka es aizmirstu.

Elīza* - 2012-01-24 00:42
Nezinu :) Man ir tā: kad piedodu, prāts it kā "slēdz lietu", tas vairs nav aktuāli man, un es patiešām aizmirsu. Tas nenozīmē, ka kādreiz dzīvē man tas var neienākt prātā, bet tad tas ir tāda "kaut kas tur toreiz tāds bija" līmenī.

Anna* - 2012-01-24 00:56
Izdomāju, ka labāk jau vecus vīra sānsoļus uzskatīt kā mācību sev. Kāda es tajā laikā biju un kāpēc tā notika? Un nevis sevi vainojot, bet būt pateicīgai par šo dzīves piespēlēto mācību stundu - beidzot sākt mācīties būt par sievieti un sievu! Vai tad kāds mācīja, kas būs baltās kleitas un "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi". Nu neko, nekas vēl nav nokavēts! Laikam jāsāk rakstīt blociņā piezīmes, ko uzdāvināt meitai kāzu dienā. Lai visām jauka diena un vakars!

Baiba* - 2012-01-24 01:21
Paldies, Inesīt, Tu šai rakstā brīnišķīgi ataino savu ceļu uz pieņemšanu un mīlestību. Un šeit ir daudz, ko mācīties!
Psihoterapija man savulaik norādīja, ka neuzņemos atbildību par savu dzīvi, bet šeit ir skaisti parādīts, kā to uzņemties. Šī mācība iet daudz tālāk un dziļāk. Mūsdienu psihoterapija vairs nevarēs pastāvēt bez Dievišķā jēdziena un visuma likumu izpratnes. Manuprāt tā vienkārši nav pietiekoši efektīva.
Interesanti par to dianētikas kursu- tas ir kaut kas līdzīgs hipnotiskajai regresijai, kuru Ņūtons apraksta savās grāmatās?

Baiba* - 2012-01-24 01:25
Man vislabāk patīk, ja es uz savas pagātnes notikumiem un cilvēkiem, kas man darījuši pāri skatos tā- ka viņi arī ir tikai cilvēki un, ja viņi ir mani sāpinājuši, tad tāpēc, ka tā ir savukārt noticis ar viņiem utt tālākā pagātnē un ka vainīgs jau neviens nav. Tas kaut kā sasaucas ar grāmatu "Būda".

Baiba* - 2012-01-24 01:49
Principā man psihoterapija palīdzēja tādā ziņā, ka es apjautu savas dusmas un aizvainojumu, kas vēl mita manī, ļāva apjaust bezgalīgo mīlestības tukšumu. Un kad es to biju savā veidā izdzīvojusi, es varēju līdz sirds dziļumiem izprast, ka šīs dusmas un aizvainojums man vairs nav vajadzīgi un ka tikai es varu izvēlēties tos barot vai ne. Un ka neviens jau patiesībā nav vainīgs. Es varēju apzināties savu izvēli. Un tā jau bija laba platforma, lai uz tās būvētu sev "laimīgu pagātni" un turpināt laimes terapiju. Savādāk to visu varbūt būtu uztvērusi kā ārišķību. Bet pēc platformas sakārtošanas laimes terapija ieguva jēgu un spēku. Es pat teiktu, ka loma platformas kārtošanā bija ne tikai psihoterapijai, bet gan manam pakāpeniskajam personības briedumam, saiknes ar Dievu atrašanai un dziņai visu laiku tiekties uz augšu, uz gaismu :)

Sofija* - 2012-01-24 01:50
Kāds stāsts par balto un melno strīpu.
Satiekas divi paziņas, viens prasa otram, kā tad viņam iet. Otrs atbild, ka slikti, sieva maita, priekšnieks cūka, bērni neklausa, vārdu sakot, viņa dzīvē esot iestājusies melnā strīpa. Pēc gada atkal viņi viens otru satiek. Pirmais prasa otrajam, kā tad viņam šobrīd iet, vai ir beigusies melnā strīpa viņa dzīvē, kas bija pirms gada, uz ko otrais atbild, ka patiesībā pagājušā gadā viņam izrādās bija baltā strīpa.
Tā lūk mēdz būt ar tām melnām un baltām strīpām. Viss tik tiešām vienkārši ir un tas, kāds tas ir, mēs paši tam piešķiram apzīmējumu, bieži vien pārspīlējot un sasteidzot izdaram pāragrus secinājumus.

Anna* - 2012-01-24 02:43
Superīgs raksts, paldies

Diāna* - 2012-01-24 04:51
Manuprāt, pats būtiskākais ir vispār apjaust, ka mūsu zemapziņas programmā, "platformā" ir kaut kas, kam būtu jāpievērš uzmanība, ka ir kas tāds, kas jāierauga un jāpiepilda ar mīlestību.
Ja mēs zinām, identificējam kaut kādas konkrētas senās lietas un notikumus, kuri mums izraisa nepatīkamas domas, emocijas, tas jau ir pusceļš - atliek tikai strādāt, lai no negatīvā pārvērstu pozitīvajā, piepildītu ar mīlestību un piedotu. Smagāk ir tajos gadījumos, kad mēs veiksmīgi esam visu noslēpuši no apziņas, proti, prāta līmenī mūs šķietami nekas netraucē - skaitām tik afirmācijas, tīrām māju, sevi, domājam labās domas, lasām, mācāmies utt., bet tomēr kaut kā netiekam un netiekam līdz tai laimes putna saķeršanai aiz astes. Ja zemapziņas programmā ir lietas, kurām netiekam klāt, jo tās vienkārši neredzam, pastāv milzīgs (neapzināts) konflikts starp prātu un zemapziņu. Un mēs varam skaitīt afirmācijas kaut visu dienu, bet ja tās disonē ar šūnu līmenī esošo informāciju, pārmaiņas diez vai būs iespējamas. Nu, katrā ziņā ne ātras un skaistas...
Mums katram savs ceļš ejams. Katrs no mums ir izdzīvojis savu bērnību - viens ir mīlēts, lolots un lutināts, cits ir pazemots, izmantots un visādi citādi traumēts. Vienam vajadzīgs gads, lai kļūtu par pilnīgi laimīgu cilvēku, citam visas dzīves varbūt nepietiks. Un ne jau tāpēc, ka apzināti vēlas dzīvot upura lomā, pieķeroties kādiem negatīvajiem notikumiem, drīzāk tāpēc, ka vienkārši nespēj ieraudzīt to, kas būtu jāierauga, kam būtu jāpiedod, kas būtu jāpiepilda ar mīlestību un jāatlaiž.

Jebkurš darbs ar sevi ir svētīgs. Vai tā būtu psihoterapija, mācības, laimes terapija, dianētika utjpr. Mēs nevaram teikt, ka tas, ko esam darījuši pagātnē, mums neder, nav bijis labi utt. Pateicoties tieši tai vai citai "pozitīvajai" vai "negatīvajai" pieredzei, mēs šobrīd esam šeit un tagad, darām to, ko darām šobrīd - mācāmies paši vai mācām citus (vai abus kopā:))

Anna* - 2012-01-24 05:27
Piekrītu Diānai- "Jebkurš darbs ar sevi ir svētīgs. Vai tā būtu psihoterapija, mācības, laimes terapija, dianētika utt". Inese jau vairākkārt norādījusi, ka psihoterapija viņai neder. Bet tas nenozīmē, ka tā ir slikta. Psihoterapija savā būtībā ir stāsts par attiecībām, mazāk par saturu.

Inga* - 2012-01-24 07:10
šis raksts ir attiecināms tikai un vienīgi uz pašas autores dzīvi un pieredzi,un to nevajadzētu ņemt kā piemeru,lai sakārtotu savu dzīvi.
Lasot rakstu,un ieraugot vārdu Dianetika,man jau auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem.Dianētikai ar klasisko psiholoģiju nav pilnīgi nekāda sakara.Es nebrīnos,ka autore raksta par to,ka staigājusi ar atvērtām brūcem..
Par to,ka tika sakliegts uz vecākiem,vai tas ir kas slikts?Vecāki drīkst bļaut uz bērniem,bet bērni nedrīkst .Būt šat tad dusmīgai,nomāktai-vai tas kāds noziegums?Visas negatīvās emocijas,kas tiek apspiestas nekur nepazūd,viņas paliek mūsos,un tad kad vairs nav vietas,kur viņām ķerminei palikt,tās nāk uzāru-aizkatinatibas veida,dusmās,nepmierinātībā u.c.
Cilvēkam ir tikai 2 vēlēšanās-iegūt baudu,un to baudīt.Citu vēlēšanos nav.
Inese raksta,ka viņai ir svarīgi ,lai visa viās dzīve ir sakārtota pa plauktiņiem.skan tāds kā perfekcionista sindroms.Viss pa plauktiniem,kastītēm.Visur uzlīmītes virsū,kam kurā plauktiņa jābūt.
Inese tiešām dara svētīgu darbu,izmantotojot savu iekšējo dzinuli-savākt informāciju un nodot viņu tālāk,bet pirms nodošanas vajadzētu padomāt vai tas,kas der tev ,derēs arī visiem citiem.
Šis rakts mani sakaitināja.Protams,ka nav visu laiku jāpārdzīvo savi vecie stāvokļi,nav jābut savas pagātnes upurim,bet attirit savu iekšējo pasauli jau nu katram vajadzētu,tikai Dieva dēļ ne ar Dianētikas palīdzību.

Diāna* - 2012-01-24 07:41
Inga, varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka tā ir milzīga augstprātība kādu skolu, mācību vai metodi nolikt augstāk vai zemāk par otru. Noteikti ir cilvēki, kuriem tieši dianētika palīdz. Un ir cilvēki, kuri guvuši noteiktu mācību, izejot tam cauri. Jebkura pieredze ir pieredze. Tikai jautājums, ko mēs tālāk ar to visu darām:)

Inga* - 2012-01-24 08:30
Diānai!Jūs tiešam kļudieties,jo pirmāmkārtām augstāk manā tekstā nav nekas nolikts,un otrāmkārtām ir atšķiriba starp murgainām metodēm un pierādītām hipotezēm.
Cilvēki ir slinki,viņi tic visam,ko piedāvā slimi fanātiķi,nekam nav jātic.Ir jāparbauda uz sevis,jāatiecās ar kritiku.Inese raksta,ka Dianētika vinai nepalidzeja,jo vina tai ticēja,ticēja,ka Dianētika spēs piepildīt viņas bailes ar kaut kādiem murgiem.
Jūs rakstat,ka ir noteikti cilvēki kuriem Dianētik palīdz.Jūs pat neziniet vai tā ir,jūs domājiet,ka ta varētu būt-pēc ticības,nevis zināšanām.Man nāk smiekli par cilvēkie,kas pabeiguši augstkolas ar sarkaniem diplomiem,bet vēl joprojām tic tantes Irinas pasakām.
Šinī pasaulē nav nekā,kas būtu arpus mums,viss ir mūsu iekšējā pasaulē.Cilvēki ir slinki,lai domātu,jo domāšana tiešam ir pats grūtakais darbs.

Inga* - 2012-01-24 08:35
*šo lapu apmeklēju pirmo reizi.Draugos bija ielikta-Ieteikt.

Baiba* - 2012-01-24 14:17
Ingai- visiem nekad nederēs viena mācība, tas nu patiešām. Un arī Tev ir izvēle- pieņemt šeit notiekošo vai ļaut rakstam sevi sakaitināt. Katram no mums ir "varžacis"- Tev acīm redzot ir negatīva pieredze ar dianētiku un Tu šīs negatīvās emocijas, kā var redzēt, patiešām neapspied. Bet tas jau ir tikai sākums... Ja tās neapspiež, patiesi, varbūt tās nekaitēs Tavai veselībai, bet vai esi padomājusi par apkārtējiem, kā jūtas viņi, Tev brīvi paužot savas dusmas, aizkaitinājumu un neapmierinātību? Es jūtu, ka Inese mums parāda, kā negatīvās jūtas un pieredzi transformēt, nevis apspiest. Tas kaut kā atsaucas manī, kad biju tikko sākusi studēt psiholoģiju, man bija liels atklājums, ka arī negatīvās izjūtas ir pieņemamas un tās var paust. Bet tas ir tāds bērna līmenis. Pieaugušais iet tālāk...


Karinčiks* - 2012-01-24 16:10
Paldies par jauko rakstiņu...
Labi cilvēki nemitīgi sevi stiprina....
Esmu pilnīgi pārliecināta,ka mēs paši esam sava likteņa veidotāji,savas dzīves autori,ka ciešanas,aizvainojumi,pārdzīvojumi..jebkas.kas bijis ar mums...ir pagātne..
Kamēr nezaudēsim ticību...uzvara vienmēr būs mūsu...
Paldies par jaukajiem komentāriem..tos lasot...priecājos,ka esam tik daudz..


Ilona* - 2012-01-24 17:28
ja mūsu iekšējā balss saka, ka kaut kas dzīvē nav tā kā vajag, ja mums apkārt viss notiek tā, ka slīgstam problēmās, tad droši vien meklējam dažādus avotus atbilžu atrašanai. Man šķiet, ka katram tas ir savs - vienam Inese, vienam Sharma, vienam psihoterapija, vienam vēl kas pavisam cits.

Bet, kas man šķiet svarīgi, ka šajā posmā, it īpaši, sākumposmā ir kāds mums blakus, kāds, kas mūs sapurina, varbūt ar ne tik labiem vārdiem, bet tādiem, kas rada vajadzīgo efektu... svarīgi, lai mums ir atbalsta plecs, jo neatkarīgi no visiem informācijas avotiem, tas ceļš ir jāiet mums vieniem pašiem.. lai cik lielas bailes mūs māktu, lai kāds slinkums būtu mūsos iemājojis, tie defekti ir jāpārvar pašiem.. vienatnē un klusumā, jo tikai tā mēs varēsim to atrast un turpat klusumā mājo spēks, kas palīdzēs no tiem atbrīvoties...

Visvairāk mani pārsteidz tas, ka tiek kritizēta Ineses sniegtā informācija. Vai Jūs lamājiet arī tā romāna autoru, ko lasījāt un kam nepiekritāt?
Tieši tāpat ir ar visām mācībām, teorijām - vai nu Jums der vai neder. kas der, izmantojam, kas nē, to izlaižam. Pat dižākais rakstnieks nepretendē, lai kāds no galvas mācītos visu daiļradi, neizlaižot nevienu vārdu..

Turklāt svarīgi ir neaizmirst, ka mēs esam pasaulīgas būtnes, kas attīsta, pilnveido savu garīgumu - mums ir pienākumi vai dzīves uzdevumi abās jomās... Mums gan naudiņa jānopelna, gan viediem jākļūst.

Lai Jums atklājumiem un darbiem bagāta šī diena!



Baiba* - 2012-01-24 17:28
Es arī priecājos, ka mūsu ir tik daudz... vakardien smieklīgi sanāca- biju ar bērnu pie homeopāta, kaut kā ievirzījās saruna par astmu un pret to lietotajiem medikamentiem, ka tie novērš simptomus, bet negatīvi iedabojas uz psihi... un par to, ka cēloni nenovērš, slimība parādās citā veidā vai citos orgānos (ko arī Lazarevs piemin, ka novēroja savā praksē). Pieminam arī Siņeļņikovu. Tad daktere man saka- jūs esat tāda pagudra :) To rakstu, ne jau lai palielītos ar savām zināšanām, bet vienkārši- esot kopā ar jums- mums visām man ir tāda sajūta, ka tiešām lielākā daļa cilvēkuir lasījusi Siņeļņikovu, izprot Dieva un visuma likumus, saprot šo to par slimību cēloņiem utt. un tas principā jau ir visiem zināms un saprotams. Bet vienmēr tāds neliels pārsteigums (kā daktere atgādina)-patiesi ne jau lielākā sabiedrības daļa par to interesējas un pat, ja izlasa, notic, piedomā un izdara secinājumus (un vēl dzīvē pielieto). Tāpēc ir tik labi, ka ir šāda domu biedru grupiņa, kur varam augt kopā un cik labi, ka tā iet plašumā. :) No sirds paldies Inesei!

Inga* - 2012-01-24 17:53
Baibai!Es pirms kaut ko pieņemu savā dzīve,no sākuma pārbaudu.Ar Dianētiku personigās-fizisk;as,psiholoģiskas pieredzes man nav,jo atliek jau palasīt viņu mājaslapu,lai saprastu,ka tir ir šizofrēniķu murgi.

Karinčiks* - 2012-01-24 17:57
Šeit jau ir tas labums,ka varam dalīties,izteikties..jo, kad satiekas cilvēki..viņiem veidojas dialogs vienam ar otru..ja sarunas gaitā mūsu viedokļi nesakrīt..un tā mēdz būt..mēs tak runājamies,izsakamies..un pieņemam..ka es esmu es...Tu esi Tu...
Lasot grāmatas..mums jau nav iespējas autoram pateikt..man nepatīk kā Tu raksti,domā..ka esi skarbs..te kā uz delnas..
Sakam ko domājam...un tieši tā,katrs jau paņem to,kas vajadzīgs...izvērtē...pārdomā...
Katrs no mums ir unikāls..
Kā salīdzinājumu...noteiktos apstākļos ikviens var kļūt par Hitleru vai Māti Terēzi...



Lapa | 1 [2] [3] |

Atpakaļ