Vīrišķīgi dēli Komentāri:
Ilze* -
2011-12-19 23:16 Mēs ar manu 9-gadīgo puisīti arī jau kādu 1/2 gadu esam palikuši vieni. Un daudz domāju par to, ko es kā sieviete/māte varu viņam dot. Tik ļoti piekrītu visam rakstā minētajam. Un liels prieks atklāt, ka daudz ko no tā jau esmu paguvusi saorganizēt, pašai īsti neapzinoties. Visos pulciņos, kuros viņš iesaistās pasniedzēji, treneri ir vīrieši. Un mājās viņš ir pārņēmis tos dažus darbiņus, ko darīja tētis. Sapņo, kad ka izaugs liels man uzcels nelielu mājiņu un aizvedīs ceļojumā uz Ameriku... :). Žēlo mani... Bet kaut kur kāda psihologa rakstā lasīju domu, ka nedrīkst puikam "uzkraut" vīrieša pienākumus. Ka brīdī, kad ģimenē atkal ienāk kāds vīrietis(mammai draugs), viņš var sajusties bēdīgs un vainīgs, ka kaut kas viņam nav izdevies un tādēļ mamma meklējusi draugu. Es cenšos visu darīt saprātīgi un darbiņi ir atbilstoši viņa spējām. Mēģinu daudz runāt, arī caur jokiem pieminu, ka varbūt tad, kad man kādreiz būs draugs... Bet iekšēji Jūtu, ka viņš ir uzņēmies rūpes par mani. Vai tas ir pareizi? Man ļoti patīkami, protams, bet...
Ilze* -
2011-12-20 17:25 Jā, arī šīs pārdomas sevī par dēla tēvu turu un ļoti vēlos atrast to īpašo un pareizāko sajūtu. Nevis pieņemt gramatās rakstīto un draudzeņu ieteikto, bet savā sirdī sajust šo pateicību. Vēlos ļoti, vēl nesanāk, bet es lēnām eju uz to... un zinu, ka man izdosies tikt vaļā no pazemojuma un pāridarījuma sajūtas... es to vienā rītā, kad būšu tam gatava, aizmetīšu prom, pasmaidīšu un pieņemšu visu kā mācību, jo jau tagad saprotu, ka esmu saņēmusi tik daudz.... sajutusi tik daudz....mēs jau neesam vainīgi, ka neesam viens otram īstie, mums var pārmest par nepareizi pieņemtiem lēmumiem, par piedāvāto iespēju neizmantošanu... bet dzīves svarīgākās patiesības mums jāsaprot pašiem. Vienam tas atnāk ātrak, otram vēlāk... atpakaļ laiku nepagriezīsi, neko neizmainīsi, tikai ar šodienu vari visu sākt no gala... Un es nekaunos no tā, ka savos gados saku iet atkal 1.klasē... Šī skola ir īpaša! Un manī ir uzdrīkstēšanās, vēlme un uzņēmība būt labai skolniecei... :)
Ilze* -
2011-12-20 18:13 xxx* Tu esi stipra! Daudz pieredzējusi un sapratusi. Paldies Tev par padomu, kas man šobrīd tik ļoti noder un ir nepieciešami. Laimi un mīlestību Tev... no sirds!
Ilze* -
2011-12-20 19:19 Man bija iespēja samierināties, pieņemt man nepieņemamas lietas un palikt kopā ar dēla tēvu bērna dēļ, tieši tā kā mana mamma savu dzīvi nodzīvoja. Mana izvēle bija savādāka - būt vienai ar dēliņu, ar cerību dzīvot citu dzīvi, satikt citu cilvēku... iemīlēt sevi, nevis klausīties noniecinājumu... meklēt iespēju rādīt dēlam piemēru, ka gimenē var dzīvot saskaņā un mīlestībā... Priekšā teica kā rīkoties xxx pieminētā intuīcija. Sievišķīgā sievietē taču arī ir spēks...citāds kā vīrietī, bet mums jābūt stipram...
Ilze* -
2011-12-22 00:04 Inese, kā reāli notiek tavā dzīvē nozīmīgu cilvēku, ar ko tomēr nespējam būt kopā mīlestība un piedošana? Vai pietiek ar to, ka mēs sevī šīs lietas sakārtojam un domās sūtam pozitīvus mesidžus? Vai tomēr jāatrod laiks un spēks otram cilvēkam to izteikt skaļi, lai viņš to zina? Man šobrīd ir vēlme distancēties un norobežoties, jo būt viņa tuvumā ir vēl tik grūti...vārdi noteikti sapītos, rūgtuma kamols liegtu izteikt to, ko varbūt teiktu prāts un sirds...Varbūt pietiek, ka domās Tu nevēli otram ļaunu, saki paldies par kopā piedzīvoto, sajusto...
Ilze* -
2011-12-22 14:39 "...dvēsele, kas iziet pasaulīgu pieredzi un palīdz iziet tev tavējo"- ļoti spēcinoša un mierinoša atziņa, kas paver citu spraudziņu, kā uz to visu paskatīties... paldies, Inesīt, paldies xxx! Gaišu, siltu un mīlestības pilnu svētku laiku!
Ilze* -
2011-12-22 14:39 "...dvēsele, kas iziet pasaulīgu pieredzi un palīdz iziet tev tavējo"- ļoti spēcinoša un mierinoša atziņa, kas paver citu spraudziņu, kā uz to visu paskatīties... paldies, Inesīt, paldies xxx! Gaišu, siltu un mīlestības pilnu svētku laiku!
Ilze* -
2012-01-08 05:50 Atceros, reiz bērnībā (apmēram 5-6, varbūt 7 gadu vecumā),mamma uz vairākām dienām aizbrauca ciemos pie radiem. Mājās palikām ar brāļiem un tēvu. Bet es ļoti, ļoti skumu pēc mammas. Gribēju, lai viņa ātrāk brauc mājās. Naktī modos un vēlējos, kaut ātrāk mamma būtu mājās. Bija tik liela fiziska nepieciešamība pēc mammas, ka šīs sajūtas atceros vēl tagad. Nez kā patreiz jūtas mans dēls? Vai viņā ir ilgas pēc tēva? Un kādas tās ir? Kad jautāju vai skumst pēc tēta, atbild, ka nē. Droši vien negrib izrādīt. Pēc tām retajām reizēm, kad atbrauc no ciemošanās ar viņu, ir priecīgs par dāvanām un stāsta ko kopā darījuši. Bet varbūt viņa sirsniņa jūt tādas pašas skumjas kā savulaik es? Ja arī tā ir... tāpat neko mainīt vairs nevar... laikam jāļauj šīs skumjas izdzīvot pašam.
sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI autors: INESE PRISJOLKOVA
Esam iesākušas runāt par vīrišķību un sievišķību un nu esmu saņēmusi jaunu ieteikumu, jeb tēmas pavērsienu:
„....Lasot vienu no Taviem rakstiem, mani uzrunāja Tevis teiktais, ka sievišķīgas sievietes izaudzina vīrišķīgus dēlus. Vēlētos Tev ieteikt sagatavot īpašu rakstu par šo tēmu, jo ir daudz sieviešu, kas vienas audzina dēlus. Arī es pagaidām esmu tādā situācijā, un ļoti labi saprotu tēva nozīmi dēla audzināšanā. Bet, kamēr neesmu sastapusi to Īsto Mīlestību, man (domāju, ka arī daudzas citas sievietes būtu pateicīgas) nākas audzināt savu 5 gadīgo dēlu tā, kā šobrīd uzskatu par pareizu. Manuprāt, Tev noteikti būtu ko teikt par šo tēmu...”
Ja sieviete ir sievišķīga viņa pat speciāli nedomā kā tagad audzināt dēļu par vīrišķīgu vīrieti. Ar dēliem ir tieši tāpat kā ar vīriem un ar vīriešiem vispār – tiklīdz mēs sākam izturēties sievišķīgi, tā viņi momentā sāk izturēties vīrišķīgi. Un starp citu, tieši bērni ir tie, kas vislabāk reaģē, jo viņiem nav gadiem iesērējuši priekšstati un vecie paradumi, kas viņus velk atpakaļ.
Vīrietis ir līderis un lēmumu pieņēmējs. Lai vīrietis saņemtu enerģiju no Visuma, viņam ir vajadzība uzņemties atbildību, kontrolēt, pārraudzīt, plānot, izdomāt stratēģiju un veikt atbilstošu darbību. Ja mēs viņiem šo visu atņemam, jo izdomājam pašas, izplānojam pašas, kontrolējam pa&ˇas, pasakām priekšā visu kā viņam būtu jādara un sagaidām tikai to, lai viņš paklausītu un izdarītu, tas vīrieti (vienalga dēlu vai vīru) it kā ieliek pakārtotā pozīcijā pret sievieti. Sanāk tā, ka sieviete ir it kā pārāka un augstāk stāvoša. Taču tā nav. Vīrietim ir dots spēks, lai viņš sievieti aizstāvētu un gādātu par viņas labsajūtu. Ja sieviete viņam ierāda vietu kaut kur aiz sevis, tad viņa pati zaudē šo savu vietu „azotē”.
Protams, ka maziņš bērniņš (kā vēstulē bija rakstīts 5 gadi) nevar nodrošināt savai mammai pilnu aizstāvību, tomēr jau tad viņam ir bieži jāpiedāvā situācijas, kurās viņam ir izvēles iespējas. Kurās viņš var pieņemt lēmumu (kaut vai no pāris dotiem variantiem). Kurās viņš pats var izdomāt kā to darīt. Lai mamma neteiktu priekšā. Lai mamma viņam uzticētu vīriešu darbus tajā līmenī, ko viņš tiešām jau spēj izdarīt. Lai, uz veikalu ejot, viņam ir jau pašam sava mugursoma, kur palīdzēt mammai nest pirkumus. Lai no dārziņa nākot, mammai nav jānes viņa soma.
Un vēl ir ļoti būtiski, lai dēlu audzināšanā iesaistās kāds vīrietis. Vai nu tas ir mammas draugs, vai mammas tētis (tātad vectēvs), vai kāds skolotājs, vai treneris, vai pulciņa vadītājs. Īpaši tām mammām, kuras audzina dēlus vienas, ir jāpiedomā pie tā, lai visas skolotājas nebūtu tikai sievietes. Dēliem ir jāuzzina, ka vīrieši domā savādāk. Ka viņiem ir cits domu gājiens. Un savukārt mammai ir jāsaprot, ka lai cik viņa mīl savu dēlu, viņa nevar iedot viņam šo vīrišķo attīstību, parādot priekšā kā domāt, kā plānot, kā strādāt. Tiklīdz sieviete to darīs, tā bērnam rodas priekšstats, ka tā dara sievietes.
Un vēl jāatceras, ka mēs, protams, ļoti daudz varam ar bērniem runāt, bet svarīgāko pieredzi un audzināšanu viņi iegūst zemapziņas līmenī, ikdienā redzot konkrētās situācijas un to, kā pieaugušie izturas.
Sievietes teiktais – „es tev tagad parādīšu kā vīrietim būtu jādara” –nestrādā ;)
Dēlam ir jāredz kā citi vīrieši izturas pret mammu.
Tātad atkal nonākam līdz tam, ka sākotnēji jāmainās ir mums pašām. Jākļūst tik sievišķīgām, lai jebkurš vīrietis pret mums izturētos vīrišķīgi. Un tad bērni to redzot, pārņems šo pozitīvo pieredzi.
Vēl ir ļoti būtiski dēliem teikt – lūdzu, palīdzi man! Vīrietis uzņemas atbildību. Vīrietim ir jāiemācās aizstāvēt un tīri emocionāli saprast, ka sievietei var būt pa grūtu. Un būtiski ir lai bērns palīdz mammai nevis sakārtot viņa paša izmētātās mantas, bet gan mammai mammas darbos. Piemēram, ja jāsaliek malka pie krāsns vai pie kamīna, tad var pa vienai pagalītei palīdzēt to salikt. Ja jāsaliek augļi traukā, tad palīdz to izdarīt. Ja jāuzklāj galds – to atkal var palīdzēt.
Starp citu, nav būtiski vai tie ir saucamie „sieviešu” vai „vīriešu” darbi. Visi darbi ir jāpadara un tu tagad varētu savai mammītei to palīdzēt. Jo bērns ātrāk to pieņems kā pašsaprotamu, jo vieglāk būs vēlāk. Un pat ja pusaudžu gados tur kaut kas sašķobīsies, tik un tā pieaugušā vecumā viss atkal sastāsies pa vietām. :)
Un kādas ir Tavas domas, novērojumi un pieredze? Vai gribi padalīties?
Ar mīļumu,
Inese
|