Līderis bez titula


sadaļa: DARB, NAUDA UN BIZNESS

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Tikko kā ir iznākusi Robina Šarmas grāmata latviešu valodā „Līderis bez titula” un es šobrīd to lasu un kā vienmēr – nespēju ar Tevi nepadalīties savās pārdomās.

Vai esi pazīstama ar Robinu Šarmu?

Vai Tev viņš patīk un Tu no viņa iedvesmojies?

Es Tev te ieklikšķināšu vienu viņa video ar manu vismīļāko fragmentu no viņa uzstāšanās.

http://www.youtube.com/watch?v=0ui9WVj-zWU&feature=related

Man viņš ārkārtīgi patīk. Es viņam sekoju Twitter vietnē un facebook. Es no viņa iedvesmojos, kad man pašai nav spēka. Vai esmu Tev stāstījusi par to kā man gāja ar viņa grāmatu „Mūks, kas pārdeva savu Ferrari”? 

Bija tā, ka es rakstīju savu pirmo grāmatu (Ieelpo laimi un mīlestību) un kamēr vien es rakstu, es nekad neko nelasu. Es kaut kā neapzināti sevi sargāju no citu informācijas ietekmes, lai kaut kā noturētu tīru tieši šo savu informācijas kanālu. Reiz Latvijas Radio raidījumā „Monopols” Andžejs Reiters ļoti labi noformulēja, ka tad, kad mēs pieslēdzamies citu cilvēku informācijas avotam, mēs paši negribot noslēdzam savējo. Nu, lūk – tātad, kamēr es rakstīju savu grāmatu, es neko nelasīju un neskatījos. Bet tiklīdz es rakstīšanu biju beigusi un nosūtījusi visu korektoram, tā iesāku lasīt Robina Šarmas „mūku”. Lasu un esmu tādā sajūsmā, ka nespēju noticēt, ka kāds vīrietis kaut kur „pasaules otrā malā” ir spējīgs tik ārkārtīgi precīzi „salikt pa plauktiņiem” visas tās zināšanas un domas, kuras esmu sapratusi un nu gribu dot tās tālāk. Un tad es vienā mirklī biju pat dziļās pārdomās par to vai manai grāmatai vispār būs lemts iznākt - tik ļoti es biju priecīga un laimīga kā Šarma to ir pateicis.

Bet nu – paldies Dievam, mana grāmata ir jau gadu atpakaļ iznākusi un dzīvo savu dzīvi, bet es turpinu iedvesmoties no Robina Šarmas. Un tagad, lasot viņa grāmatu „Līderis bez titula” secinu, ka atkal viņš ir tik ļoti precīzi pateicis to, ko es savā dzīvē esmu sapratusi un tā dzīvoju jau kādu laiku. Proti, ka katru darbu var darīt „sev un Dievam par godu”. To nesaka Šarma. Tā saku es. Bet ideja ir pati – ka tev nav jābūt augstā amatā, lai tu būtu izcils savā darbā. Tu vari būt izcils kā prezidents un tu vari būt izcils kā sētnieks. Tu vienkārši esi atbildīgs par savu dzīvi un dari jebkuru darbu ar absolūtu sevis un savas vērtības apzināšanos.

Atceros sevi, kad esmu vasarā pludmales kafejnīcā un apkalpoju cilvēkus pie letes, slauku galdus vai iznesu miskasti. Un man patiešām tas viss liekas milzīga vērtība manā dzīvē. Es nekad neesmu bijusi ne viesmīle, ne pārdevēja, bet tad, kad to daru, tad daru ar vislielāko atbildību un mīlestību pret man uzticēto darbu. Un ir vienalga vai tas ir prestiži vai nē. Un ir bijuši cilvēki, kas saka, bet Inese, tu taču esi ar doktorantūras izglītību –kāpēc tu to dari? Un tad ir dažādi – kādam nesaku neko, bet kādam stāstu kāda tā ir laime būt katru dienu pie jūras un satikt tik daudz dažādu cilvēku, ka man patīk tieši tur rakstīt grāmatas un ka esmu harmonijā tad, kad visa ģimene tur esam kopā. Ir, kas saprot, ir kas ne. Un tas jau nav svarīgi. Priekš manis svarīgi ir tas, ka jebkuru darbu – vienalga vai tas ir ravēt dārzu, grābt lapas, lasīt izsmēķus pludmalē vai uzstāties konferencē  vai TV– to visu es daru ar vislielāko mīlestību un atbildību, par to, ko daru. Un tieši šī attieksme, man ļauj justies „līderim bez titula” tā, kā raksta Šarma.

Un tieši šī attieksme ļauj sasniegt fantastiskus rezultātus pašiem savā dzīvē.

Es Tev iesaku izlasīt gan grāmatu, gan noskatīties Šarmas lekcijas. Tas ir tā vērts. Viņš ir ļoti motivējošs. Katru reizi, kad man šķiet, ka es strādāju pa daudz un man semināri katru dienu ir vienā vai otrā Latvija pilsētā, tad es paskatos Twitter ko raksta Šarma un redzu, ka viņš vienu dienu ir Dānijā, vienu dienu Dienvidāfrikā, vienu dienu ASV, citu Japānā (vietas ierakstīju no galvas, bet princips paliek nemainīgs – viņš apbraukā pasauli un nespēju saprast kā to var izdarīt nepārtērējot spēkus). Un kad redzu tik iedvesmojošu cilvēku, tad pašai kaut kā ar pienāk klāt krietna deva motivācijas un spēka.

Lai Tev ir vēl viens brīnišķīgs motivācijas avots un vieta, kur pasmelties spēkus un iedvesmu!

Ar mīļumu,

Inese

quot;, font-family:quot;, font-family: font-family:font-family: font-family:
Komentāri (12)  |  2011-12-22 22:59  |  Skatīts: 5137x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ilona* - 2011-12-22 23:29
Jā, noskatījos lekciju. Izlasīju rakstu. Mērķus nākamajam gadam esmu uzrakstījusi, bet nav motivācijas to īstenošanai. Mīļie cilvēki, kas Jūs motivē brīžos, kad esat ieslīguši tādā kā depresijā? Nu gadās taču daudziem. Es zinu, ka tad, kad ir spars, var gāzt kalnus. Bet kā rīkoties, kad spars ir zudis?

Baiba* - 2011-12-23 00:43
Jā, es ievēroju šo jauno grāmatiņu grāmatnīcā, kad šodien pirku grāmatas. Man arī ļoti patīk Šarma. Es nopirku arī vienu Mārgaretas Silfas grāmatu "Iedvesmas Tavai dvēselei", viedi stāsti, līdzības un stāsti par dzīves gudrību, laimi utt., ļoti patika, laba dāvana Ziemssvētkos mīļajiem.

Baiba* - 2011-12-23 00:51
Ilonai- mani ļoti iedvesmo mani mīļie autori, tieši tādi kā Šarma, vai palasi Bībeli vai kādu citu iedvesmojošu grāmatu, paskaties youtube iedvesmojošu cilvēku uztsāšanos, nu vismaz man palīdz. Un palīdzi kādam, kam iet grūtāk, nekā Tev (var pastrādāt kā brīvprātīgais vai kaut palīdzēt kaimiņam) Vislabākās zāles pret depresiju, tiešām! Vēl varu ieteikt aiziet uz baznīcu, vienkārši pabaudīt atmosfēru (es neesmu pareizticīgā, bet man patīk aiziet uz pareizticīgo baznīcu un iedegt svecīti, ieelpot sveču smaržu).
Ļoti patika arī Regīnas Bretas grāmata "Dievs acis nemirkšķina". Brīnišķīgas 50 atziņas par dzīvi, kuras pārsūta cilvēki cits citam pasaulē. Iesaku visiem!

Baiba* - 2011-12-23 01:01
Vēl Ilonai- ja nav motivācijas tikai savu uzstādīto mērķu īstenošanai, bet visam citam spars pietiek, varbūt vajag sev pajautāt- vai patiešām tas ir tas, ko es vēlos? Kā dēļ man šie mērķi ir vajadzīgi? Ko es vēlos iegūt, realizējot šo mērķi? Kādas sajūtas vai emocijas man rodas, šos mērķus uzstādot un virzoties uz tiem? Vai tie ir labvēlīgi man un apkārtējiem? Ko es iegūstu, ieslīgstot depresijā? Vai man ir nepieciešama atpūta vai varbūt es esmu pazaudējusi savu ceļu? Es parasti ņemu kladi un pierakstu savas atbildes, īpaši nedomājot, rakstot, kaspirmais iešaujas prātā. Tas man ļoti palīdz izgaismot situāciju. Īpaši atbildes uz jautājumiem, ko es iegūstu, atrodoties pašreizējā situācijā (depresijā, spara zudumā utt).

Inese* - 2011-12-23 02:24
Kad tuvojas depresija pirmais, ko vajadzētu darīt, ir sākt kustēties fiziski. No Tamaz (zemākā līmeņa enerģijas) vieglāk izkļūt izkustinot savu enerģetiku un to var izdarīt 1) ejot daudzu km pastaigā, 2) vai ejot kontrastdušā, vai 3) sāk "berzt" māju.

Atceros tālākus laikus, kad biju viena, es vienkāršu vienmēr kopu māju vai grābu lapas, vai ravēju dārzu....nu kaut kā riktīgi sevi nodarbināju ar sakopšanas darbiem. un tur ir vairāki labumi - pirmkārt, izkustas pašas enerģija, otrkārt, iztīrās apkārtējā enerģija. Viss ir mijiedarbībā. Kamēr tīrām telpu, attīrās domas.

Savukārt tad, kad jau bijām ar vīru, tad mums pirmajos gados kaut kā neiekustējās darbi. Man vēl nebija Pavasara studijas, vīram bizness bija apstājies un mums mācās virsū kas līdzīgs depresijai. Ko darījām? Gājām kilometriem gar jūru. Vienkārši līdz pagurumam. Pa 15-25 km dienā.
Un pagāja kāds laiks, kad jutām, ka viss iekustās.

Nu jā un vēl viena laba metode, lai izkustētos enerģija ir prakšalana, vai pirts, vai kontrastduša utt.

Depresijai un zemajai enerģijai vienkārši nevar ļauties. Ir jāizdara izvēle par labu "laimīgai dzīvei" un ar apziņas palīdzību sevi no tā visa jāizvelk.

Lai izdodas!

Ilona* - 2011-12-23 04:36
Milzīgs paldies visiem par padomiem. Šodien nopirku Šarmas grāmatu, iegādājos Ineses Laimes dienasgrāmatu, plus jaunu kladi - radās vēlme visu izrunāt, lai ne tikai tīra māja, bet galva tukša no neizteiktām domām. tās neizteiktās domas likšu uz papīra. Rakstīšu tik ilgi, kamēr negribēsies neko teikt. Paldies par ideju par fizisko kustību.

Karinčiks* - 2011-12-23 04:48
Paldies..noteikti iegādāšos...Šarm ir viens no mīļākajiem autoriem

Ilona* - 2011-12-23 18:19
Šodien radās interesanta atziņa. Man darbā bieži nākas cilvēkiem teikt, ka tas patreiz nav, šis patreiz nav, ka būs, bet pēc kāda laika. Un ziniet, tikko sapratu, ka pat ar labu domu, optimismu tādus vārdus sakot, Tu sevi iekšēji sagrauj. Uzreiz nē, bet pēc gada tiešām jūties tā, ka nekā nav. Ja patreiz nevari mainīt darbu, tad kā pareizi attiekties pret šādām situācijām, šādiem teikumiem, lai tie nesagrautu Tavu enerģiju? Kā jāattiecas, lai nerastos nepareiza vainas apziņa par lietām, ko tu nevari ietekmēt? Pat ja tu pieņem situāciju, kaut kur dziļi, dziļi iekšā tas graudiņš paliek un tā no dienas uz dienu viņš'tik aug lielāks. Tu sākumā nemani, bet kad pamani, tad jau ir baisi liels.

Gunita* - 2011-12-23 22:04
Paldies par jauko ieteikumu,ari es iegadasos gramatu.V2258elreiz un velreiz parliecinos ka pati esmu savas dzives autore....un ka jutos es ta jutas apkart man viss.

vita* - 2011-12-24 07:06
Jā, mājas kopšana, nu tāda kārtīga, ar skapju un gultu izstumdīšanu, arī man ir pārbaudīta vērtība, kas it kā atņem spēkus, tomēr galu galā ir vienkārši jauka sajūta, kad diezgan vēlā vakarā, jo tad tīrīšana ir beigusies, apsēžos gultā, palaižu skatienu apkārt un esmu patiesi laimīga.
Tāpat ir ar ravēšanu dārzā. Visbiežāk maijā, kad uz dārzu jau jāiet vai katru dienu, bet tā īsti laika pietiek tikai brīvdienās. Un tad otra dienā sāp visas maliņas no īstās vingrošanas dārzā, bet vakarā nogurums ir ļoti patīkams,par brīnumu. Otrā dienā skrien ar prieku atkal. Šajos darbos man bieži patīk būt vienai, tiešām sakārtojas domas.

Līga B.* - 2011-12-25 03:39
Par sarunām ar Dievu..
Nesen ,arī es,iekļuvu "vāveres ritenī"-skrēju ,skrēju ,nepaspēju un darāmos darbus tik ļoti samudžināju ,ka no rīta līdz vakaram cīnijos .
Un tad, kādā brīdi ,kad paguru -sāku sarunāties ar Dievu . Es lūdzu atbalstu, un devu solīju- Viņam un sev -pavirši neizturēties pret savu dzīvi . Tā sākās mūsu sarunas no rīta un vakarā. Kas ir mainijies? Esmu atguvusi mieru ,iemācijusies paļauties, un izjūtu atbalstu ik brīdi un katru ,vismazāko vai visvienkāršāko dabu veicu pēc labākās sirdsapziņas...


Ilona* - 2011-12-27 14:21
Lieliska grāmata. Inese, paldies par ieteikumu.


Atpakaļ