Akas ūdens


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DZINTRA ČEVERE

Pirms dažām nedēļām pāršķirojot grāmatas un dažādus mācību materiālus no skolas un augstskolas laikiem, kādā mapītē atradu manis rakstītus sacerējumus. Lasīju un brīnījos, ka to esmu rakstījusi es … tas patiesībā bija jauks pārsteigums …. Esmu laimīga, ka neizmetu tos ārā,  bet atstāju ar domu, ka vēlāk būs interesanti palasīt, un tas tik tiešām ir ļoti interesanti. Jau tad es domāju un runāju par dzīves jēgu, nozīmi, misiju, tikai citiem vārdiem. Dvēsele jau zina savu uzdevumu un kas tai vajadzīgs, tikai mēs bieži tam vienkārši neļaujamies.

Aicinu arī Tevi, ieskatīties, kas ir tas ko darīji bērnībā, vai agrā jaunībā, kas bija tas kas tevi aizrāva, varbūt arī tev ir saglabājušies kādi rakstu darbi, vai kādas dienasgrāmatas?

Šodien vēlos padalīties ar vienu no maniem skolas laika stāstiem.

„Pie akas grodiem es liecos un veros tās spīdošā ūdenī…”

J.Poruks

 Ko mēs redzam, kad skatāmies spogulī? Vai tādu kādu redzu tevi spogulī, redz mani arī apkārtējie? Varbūt citi mani redz citādāku – savā skatījumā ar „savām acīm”?! Katrs mūs uztver un redz citādāku. Mēs mācāmies no citiem un paņemam no katra ko tādu, kas nav mums pašiem, mēs pilnveidojamies ar katru dienu, jo ar katru dienu atklājam ko jaunu, lai arī varbūt tas ir kas neliels. 

Vai esi kādreiz ieskatījusies dzidrajā akas spogulī? Vai šajā spogulī esi saskatījusi ko tādu ko iepriekš nekad nebiji redzējusi. Akas spogulī skatoties, es ieskatos dziļi dvēselē. Un rodas jautājums – kāds ūdens ir mūsu dvēselē? Vai tas ir tik pat dzidrs un spīdošs kā akā?

Kādam dvēseles dziļumos ir nogulsnējušies netīrie ūdeņi vai pat dubļi, savukārt citam šie netīrumi sajaukušies kopā ar tīro un spīdošo tik ļoti, ka nevar atšķirt labo no ļaunā. Šādā dvēselē valda haoss, sajukums, izmisums – kaut kas traucē nošķirties dzidrajam ūdenim no netīrā. Tas nenozīmē, ka cilvēks pazudis no „tīrās pasaules”, vienkārši viņam viss jāsaliek pa plauktiņiem. Un tad nāk dažādas mācības kuras mēs apgūstam vai arī mācāmies tālāk. Ja mācība atkārtojas, tātad tu neesi to apguvusi un lielais eksāmens nav nokārtots. Katrā cilvēkā ir skaistais un katrā ir Dievišķais.

Cik bieži dienas laikā tu ieskaties spogulī – vienu, divas, desmit reizes? Un kāpēc?  Lai paskatītos kā izskatās jaunās kurpes, kleita, vai mati kārtībā, vai lai uzkrāsotu lūpas u.c.? Bet vai tu bieži ieskaties spogulī tikai tāpēc, lai ieskatītos acīs – savās pašas acīs - savā dvēselē? Pēc acīm par cilvēku var pateikt daudz -vai esam laimīgi, bēdīgi, patiesi vai nepatiesi. Tu vari smaidīt un priecāties, bet mamma paskatās acīs un uzreiz redz, ka tevi kaut kas nomāc, jo acis ir bēdīgas. Acis ir mūsu dvēseles spogulis. Brīvs cilvēks – nebaidās ieskatīties acīs un nemulst, kad viņam skatās acīs. Acu novēršana ir kā aizsargbarjera, lai neviens mums nepiekļūst, jo caur acu skatienu mēs varam piekļūt cilvēka dziļākai būtībai.

Kāds ir tavs dvēseles spogulis?

 

Ar sveicieniem,

Dzintra

Komentāri (6)  |  2011-11-23 16:24  |  Skatīts: 2827x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
joliite - 2011-11-23 20:58
Sacerējums ir vienreizējs! Es neticētu, ka ko tādu ir rakstījusi skolniece:). Paldies par vielu pārdomām!

Baiba* - 2011-11-24 20:57
Ļoti skaisti rakstīts! Cik Tev tad bija gadi, kad tapa šis raksts?

Dzintra Č.* - 2011-11-24 22:54
Baibiņ' -
Kad tapa šis raksts man bija kādi 16-17 gadi . :)

Baiba* - 2011-11-25 00:50
Nu skaisti, ka jau tad domāji tik dziļi! Dažreiz mēs aizmirstam, cik mūsu bērni un pusaudži ir gudri. Ir taču pat tāds teiciens, ka patiesība nāk no bērna mutes.

annina - 2011-11-25 04:46
Tik tiešām , dziļa doma un jauki pateikta! Un jau skolas laikā ! Es atceros, ka iedama no skolas priecājos par skaisto dabu, par upīti, kas klusi čalodama katru dienu mani sveicināja, par baltajiem un zilajiem vizbuļiem un jaukajiem putnu treļļiem...visa tā iespaidā rakstīju dzejoļus - protams par dabu, Tādas dziļas domas neatminos, ka būtu domājusi kā DZINTRA.
Arī tagad es esmu no sapņotājām ... tāda nenopietni domājoša.
Izlasot šo sacerējumu man gribas padiskutēt ar Jums, meitenes par tām acīm . Par ko tas liecina , ka nevar bez mulšanas stingri skatīties acīs , vai tiešām tā ir kā aizsargbarjera ....es to visu laiku esmu saistījusi ar kautrīgumu...

Baiba* - 2011-11-25 16:24
anninai- es domāju, ka spēja atklāti skatīties otram cilvēkam acīs ir saistīta ar godīgumu un savas vērtības apziņu. Pārlieku liels kautrīgums ir saistīts kā ar mazvērtību, tā ar pārāk lielu sevis svarīguma izjūtu.
Man šķiet, ka bija kaut kādas kultūras, kur nav tā pieņemts acīs skatīties, bet varbūt es maldos.


Atpakaļ