Vīrišķīgi dēli


sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Esam iesākušas runāt par vīrišķību un sievišķību un nu esmu saņēmusi jaunu ieteikumu, jeb tēmas pavērsienu:

„....Lasot vienu no Taviem rakstiem, mani uzrunāja Tevis teiktais, ka sievišķīgas sievietes izaudzina vīrišķīgus dēlus.
Vēlētos Tev ieteikt sagatavot īpašu rakstu par šo tēmu, jo ir daudz sieviešu, kas vienas audzina dēlus. Arī es pagaidām esmu tādā situācijā, un ļoti labi saprotu tēva nozīmi dēla audzināšanā. Bet, kamēr neesmu sastapusi to Īsto Mīlestību, man (domāju, ka arī daudzas citas sievietes būtu pateicīgas) nākas audzināt savu 5 gadīgo dēlu tā, kā šobrīd uzskatu par pareizu. Manuprāt, Tev noteikti būtu ko teikt par šo tēmu...”

Ja sieviete ir sievišķīga viņa pat speciāli nedomā kā tagad audzināt dēļu par vīrišķīgu vīrieti. Ar dēliem ir tieši tāpat kā ar vīriem un ar vīriešiem vispār – tiklīdz mēs sākam izturēties sievišķīgi, tā viņi momentā sāk izturēties vīrišķīgi. Un starp citu, tieši bērni ir tie, kas vislabāk reaģē, jo viņiem nav gadiem iesērējuši priekšstati un vecie paradumi, kas viņus velk atpakaļ.

Vīrietis ir līderis un lēmumu pieņēmējs. Lai vīrietis saņemtu enerģiju no Visuma, viņam ir vajadzība uzņemties atbildību, kontrolēt, pārraudzīt, plānot, izdomāt stratēģiju un veikt atbilstošu darbību. Ja mēs viņiem šo visu atņemam, jo izdomājam pašas, izplānojam pašas, kontrolējam pa&ˇas, pasakām priekšā visu kā viņam būtu jādara un sagaidām tikai to, lai viņš paklausītu un izdarītu, tas vīrieti (vienalga dēlu vai vīru) it kā ieliek pakārtotā pozīcijā pret sievieti. Sanāk tā, ka sieviete ir it kā pārāka un augstāk stāvoša. Taču tā nav. Vīrietim ir dots spēks, lai viņš sievieti aizstāvētu un gādātu par viņas labsajūtu. Ja sieviete viņam ierāda vietu kaut kur aiz sevis, tad viņa pati zaudē šo savu vietu „azotē”.

Protams, ka maziņš bērniņš (kā vēstulē bija rakstīts 5 gadi) nevar nodrošināt savai mammai pilnu aizstāvību, tomēr jau tad viņam ir bieži jāpiedāvā situācijas, kurās viņam ir izvēles iespējas. Kurās viņš var pieņemt lēmumu (kaut vai no pāris dotiem variantiem). Kurās viņš pats var izdomāt kā to darīt. Lai mamma neteiktu priekšā. Lai mamma viņam uzticētu vīriešu darbus tajā līmenī, ko viņš tiešām jau spēj izdarīt. Lai, uz veikalu ejot, viņam ir jau pašam sava mugursoma, kur palīdzēt mammai nest pirkumus. Lai no dārziņa nākot, mammai nav jānes viņa soma.

Un vēl ir ļoti būtiski, lai dēlu audzināšanā iesaistās kāds vīrietis. Vai nu tas ir mammas draugs, vai mammas tētis (tātad vectēvs), vai kāds skolotājs, vai treneris, vai pulciņa vadītājs. Īpaši tām mammām, kuras audzina dēlus vienas, ir jāpiedomā pie tā, lai visas skolotājas nebūtu tikai sievietes. Dēliem ir jāuzzina, ka vīrieši domā savādāk. Ka viņiem ir cits domu gājiens. Un savukārt mammai ir jāsaprot, ka lai cik viņa mīl savu dēlu, viņa nevar iedot viņam šo vīrišķo attīstību, parādot priekšā kā domāt, kā plānot, kā strādāt. Tiklīdz sieviete to darīs, tā bērnam rodas priekšstats, ka tā dara sievietes.

Un vēl jāatceras, ka mēs, protams, ļoti daudz varam ar bērniem runāt, bet svarīgāko pieredzi un audzināšanu viņi iegūst zemapziņas līmenī, ikdienā redzot konkrētās situācijas un to, kā pieaugušie izturas.

Sievietes teiktais – „es tev tagad parādīšu kā vīrietim būtu jādara” –nestrādā ;)

Dēlam ir jāredz kā citi vīrieši izturas pret mammu.

Tātad atkal nonākam līdz tam, ka sākotnēji jāmainās ir mums pašām. Jākļūst tik sievišķīgām, lai jebkurš vīrietis pret mums izturētos vīrišķīgi. Un tad bērni to redzot, pārņems šo pozitīvo pieredzi.

Vēl ir ļoti būtiski dēliem teikt – lūdzu, palīdzi man! Vīrietis uzņemas atbildību. Vīrietim ir jāiemācās aizstāvēt un tīri emocionāli saprast, ka sievietei var būt pa grūtu. Un būtiski ir lai bērns palīdz mammai nevis sakārtot viņa paša izmētātās mantas, bet gan mammai mammas darbos. Piemēram, ja jāsaliek malka pie krāsns vai pie kamīna, tad var pa vienai pagalītei palīdzēt to salikt. Ja jāsaliek augļi traukā, tad palīdz to izdarīt. Ja jāuzklāj galds – to atkal var palīdzēt.

Starp citu, nav būtiski vai tie ir saucamie „sieviešu” vai „vīriešu” darbi. Visi darbi ir jāpadara un tu tagad varētu savai mammītei to palīdzēt. Jo bērns ātrāk to pieņems kā pašsaprotamu, jo vieglāk būs vēlāk. Un pat ja pusaudžu gados tur kaut kas sašķobīsies, tik un tā pieaugušā vecumā viss atkal sastāsies pa vietām. :)

Un kādas ir Tavas domas, novērojumi un pieredze? Vai gribi padalīties?

Ar mīļumu,

Inese
Komentāri (33)  |  2011-12-19 22:21  |  Skatīts: 7253x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ilva* - 2012-02-06 19:38
Ievai Z.
Izklausās, ka Tu mēģini sevi pieradināt pie jaunās situācijas. Jo, tas ko Tu saki, tā ir tik stereotipiska domāšana...pašai pat neapzinoties. Iespējams Tev bērni kaut kādā mērā atgādina tagadējā drauga vai vīrabijušo sievu/draudzeni. Tev ir jāsaprot, kāds ir Tavs pašas mērķis....un kas ir Tevī, ko gribi un vairi dot šiem bērniem. Jo, tas vien, ka esi šeit uzrakstijusi un jautā, tas liecina par to, ka neesi vienaldzīga. Bet izklausās,ka Tev ir tā sajūta, ka īstā, patiesā māte ir tik labāka par Tevi. Ja tā ir, tad kapēc tāds priekštats. Es ļoti ticu, ka Ieva Tev ir ko dot šiem bērniem....no sevis.....un tapēc bērniņi ir ar jums nevis pie īstās mātes.
Otrs jautājums, kā tas ietekmē Tavas attiecības ar savu vīrieti, vai tur kaut kas ir tik nepieņemams....pasakoties bērnu klātbūtnei. Jo nevajag vainot māti un domāt viņas vietā. Ir jādzīvo sava dzīve, tas ko Tu esi pieņēmusi ar mīlestību.

Ilze* - 2012-02-06 21:41
Ja bērns grib Tev tuvoties, pieņem viņu nedomājot, ko teiks vai domās māte. Tas ko viņa ir izdarījusi un kā viņa pret saviem bērniem izturas uz Tevi neattiecas. Tev ir savs uzdevums šo bērnu dzīvē.

Ieva Z.* - 2012-02-07 00:11
Paldies, ka palīdzat man domāt!

Inese* - 2012-02-07 05:58
Parasti šādas situācijas dod sievietēm, kuras idealizē mātes un bērnu attiecības.
Piemēram, man.
Es tiešām uzskatu un tāda ir manas pašas dzīves pieredze, ka meitām un mātēm būtu jābūt kopā un es pati kā meita ļoti tiecos būt kopā ar savu mammu un mamma vienmēr ir daudz laika veltījusi man.
Tagad man ir jāvar pieņemt citu dzīves modeli (jo audzinu vīra meitiņu) un kaut arī daudz kas ir pilnīgi proporcionāli pretējs tam, kā man šķistu pareizi, saprotu, ka tāda "pareizi" jau nemaz nav:))

Ieva Z.* - 2012-02-07 16:02
Paldies, Inese! Pagaidām mācos dzīvi "ņemt vieglāk" un mācos būt sievišķīgāka. Vēl daudz jāmācās, bet tas ir interesanti un skaisti... mācīties dzīvi!

dzanita - 2014-06-27 21:31
Šorīt sašokējos. Mans 7-gadīgais dēls pateica, ka viņš vispār negribētu būt piedzimis. Nebija nekādu strīdu, nebija konfliktu, kas varētu būt tajā brīdī par iemeslu šādam teikumam. Kad jautāju kādēļ? Viņš man atbildēja, ka esot tik grūti dzīvot!!! Es, protams, redzu sevi spogulī, es apzinos, ka es dēlu uztveru ar grūtumu - man ar viņu ir grūtāk kā ar meitu... viņš man ir vēl vairāk pieķēries nekā meita, viņam es veltu vairāk uzmanības nekā meitai (lai viņš nepaliktu novārtā dēļ jaunākās māsas...) Un manī pamodās bailes...

inese - 2014-06-28 07:17
Nevajag baidīties. Viņš Tev vienkārši padeva ļoti precīzu zīmi, ka viņam vairāk vajag dzīvē viegluma. Vieglums ir sievišķā enerģija, kurā vīrišķais atpūšas.
Tā kā - paldies dēliņam, kurš pateica priekšā, ka jāvairo sievišķība.

Esi laipni aicināta mūsu pulciņā! Mēs te esam diezgan daudzas, kas šo šobrīd dara:)))

Es pat šodien iesāku rakstīt Sievišķības dienasgrāmatu, lai man tas būtu aktuālāk un es tam veltītu vairāk savu domu un uzmanības.

dzanita - 2014-08-05 21:33
Tādu mīļu un sirsnīgu epizodi es vēlētos atstāstīt. Piedāvāju dēlam (7 gadi) persiku, viņš saka: " Ko tas persiks tāds dīvains?", es atbildu, ka persikiem tāda daba - tie ir diezgan trausli, maigu un mīksti. Dēls man atbild: 'Nu, tā kā tu, mammu, vai ne?....":) Un viņš ju nezina to sievietes salīdzinājumu ar persiku, bet tas tikai liecina, ka tomēr ir, IR REZULTĀTS manāms - jau skatoties dēliņā vien - kā spogulī...



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ