Laimi izmācījies?


Komentāri:

Baiba* - 2011-11-11 05:28
Tas ir fantastiski, ka skolās ir šāds priekšmets! Tiešām, bērniem laimi nodrošina laimīga un saliedēta, stipra ģimene un stabila vērtību sistēma, bet ne visiem tāda ir un ir brīnišķīgi, ka tāds priekšmets tiek mācīts skolā.

Baiba* - 2011-11-15 16:35
Es vēl tā pie saviem bērniem novēroju, cik ļoti jau 4 gadīgais atšķiras no 2 gadīgā savā dzīvošanā šeit un tagad. Mazais dēlēns pārsvarā vienmēr ir šeit un tagad, ja kaut kas atgadās, drusku paraud, paniķojas un jau atkal ir laimīgs. Lielākā meitiņa jau vairāk pārdzīvo, bēdājas vai dusmojas ja nedabū, piem., jaunu lelli uzreiz, končas vai nesanāk kaut kas tik labi, kā citiem bērniem. Un tas var ilgt pat stundu, reāli šī stunda no dzīves (kurā taču nekas slikts nenotiek, bet ir iespēja izbaudīt šīs stundas jaukumus un priekus) tiek pavadīta bēdājoties un neredzot, ka dzīve jau visu laiku notiek šeit un tagad un ne jau jaunā lelle (pieaugušiem- māja, mašīna utt) dos to prieku (varbūt uz īstu laiku). Vai tiešām mēs pieaugot arvien vairāk attālināmies no būšanas šai mirklī? Protams, priekš pieaugušā stunda nav ilgs laiks, bet es tā domāju, cik daudz mēs paši pavadām laika "savās galvās", būdami aizvainoti, neapmierināti, domājot par pagātni un kā būtu ja būtu un man nav tas un šis, bet neredzam, neizbaudām un nepriecājamies par pašreizējo brīdi, kurā viss ir labi. Lai izdodas šodien baudīt mirkli, sajust to ar katru šūniņu, izelpu un ieelpu! Prieka pilnu dienu šeit un tagad! :)


sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA

Reti kad man tā gadās, kad tiešām gribās iekopēt kādu rakstu, bet šeit nu ir viens, par kuru esmu tik pārlaimīga, ka (kā jau es bieži par sevi saku) nevaru noturēt pie sevis:

https://www.e-klase.lv/lv/raksts/pasaule/laimi-izmacijies/

Kamēr mēs te nevaram vien izdomāt kurā klasifikācijā ierindot to, ko darām un ko šeit runājam, Anglijā un Vācijā skolās ir radīts mācību priekšmets Laimes stunda.

Un tā kā sirdī esmu pedagogs un tas droši vien, ka vairs nemainīsies, tad esmu pilnīgi pārpilna ar laimi, kad iedomājos, ka beidzot cilvēki sapratīs, ka var iemācīties būt laimīgiem.

Ka tieši tāpat kā mācāmies rakstīt, rēķināt, būt sportiski aktīviem un veikliem, kā iemācāmies dziedāt vai zīmēt, tieši tāpat varam iemācīties paņēmienu kopumu, kas mūs noved pie laimes piepildītas dzīves. Ka vienkārši iemācāmies saskatīt laimi un būt laimīgi, lai kas mūsu dzīvē notiek. Tā nav nekāda augstākā matemātika. To var iemācīties jebkurš.

Es vienmēr iebilstu, ja manu darbu tiešā veidā sasaista ar ezotēriku, mistiku, reliģiju vai psiholoģiju un uzskata, ka es esmu kādas no šīs jomas pārstāvjiem. Vienmēr saku nē. Lai gan viss ir veselums un protams, ka daudzas jomas ir tajā ietvertas, bet mans darbs ir saistīts ar prasmēm un mācīšanos, ar tā pielietojumu dzīvē, ko teorētiski apgūstam semināros vai izlasām grāmatā. Tā ir visparastākā mācīšanās, ko faktiski mēs būtu varējuši iemācīties bērnībā ģimenē vai skolā, bet tā kā tas nu ir nokavēts, tad, lūk – varam to darīt tagad Pavasara studijā.

Brigitai bija doma, ka jātaisa bērniem Laimes skoliņa un Vivitai (ar kuru rakstām Laimes likumiņu grāmatu bērniem) bija doma par pirmsskolas vecuma bērnu nodarbībām.

Lūk, un te nu mēs esam – vācieši un angļi to izdarījuši jau valstiskā līmenī.

Prieks par viņiem un mēs varam uztvert to kā zīmi mums, ka arī mēs to varam.

Domājot par mums, mūsu bērniem un mūsu laimīgo sabiedrību,

ar mīlestību, Inese

Komentāri (18)  |  2011-11-11 03:33  |  Skatīts: 7704x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2011-11-11 05:28
Tas ir fantastiski, ka skolās ir šāds priekšmets! Tiešām, bērniem laimi nodrošina laimīga un saliedēta, stipra ģimene un stabila vērtību sistēma, bet ne visiem tāda ir un ir brīnišķīgi, ka tāds priekšmets tiek mācīts skolā.

Inese* - 2011-11-11 06:13
Man pie šitā visa patīk, ka sabiedrība pierod pie atziņas, ka to var iemācīties.

Pagājšnedēļ biju uzaicināta uz grupu, kur bija cilvēki, kas nesaprot kapēc vispār ir jādomā un jārunā par laimi. Redz, ja tas būtu valstiski pacelts līdz skolu programmu līmenim, tad šādas diskusijas par "vajag vai nevajag" nebūtu iespējamas ;)


Brigita* - 2011-11-11 15:40
Ai, Inesīt! Šī ir lieta, kas ir akūta un ļoti svarīga. Mūsu berniem, kas aug šīs zināšanas ļoti vajag. Es nevaru paŗdzīvot par to, ka kopumā sabiedrībā ir ļoti maz no dvēliskajām lietām - pamatā ir nauda, cīņa par idzīvošanu un agresija. Ko rāda multenēs?! Kā skolā viņi uzvedās!?Starpbrīdī redzams mazs izgriezums no videospēlēm! Jo ātrāk un vairāk bērnu sapratīs, ka laime var būt arī savādākā, jo labāk. Pagaidām, ja nav spēcīgs atbalsts bērna'ģimenē, viņam noteikti ir'ļoti grūti.

Inese* - 2011-11-11 18:12
Viss ir sabiedrības izvēle.
Bet te jau iepriekš kādā rakstā rakstīju par kopējo enerģētiku un grupas enerģētikas vadīšanu. Ja mums būtu kāds spēcīgs harizmātisks cilvēks, kas sāktu šo visu aktualizēt un par to runāt, tad visu valsts apziņu var pacelt jaunā (pozitīvā) līmenī.
Un tad viss izmainītos. Pēkšņi ģimenēs sāktu runāt par laimi un mīlestību, pēkšņi skolās par to runātu, un viss iegrieztos pozitīvā virzienā tīri enerģētiski. (mazinātos depresija, alkoholisms un citas ar Tamaz saistītās lietas).

Man vienu brīdi likās, ka ex-prezidente to darīs. Ka viņa nodarbojas ar tautas kopējās apziņas vadību.
Būtu labi.

Jo viss jau rodas galvā. Valsts galvas ir pārņemtas ir ekonomiskām lietām un krīzes likvidēšanu - tādēļ arī tauta nepārtraukti "noņemas" ar materiālām domām.

Mums ir paveicies -mums ir Pavasara studija, kur par pozitīvām lietiņām runāt :)))

Solvita* - 2011-11-11 18:23
Es lasu zīmes, precīzāk, es mācos lasīt zīmes..
Lūk, mīļā Inese, šī ir viena lieliska zīme tam, ka mainās laikmets.
No iepriekšējā "Kas es esmu?'' (Statuss, stāvoklis sabiedrībā, sasniegumi) uz ''Kā es jūtos? Ko es jūtu?''
Pirmie bija indigo bērni , t.s. ''citas tūkstošgades bērni''....

Ūdensvīra laikmets.

Un šādu zīmju paliek arvien vairāk....

Tā kā mainās attieksme pret lietu kārtību.....


Dace* - 2011-11-11 20:26
Ai, cik tas būtu jauki, ja par mīlestību runātu visur! Un ziņu raidījumi sāktos ar labo un pozitīvo ziņu, bet negācijas parādītu pašās beigās ( ātri un īsi). Un vēl man ļoti gribētos, lai mēs visi kopā sūtītu mūsu valdībai mīlestības pilnas domas. Un skaļi negaustos, ka valdība slikta. Tad taču viss mainītos uz labu, vai ne? :-)

Anonīms* - 2011-11-11 20:53
šodien kāda intervijā viens labs karavīrs teica, ka dienējis, pildījis misiju ārpus robežas un atbraucot Latvijā viņš ir tik laimīgs un priecīgs, bet jocīgi, ka apkārt visi saka , ka ir tik slikti, bet patiesība te dzīvot ir tik labi! Novērtējiet to!
Saulains karavīrs !
Lūk, atkal viena lieliska zīme, ja jau mūsu vīrieši tā saka ..viss mainās uz labu, un tāpēc aicinu saskatīt šīs labo sajūtu zīmes.


Solvita* - 2011-11-11 20:54
oi, tas komentārs no manis ..

Inese* - 2011-11-12 01:38
Jā, mēs varētu savai valdībai un savai valstij ik dienas sūtīt labas domas! No sirds!

Jo galu galā - mums ir sava valsts!!! Sava neatkarība un brīvība. Mēs esam tikai divarpus miljonu, bet mums ir sava valsts. Jau otreiz.
Vai tas nav brīnums :)
Es to ļoti novērtēju.

xxx* - 2011-11-12 01:55
„Panna” izrāde „PUSE NO SIRDS”.
Mani ļoti viņa uzrunāju un pēdējie vārdi ar ko izrāde beidzas, ka jebkuram kas aizbrauc no Latvijas puse sirds paliek šeit. Kamols kaklā iesprūda ... ok ok asara pat nobira.
Es tāpat kā Solvita redzu zīmes , ka situācija uzlabojas, un saprotu ka savādāk nevarēja lai mūs ( tautu) ārstētu, bet vienalga es to iekšēji ļoti sāpīgi izjūtu - katru aizbraucēju un ticu ka viņi atgrizīsies un to pieredzi ko būs ieguvuši citur liks lietā šeit.
Ir grūti viņiem un arī mums šeit palicējiem.

zumZum* - 2011-11-12 02:39
Protams jau, ka sirsrsnija smedz katru reizi, kad jaabrauc ir atkal projaam, un ir dienas, kad par Latviju vien aizdomajies un domaa un domaa, bet tad atkal saproti, ka taa bija pashas izveele un, ka tagad gribas taa dziivot. Zinu, ka kaadu dienu dziivoshu Latvijaa, bet pashlaik manai dveselitei patik tur, kur dzivoju tagad :)

Sofija* - 2011-11-12 16:05
Nav svarīgi, kur mēs atrodamies, bet svarīgi ir tas, kā mēs jūtamies.

Anonīms* - 2011-11-13 01:51
tas viss ir mūsos pašās,vajag tikai meklēt,un nevajadzēs semināriem tērēt naudiņu,un savu laiku.
varbūt vajag tēmu,kāpēc sievas laimi meklē ārpusē,nevis savā ģimenē,un savās mājās.?

Inese* - 2011-11-13 03:09
Ja ir kāds, kas šo tēmu var uzrakstīt, tad-ok. Es par to neko nezinu. Man nav iespēju uzrakstīt šadu tēmu.

Liene* - 2011-11-15 10:36
Es loti ticu,ka sadas "laimes skolas" ar laiku bus ne tikvien Latvija,bet visa pasaule..

Baiba* - 2011-11-15 16:35
Es vēl tā pie saviem bērniem novēroju, cik ļoti jau 4 gadīgais atšķiras no 2 gadīgā savā dzīvošanā šeit un tagad. Mazais dēlēns pārsvarā vienmēr ir šeit un tagad, ja kaut kas atgadās, drusku paraud, paniķojas un jau atkal ir laimīgs. Lielākā meitiņa jau vairāk pārdzīvo, bēdājas vai dusmojas ja nedabū, piem., jaunu lelli uzreiz, končas vai nesanāk kaut kas tik labi, kā citiem bērniem. Un tas var ilgt pat stundu, reāli šī stunda no dzīves (kurā taču nekas slikts nenotiek, bet ir iespēja izbaudīt šīs stundas jaukumus un priekus) tiek pavadīta bēdājoties un neredzot, ka dzīve jau visu laiku notiek šeit un tagad un ne jau jaunā lelle (pieaugušiem- māja, mašīna utt) dos to prieku (varbūt uz īstu laiku). Vai tiešām mēs pieaugot arvien vairāk attālināmies no būšanas šai mirklī? Protams, priekš pieaugušā stunda nav ilgs laiks, bet es tā domāju, cik daudz mēs paši pavadām laika "savās galvās", būdami aizvainoti, neapmierināti, domājot par pagātni un kā būtu ja būtu un man nav tas un šis, bet neredzam, neizbaudām un nepriecājamies par pašreizējo brīdi, kurā viss ir labi. Lai izdodas šodien baudīt mirkli, sajust to ar katru šūniņu, izelpu un ieelpu! Prieka pilnu dienu šeit un tagad! :)

Jannat* - 2011-11-16 07:24
piekriitu Baibai
Beerni ir muusu skolotaaji - tas tiesa, ka noveeroju sev apkaarteejos un radu beernus - vinjiem viss skiet tik viegls, izpriecas, speeles - no mirklja uz mirkli - nedomaajot smagas domas - seit un tagad /arii so nedelju nodziivoju ar beerniskiiguma pieskanju -taadu vieglumu un pozitiivismu - speciaali piestraadaaju pie taa ar domu - probleemu nav (arii iedvesmojoties no Ineses raksta par probleemu -sveetiibu) - vienkaarsi chills - dziives sviniibas - dienu no dienas, ar radosuma pieskanju un es juutu ka speeks un energija atgriezas, ka vecajos labajos laikos!!! te sodien kaada situaacija uznaaca, ka gribeejaas vilkties pa zemi peec vecaa paraduma - bet nee es sev saku - lai naak pozitiivisms, viss risinaasies labi un Dievs dod atalgojumu


Aigars* - 2011-11-25 21:20
BĒRNI - svēta lieta... Bet vai ar ticību vien kas mainīsies? Viss ir sen zināms un jau 100 gadus dzīvē spēku pierādīja Marijas Montesori audzināšana. Apzināti negribu rakstīt - "Montesori metode". Svarīgs ir rezultāts. kapēc sen nedzīvojam pilnīgā Laimē ?! Vai naudas un mantas pasaulei tas ir pieņemami? Un tātad - KAS diktē noteikumus mūsu Pasaulē ...


Atpakaļ