Dvēseles mājas


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ


 Pēdējo rakstu meiteņu komentāri manī izraisīja pārdomas, kāpēc mēs dažkārt tik ļoti sevi apkraujam ar darbiem, ka pazaudējam pašas sevi? (un man tā ir bijis ne reizi vien, kad atjēdzos jau spēku izsīkuma pēdējā stadijā). Tāpēc arī tapa šis raksts.

 

Man ļoti patīk, kā Klarisa Pinkola Estes (latīņamerikāņu izcelsmes psihoterapeite) savā grāmatā „Ar vilkiem skrejošā” apraksta sievietes būtību caur pasakām. Ar vienu, kura man ir palīdzējusi atgriezties pie sevis, gribu padalīties ar Tevi.

 

Pasakas būtība īsumā ir šāda- ziemeļos, kur ir tik auksts, ka izteiktie vārdi sasalst uz lūpām un klausītājam tie ir jāatkausē, ja grib saprast, ko runātājs ir teicis (skaisti pateikts vai ne?) dzīvoja kāds ļoti vientuļš vīrs, mitinājās viens pats savā iglā un katru dienu devās zvejot. Kādu dienu viņam zvejojot, viņš no tuvējās saliņas izdzirdēja brīnišķīgas balsis un redzēja gaismu. Irdamies tuvāk viņš ievēroja, ka tur dejo ļoti skaistas meitenes, kuru āda bija balta kā pilnmēness un mirdzēja. Klusu pieīries pie saliņas, viņš ievēroja, ka zemē guļ roņādas. Neko daudz nedomādams, viņš paņēma vienu un paslēpās aiz klints un vēroja notiekošo. Skaistules kādu laiku vēl dejoja dziedāja un priecājās, līdz cita pēc citas sāka vilkt mugurā savas roņādas un ienira jūrā. Tikai pati staltākā meklēja un meklēja, neatrada un sāka raudāt. Tad vīrs izlīda no klints aizsega un lūdza meiteni kļūt par viņa sievu. Tomēr meitene atteica, ka to nevarot, jo esot no jūras radībām. Tad vīrs piedāvāja darījumu- paliec ar mani 7 gadus un ja tad Tu vēl gribēsi atpakaļ, varēsi iet. Tā nu viņi sāka dzīvot kopā un viņiem piedzima jauks dēlēns. Bet šo gadu laikā mātes āda sačervelējās un kļuva sausa, mati sāka izkrist un acis vairs lāgā nerādīja un viņa gāja pa māju taustīdamās. 7. gada beigās viņa lūdza vīram- tagad atdod, ko Tu man solīji! Bet vīrs atcirta- Tu nepateicīgā! Ja es Tev atdošu roņādu, tu pametīsi mani un mūsu dēlēnu! Un izskrēja no mājas, pametot sievu raudam. Dēlēns skrēja ārā tēvam pakaļ un dzirdēja, ka kāds viņu it kā sauc. Sekodams saucienam, viņš aizgāja līdz jūrai. Tur kāds vecs, sirms ronis norādīja viņam uz apgāztu laivu. Zem tās viņš atrada paslēpto roņādu un priecīgs atnesa to mammai, lai gan baidījās, ka māte viņu varētu pamest. Sieviete uzvilka to mugurā un kopā ar dēlēnu devās uz jūru un ienira tajā. Viņi kopā ar veco sirmo roni, kas bija viņas tēvs, peldēja arvien dziļāk un dziļāk, līdz sasniedza  roņu valstību, kur atpūtās 7 dienas. To laikā mātes āda atkal sāka mirdzēt, mati atjaunojās un acis atguva agrāko spožumu. Tad dēlēnam bija laiks doties mājup, bet viņš skuma, ka mamma vairs nebūs kopā ar viņu. Bet māte atteica- es būšu visā, kam mājās pieskārusies mana roka un vējā Tu varēsi saklausīt manu balsi. Dēlēns izauga par staltu vīru, kurš prata neaprakstāmi dziedāt un stāstīt stāstus. Bieži viņš nāca uz jūru sarunāties ar mammu un vectēvu. Sievieti roni daudzi gribēja noķert, bet nevienam tas nav izdevies.

 

Analoģija par pasaku ir šāda- mums visām ir savas dvēseles mājas un, ja mēs pārāk ilgi aizkavējamies ārējā pasaulē, mēs burtiski izžūstam un sačervelējamies un mūsu acis zaudē spozmi. (vīrietis šai pasakā ir mūsu Ego un sieviete- mūsu dvēsele). Mums katrai ir savi cikli, un dvēsele vienmēr zina, kad tai ir jāatgriežas mājās. Nevar ignorēt šo saucienu, ka ja mēs negribam pārvērsties par staigājošiem zombijiem. Un tas nenozīmē, ka jābrauc atvaļinājumā.


Uz mājām ved daudz ceļu- Iedzert kafiju mīļākajā kafejnīcā, kaut ko rakstot. Citai – diena kopā ar mīļoto bez bērniem. Kādai- sēdēšana saulē, neko nedomājot. Saullēkta sagaidīšana. Lūgšana. Pasēdēt uz tilta, šūpojot kājas. Aizbraukt tur, kur pilsētas ugunis netraucē zvaigznēm. Paturēt rokās mazuli. Pasēdēt starp lieliem seniem kokiem. Iegremdēt rokas lietus ūdenī vai valgā zemē. Pastaigāties pa mākslas galeriju (man tās ir vairākas stundas vientulībā pie jūras vai lasīšana).


Mājas ir tur, kur var lolot domas vai jūtas, nebaidoties, ka kāds iztraucēs vai iejauksies tikai tāpēc, ka mūsu laiks vai uzmanība ir vajadzīga vēl kādam. Tur var baudīt izbrīnu, redzējumu, mieru, būt brīvai no trauksmes un prasībām un nepārtrauktām sarunām. Svarīgs ir tas, kas atjauno iekšējo līdzsvaru. Tās arī ir mājas. Līdzekļi, kas mūs aizved mājās, var būt dažādi – mūzika, māksla, mežs, okeāns, saullēkts, vienatnība. Tie atgriež mūs mājās, bagātajā iekšējā pasaulē, kur ir savas idejas un sava kārtība.


Cik ilgi un cik bieži mēs dodamies mājās, to nosakām mēs pašas. Pasaule stiepj tūkstošiem roku, sauc miljons balsīs, velk mūs pie sevis, pieprasot uzmanību. Bet mēs nevaram būt piena upe visiem un vienmēr. Došana un ņemšana notiek cikliski. Ja nevēlamies justies kā mirstošas, mēs nevaram pilnīgi izsmelt savus gudrības, enerģijas, ideju un sapratnes resursus. Ja ir tāda kā atrautības sajūta pašai no sevis, tas ir signāls- laiks doties mājās un mēs nevaram teikt nē, nenodarot pāri pašas sev. Palikušas ilgstoši tālu no mājas, mēs zaudējam spēju doties tālāk. Lai atgrieztos mājās, ne vienmēr ir vajadzīga nauda. Ir vajadzīgs laiks. Un vajadzīgs gribasspēks, lai pateiktu- es aizeju- un to izdarītu. Ja mēs nevaram aiziet uz tik ilgu laiku, cik vēlamies, aiziesim uz tik ilgu, cik varam. Citreiz mēs varēsim aiziet tik ilgi, cik nepieciešams. Bet citreiz- tik ilgi, kamēr nesāksim skumt pēc tā ko atstājām.


Kāpēc bieži vien mēs tā izsmeļam sevi, vēloties būt perfektas mātes, darbinieces, meitas utt? Rakstniece atzīmē, ka pārāk bieži mēs identificējamies ar tādu kā dziednieci- glābēju- labi būt vienmēr izpalīdzīgai, labai un palīdzēt visiem. Bet tikai līdz noteiktai robežai. Sievietes tieksme „visu izlabot un visu nokārtot”- viens no galvenajiem pasūtījumiem, ko prasa no mums sabiedrība, un tas uzliek mums nepieciešamību pierādīt, ka mums ir vērtība, kas nozīmē, ka mums ir tiesības dzīvot (ka mēs neesam vērtība pašas par sevi). Mēs varam atbildēt apkārtējās pasaules prasībām tikai tad, ja mums ir iespēja atgriezties mājās- savādāk mūsu sirds gaisma apdzisīs. Neviens cilvēks nespēj patstāvīgi atsaukties visām ārpasaules prasībām. Lai mēs pilnībā neizsmeltu sevi, jāapzinās sava intuīcija, kura saka- tikai līdz šai robežai un ne tālāk, tieši tik un ne pilītes vairāk. Labāk uz laiku atgriezties mājās, pat tad, ja tas nepatīk apkārtējiem, nekā palikt, ļaujoties pašsagrāvei un rezultātā aizrāpot pa pusei dzīvai. Atgriežamies mājās mēs ne tāpēc, ka šodien ir atbilstoša diena vai man tā sagribējās, vai dzīvē viss beidzot ir nokārtojies – tāds viss „nokārtojies” nekad nepienāks. Mēs ejam tāpēc, ka ir pienācis laiks to darīt. Un būt mājās nenozīmē tikai atpūsties. Tu vari sākt dziedāt, lai gan gadiem ilgi atradi iemeslus, lai klusētu. Vai sākt mācīties to, pēc kā jau sen alka Tava dvēsele. Vai sāksi rakstīt. Vai padarīsi par savu kādu stūrīti zemes. Vai pieņemsi ļoti svarīgus lēmumus.

 

Un vēl- ja Tu izturēsies pret saviem mājās atgriešanās cikliem kā pret absolūtu vērtību, arī apkārtējie iemācīsies tos cienīt (patiesībā, ja tu sevi nostrādini līdz spēku izsīkumam, lai pierādītu, cik vērtīga Tu esi, Tu saviem bērniem rādi, ka tā sievietei ir jādzīvo). Apkārtējiem vajag paskaidrot (un viņi paši to redzēs), ka mēs viņus nepametam, bet atgriežamies kā citi cilvēki, sapildījušies ar spēku un enerģiju. Daudzām no mums lielākā cīņa, lai dotos mājās, ir jāizcīna nevis ar apkārtējiem – vīru, bērniem vai bosu, bet gan sevī, ja uzskatām savas vajadzības par mazsvarīgām.

 

Esot mājās, mēs varam arī padomāt- noskaidrojam, ko mūsu dzīvē ir jāpieliek un ko jāsamazina. Mēs jautājam saviem instinktiem, savai intuīcijai- ko vajadzētu darīt, nokārtot, pastiprināt, atslābināt, samazināt?  Vai neesam novirzījušās no pareizā ceļa? Ko nepieciešams uzlabot, aizsargāt, paaugstināt vai līdzsvarot.? No kā nepieciešams atbrīvoties, ko jāaizvieto vai jāizmaina? Un mēs zinām- ka nedrīkst dzīvot svešu dzīvi...

Novēlu Tev sajusties vērtīgai tikai tāpēc vien, ka esi, izjust dziļu cieņu pret sevi un savām vajadzībām, tad arī to pašu varēsi dot pasaulei, nenodarot sev pāri!

 

Baiba.

span style=
Komentāri (11)  |  2012-01-22 20:20  |  Skatīts: 4169x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Elīna* - 2012-01-22 21:26
Paldies, Baiba, par jauko rakstu!
Atgriezsties pie sevis, lai kur arī būtu!

Laima* - 2012-01-22 21:48
Paldies, Tev Baiba par šo rakstu. Esmu tieši šajā posmā pašlaik. Vakar nokritu, dabūju zilu ģīmi- acs lillā, tagad gribi negribi nedēļu no mājas nevarēšu iziet... Piepildījās visi brīdinājumi- ja pati neapstāšos- mani apstādinās... Tā nu caur asarām tomēr smaidu, jo esmu dabūjusi negaidītu atvaļinājumu=)

Dzintra* - 2012-01-22 23:25
Paldies,Baiba,par brīnišķīgo rakstiņu.Par došanos uz mājām,tas ir tik jauki.Un pat nezinot to,jau daru,kādu ilgāku laiku,es katru dienu eju pasēdēt šūpolēs kādu pusstundu,citreiz ilgāk.Vienu dienu apsēdos uz soliņa un secināju tas nav tas,es nejūtos brīva.Sēžot šūpoles,atlaižot kājas ir fantastiska miera sajūta,varu pasēdēt tāpat,pašūpoties,apcerēt domas vai vienkārši sēdēt un klausīties dabas skaņās,ļauties vēja vai lietus lāšu pieskārienam,to visu izbaudu pēc Inesītes ieteikuma.Un zināmā mērā,tur var sajust to būšanu mājās,paldies.

Ilona* - 2012-01-23 01:49
Dzīves patiesība, jo tāda nervoza, kliedzoša, Tu jau arī nevari palīdzēt saviem mīļajiem.

Vaira* - 2012-01-23 18:34
Mīļš paldies,jauki,ka mums atgādini par dvēseles mājām,patiesībā,kad ļaujamies pašas priekš sevis,apkārtējie to pieņem,ciena un novērtē...bērni pat lepojas ar to,es to redzu savējos,neviens vairs nebrīnās par manu ļaušanos skaistajam!!!Ir tikai mīlestība...

Jannat* - 2012-01-23 19:27
Cepums un aplausi raksta autorei, taada sarezgiita teema, tik skaidri un skaisti, saprotami uzrakstiita :)

Baiba* - 2012-01-23 19:34
Paldies, meitenes, un novēlu, lai mēs vienmēr laicīgi atceramies parūpēties par savas dvēseles vajadzībām!

Evita_M* - 2012-01-23 20:34
Jā! Balta balta patiesība :) viss, ko uzrakstīji!
Es to visu saucu "Par sava trauka piepildīšanu"!
Mazs testiņš! Nosauc kāds trauks Tu esi? Kas tajā ir iekšā?




litalita - 2012-01-24 00:57
Brīnišķīgs raksts, arī es saku PALDIES! pēdējos gados es šo savu dvēseles piepildīšanu, dvēseles mājas esmu apjautusi arvien spēcīgāk. Man nepieciešama būšana pie dabas - zaļā vai baltā pasaulē un saplūsme vienās vibrācijās ar visu, kas man apkārt! Tā ir absolūta laimes un harmonijas sajūta!

Inta* - 2012-02-01 04:11
Fantastisks rakstiņš: sirsnīgi, mīļi, patiesi un tieši īstajā laikā nāca, paldies!!!!

Inta* - 2012-02-01 04:11
Fantastisks rakstiņš: sirsnīgi, mīļi, patiesi un tieši īstajā laikā nāca, paldies!!!!


Atpakaļ