Augstāk par profesionalitāti


 Šodien domāju par tēmu, kuru jau ilgāku laiku gribu ar Tevi pārrunāt, bet nevaru nekā noformulēt. Īsos vārdos tas būtu par amatierismu un profesionalitāti un kaut ko vēl augstāku.

Kā jau Tu zini, akadēmiski mācījusies esmu daudz un dikti un visā šajā periodā man tiešām šķita, ka tikai ar atbilstošu izglītību un garām apmācībām ir iespējams darīt kvalitatīvas lietas. Es augstskolā studēju deviņdesmitajos gados un tai laikā mani vienaudži vēra vaļā firmas un sniedza pakalpojumus un pārdeva preces, kas man tolaik šķita – neiespējamā misija. Es nevarēju saprast no kurienes viņi zina, kas jādara un kā jādara. Un tikai studēju un studēju.

Paralēli lasīju grāmatas par superslaveniem cilvēkiem, kas ļoti daudz ko sasnieguši ar pamatskolas izglītību vai vidusskolas. Priekš manis tā bija mistika. Neko nesapratu. Kā viņi to spēj. Biju un esmu profesionalitātes un kvalitātes piekritēja. Bet sapratu arī to, ka....tur bija kaut kas tāds, uz ko nespēju atbildēt.

Gāja gadi un es atklāju, ka ļoti daudzi cilvēki vienkārši ir drosmīgi. Ka viņi patiešām nezin kā darīt, bet dara un tad skatās, kas no tā iznāk. Dažreiz iznāk un dažreiz ne. Bet tieši tāpat jau arī tiem, kas ir ļoti ilgi mācījušies un tiek saukti par profesionāļiem – arī tiem dažreiz iznāk un dažreiz ne. Un par sevi es pati sapratu, ka darot darbu, kuru biju izstudējusi augstākās izglītības līmenī vienpadsmit gadu – arī man dažreiz iznāk un dažreiz ne.

Un tagad esmu nonākusi pie konkrēta secinājuma, kas pie manis atnāca periodā, kad strādāju mārketinga sfērā, un pa īstam nostiprinājās reizē ar Pavasara studiju, manu pirmo grāmatu un cilvēku mīlestību. Sapratu, ka vēl svarīgāk par profesionalitāti, ir dievišķā enerģija un spēja radīt nesabojātas un nepārveidotas vērtības.

Nepārproti. Es galīgi šeit neiestājos pret mācīšanos. Un galīgi nesaku, ka studējot nevar kļūt profesionālis. Var. Un top.

Bet tas, ko gribu uzsvērt – ka ir kaut kas augstāks par profesionalitāti. Un tā ir dievišķā mīlestība, kurā darbojoties varam sasniegt maksimālos rezultātus. Lūk, tā laikam, ka ir atbilde un jautājumu par misiju. Tiklīdz dari savu misijas darbu, tā pēkšņi no Augšas zini kā tas ir jādara, kaut iepriekš nekad ar to neesi nodarbojies. Cilvēki ar gandarījumu pieņem Tavus darba augļus un Tu saņem milzu devu pārpilnības enerģijas no Visuma atkal priekš jauniem darbiem.

Un ko nozīmē nesabojāt šīs tīrās vērtības?

Uz to reiz ļoti skaisti ir atbildējusi Luīza Heija. Viņa par savu pirmo grāmatu teica tā – es tik ļoti zināju ko cilvēkiem gribu pateikt, tā mana mācība un pieredze bija tik tīra, ka es nevarēju to iedot nevienā izdevniecībā un nevienam redaktoram. Viņi man nekad neatļautu izdot tieši šādu grāmatu. Viņi to pārveidotu par profesionāli pareizu.

Un tieši tāpat esmu sastapusi n-to jomu pārstāvjus, kas savu biznesu vai nodarbošanos sākot, sākumā izdarīja visu pilnīgi nepareizi (no profesionālā viedokļa), bet ar tik milzīgu dievišķu mīlestību, iniciatīvu, entuziasmu un ticību saviem spēkiem, ka profesionālie piedāvājumi līdzās tam palika kaut kur ēnā.

Kad es strādāju mārketinga jomā – es tiešām to nekad nebiju mācījusies, bet taisīju mārketinga plānus burtiski no galvas (tagad jau mēs zinām, kā :) ). Kad runāju ar cilvēkiem, tad darīju to tā, it kā būtu dzimusi, lai pārdotu, reklamētu un iepazīstinātu ar konkrētiem produktiem katru cilvēku, ko satieku. Vai es darīju profesionāli un pareizi „pēc grāmatas” – es nezinu. Zinu tikai to, ka cilvēki no mana darba ieguva maksimālo labumu. 

Arī tagad ir tāpat. Vienalga vai rakstu grāmatas, vadu seminārus vai sarunājos ar Tevi šeit mājas lapā.

Vai tas ir profesionāli? Es nezinu. Es neesmu beigusi nevienu augstskolu par šo tēmu :) (vai vispār tādas ir un vai var būt?)

Bet zinu, ka tas ir ar dievišķu svētību. Un zinu, ka tas ir vēl augstāk, kā profesionalitāte.

Kādēļ šo visu ar Tevi runāju? Tādēļ, ka dažreiz cilvēks šaubās – mainīt darbu vai nemainīt, sākt ko jaunu vai nesākt. Ka nav atbilstošas izglītības vai sertifikātu utt. Ka nezinu kā citi to uztvers utt. Diez vai mācēšu visu izdarīt pareizi.

Un tad es vienmēr atceros pašas bieži lietoto teicienu – tā vietā lai būtu pareizas, mēs varam būt laimīgas. :) Laimīgas, darot savu darbu. Laimīgas, ka citiem tas ir vajadzīgs. Laimīgas, ka zinām Dieva plānu savā dzīvē. Laimīgas, ka pildām nevis tirgus pasūtījumu, bet gan savu misiju.

Es Tev no savas pieredzes varu pateikt – ja jūti Dieva svētību tam, ko gribi sākt darīt – dari. Tas ir visaugstākais sertifikāts. Tā ir visaugstākā licence. Tā taču ir Dieva svētība!

Vai Tu kādreiz esi par šo domājusi?

Komentāri (37)  |  2011-10-17 22:22  |  Skatīts: 5461x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
liene* - 2011-10-19 09:57
Inese,ka Tu zini,no kuras grupas esi? No Nutona gramatam esmu lasijusi tikai "Dveselu celojums·,vismaz taja nebija tests vai izskadrojums tam,no kuras grupas esam.
Hm,interneta biezi paradas tadas,manuprat,stulbas,reklamas ka-aizpildiet testu un jus uzzinasiet savu naves dienu vai kados apstaklos mirsiet,kas jus bijat iepriekseja dzive u.t.t. Man tas saistas tikai un vienigi ar naudas izspiesanu.

Runajot par profesionalitati,jau pasa sakuma ir butiski apzinaties savas dzives aicinajumu.Jo cik biezi gan negadas,ka aicinajums ir viens,bet dazadu iemeslu del izvelamies studet pavisam kaut ko citu. R.S.Sarmam ir gramata "Muks,kurs pardeva savu ferrari".Taja stasta ir lielas perles ari par so temu.



Liene* - 2011-10-19 10:23
Es nezinu ka ir LV,bet arzemes arstiem diplomi stav izlikti pie sienas un katram,kam nav slinkums,var apskatities,ko arsts ir beidzis,kadus seminarus,konferences apmeklejis,lai paaugstinatu savu profesionalitati. Un ta nav nekada lielisanas ar diplomiem,bet normala pieredze,kas man ka pacientam iedves uzticibu (ka sis arsts noteikti nav kaktu dakteris). Bez tam,nesen Krievijas TV radija (ja,tas gan attiecas uz Krieviju),ka zobarsts var izradities ari pilnigi bez mediciniskas izglitibas. Un tad nu ir pilnigi normali prasit diplomu.

Kas attiecas uz Ineses rakstu,tad es drosi zinu vairakus cilvekus,kuri sava profesija strada bez attieciga diploma. Pirmais bija jurists,kurs toreiz vel nebija advokats,bet vina aicinajums jau no sakta gala bija palidzet cilvekiem. Par vinu medzam teikt,ka vins ir ka Dieva sutits engelis. Ta ka noteikti piekritu tam,ka ir kaut kas augstaks par profesionalitati.



Inese* - 2011-10-19 16:47
Par savu dvēseļu grupu varam uzzināt ļoti agri. Bērnībā.
Ir bērniņi, kas spēlējas ārstos, ir, kas vecākos, ir, kas spēlē kariņu, ir, kas grāmatvežos.
Nu no kurienes viņi to zin?
Man bērnībā nebija apkārt neviena skolotāja, bet es jau no sākta gala spēlēju skolas un visām manām lellēm bija jāmācās :))
Un nekad man neienāca prātā tās ārstēt vai vest uz veikalu;)

Dzīves laikā vienmēr būs tālāk redzams uz ko mums ir "nosliecē". Būs kāds, kurš ir sociālais darbinieks un vienmēr visiem palīdz. Lūk viņš ir no šīs dvēseļu grupas. Viņš vislielāko laimi un gandarījumu saņem, kad ir noderīgs un citiem palīdz.
Kāds vienmēr būs klāt, ja kādam ir fiziski slikti vai jāpārsien brūce. Lūk viņš ir no šīs ārstu vai medmāsu grupas.
Kāds ir iženieris un viņš kopš bērnības kaut ko knstruē.
Kāds ir mākslinieks - kas noslēdzas no visiem, rada savu šedevru un pēc tam uzstājas.
Lūk, skolotājs ar var radīt šedevru, b et pēc tam viņš visiem mācīs un stāstīs kā to izdarījis. Skolotāja lielākā laime ir, ka apkārtējie cilvēki var iemācīties to pašu, ko viņš jau zin.
Nu - tā es to izprotu un savelku ar Ņūtona stāstīto kopā.

Lūk, bet gadās, ka bērnam vai pusaudzim ļoti patīk dzīvnieki un viņš labprāt mācītos par vetārstu, bet mamma, tētis vai skolotājs viņam iesaka citu ceļu.Viņš kļūst par ārstu, juristu vai celtnieku, bet sirds tik un tā mūžam tiecas pēc dzīvniekiem un tāda īstena laime savā daŗbā nav. Un ja savā darbā neesi laimīgs, tad labākajā gadījumā vari būt tikai profesionālis. Tur tad vairs nav tā augstākā vibrācija, par kuru šeit runājam.



Jannat* - 2011-10-19 21:10
Tas labs par dveselu grupaam/ buus jaapadomaa ko man patika beerniibaa speeleet, dariit/

XL* - 2011-10-19 22:46
:-))) Mana mīļākā bērnības nodarbe - kopā ar pagalma puikām kariņu spēlēt:-)))
Ko nu???
Kā tulkosiet, pie kuras dvēseļu grupas liksiet?

Olga* - 2011-10-19 23:12
Viena no mīļākajām spēlēm bija raganiņas uz slotas kāta , jo patika grāmata ''Mazā raganiņa'' un kā tad to iztulkot?
Mans puika spēlē gan kariņus, gan pirātus, gan poličus, viņām patīk gan zīmēt , gan peldēt. Bet uz jautājumu, kas tu būsi, kad izaugsi liels, viņš atbildēja, ka pavārs . Tiec , nu, skaidrībā.

Inese* - 2011-10-20 03:23
No malas jau neviens necentīsies neko pateikt. Katram pašam mums sava misija jāmeklē :))
......vai arī nav jāmeklē:))

tas taču viss pēc pašu vēlmēm:)

Ilva* - 2011-10-20 05:31
Dienā...., kad Tevi pirmo reizi satiku...aizsākās....mana laimes terapija....un par to esmu pateicīga Dievam...ik mirkli.
Tas...., ko Tu runā par profesionalitāti...un augstāko licensi.....tās ir tik brīnumainas sajūtas...es tās izjūtu....un man tas patīk....bet!!!...gadās, kad nobīstos....un tie ir tie brīži, kad nenoticu pati sev....tad gan...man paiet laiks, kad piepildu sevī pārliecību.....ir gadijies,kad paiet notikumi bez manis.....tikai tad saprotot, kad nedrīks bīties....no pašas darbiem, par kuriem man pašai ir lepnums...un tik ļoti gandarījums.

Liene* - 2011-10-20 07:50
Es berniba gan lelles maciju,gan tas arsteju,bet dzive mana profesija nav saistita nedz ar vienu,nedz ar otru. Ir jau ari tads teiciens,ka jadara tas,kas patik,un tad dzive nevajadzes nevienu dienu stradat.
Ja sis sajutas nav un savu darbu nedaram ar entuziasmu un kaismi,tad nu tiesam nekas cits neatliek ka izzinat savu dharmu (dzives merki).

Man skiet loti svarigi bernos pamanit sis "vibracijas",es to sauktu par talantu,lai varetu jau no sakuma virzit pareizajas sliedes.Protams,dodot izveles iespejas,Jo nereti vienam saskatami ir daudz talanti bet citam,skiet,nav neviena..

Inese* - 2011-10-20 17:31
Ilvu, es Tevi ļoti saprotu par to, ko saki, ka nedrīkst bīties no pašas darbiem, par kuriem ir lepnums un gandarījums. Man šādi bija pēc pirmās grāmatas, kad cilvēki rakstīja skaista jūtīgas vēstules kā mainījuši savas dzīves. Tas bija tik mulsinoši. Tas bija toreiz tik..bailīgi. Man likās, ka tā ir tik milzīga atbildība man. Un tikai pēc kāda laika es sapratu, ka varu tikai ļauties Dieva vadība un pilnībā uzticēties. Ka kontrolēt un atbildēt par to kā cilvēki mani sapratīs nevaru. Ka - ja vien es būšu izdarījusi vislabāk cik spēju sev un Dievam par godu, tad no mana darba pasaule kļūs labāka.
Un tad tā baidīšanās kaut kur pazuda.
Tagad es vienkārši daru un maz domāju par to, ko par mani padomās vai kā sapratīs vai kā uztvers. Es vienkārši daru, jo nevaru nedarīt.

Inese* - 2011-10-20 17:35
Lienei-
es ļoti piekrītu teicienam, ka jādara tas, ka spatīk un nevajadzēs strādāt nevienu dienu.
Man tagad tā ir.
No vienas puses es daru ļoti daudz un diendienā, bet...es to patiešām nevaru nosaukt par savu darbu. Tā ir mana laimīgā dzīve, kur katru dienu pavadu tieši tā kā man patīk :)

Karinčiks* - 2011-10-24 16:24
Paldies par rakstu...
Man nav nekādas pieredzes,sertifikāta,diploma bērnu audzināšanā..bet domāju,ka kaut kas augstāks mani vada..attiecībā pret bērniem...
To var saukt par Dievišķo mīlestību...jo ar bērneim man ir fantastiska sajūta,tāda saikne,ko es izjūtu tikkai esot kopā ar viņiem..
Auklīte bez papīriem:)



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ