Mairitas stāsts


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Sveiki!

Esmu Mairita. Nesen biju dzērvenēs rīta saules pielietā purvā, lasīju ogas, priecājos par burvīgo rudens rītu, rasainiem zirnekļu tīkliem, sūnu mīkstumu, par pašām vaininiecēm- sulīgajām dzērvenēm, un domāju par to, cik labi ir būt šeit un tagad. Biju laimīga. Esot patīkamās sajūtās, iedomājos par Pavasara studiju, jo šobrīd šī  vieta arī  ir viens no maniem  laimes nesējiem, un tad man prātā uzbūrās  šis stāsts, ko vēlos jums pastāstīt –stāsts par to, kā es esmu nonākusi līdz savas laimes terapijas pašam, pašam sākumam (jā, es apzinos, ka tas ir tikai pats sāķums un kā jau iesācējai , man nemaz neklājas tik viegli  :) )

Reiz pie viena no Ineses rakstiņiem bija pievienots kādas lasītājas komentārs, kas izteica apmēram šādu domu- mēs, visas  šeit, vietnē www.pavasarastudija.1w.lv, sanākušās būtnes esam tās, kuras reiz ir sāpinātas un dzīves mācītas, ejot cauri ne pārāk priecīgiem vai pat ļoti skumjiem notikumiem.  Nudien nezinu, vai tādas šeit ir visas  būtnes, bet es personīgi tik tiešām  esmu viena no viņām,  no  tām- dzīves rūdītām.

Sirdī esmu lauku meitene, liela dabas mīļotāja. Kad biju maza, mana mīļākā vieta, kur rotaļāties vasarās, parasti bija krāšņā ziedu pļava. Tā bija manu valstība, mana harmonija ar sevi.  Laikam ejot  uz priekšu, es augu kā diezgan bikls un kautrīgs bērns. Man bija grūti iejusties pamatskolā, nerunājot nemaz par bērnudārzu, no kura mani mamma izņēma jau pēc pirmajām manis stūrītī noraudātajām dienām.  Jau pēdējās klasēs pamatskolas laikā biju lielā disharmonijā ar sevi. Atceros, ka reiz tajā laikā pie sevis piefiksēju atklāsmi, ka neredzu vairs pasaulei tās krāsas, nejūtu vairs tās smaržas  un to dzīvīguma klātesamību, ko jutu tad, kad biju maza. Es neelpoju ar pilnu elpu. Es nesapratu, kas bija mainījies, kāpēc par spīti tam, ka turpinu dzīvot, un viss it kā notiek, manī daļa jutekliskuma  ir tāda kā paralizēta. Šķiet, ka es vairāk eksistēju nevis dzīvoju. Eksistēju arī vidusskolas laikā un smagi pārdzīvoju par visādām jauniešu lietām-par to, ka neesmu pārāk skaista, esmu pārāk gara, neesmu gana turīga, gudra utt. Bija smags aizvainojums par atsevišķu klases un skolas biedru emocionāliem pāridarījumiem. Šī visa rezultātā divpadsmitās klases beigās smagi saslimu ar plaušu slimību un burtiski dažas dienas pēc  sava izlaiduma iegūlos uz 6 mēnešiem slimnīcā. Šobrīd, kad esmu izlasīju V. Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību”,  nevaru viņam nepiekrist. Tā (slimība) bija mana pirmā lielā dzīves mācība. Es sāku novērtēt to, kas man ir, nozvērējos, ka turpmāk darīšu daudzas tās lietas, par kurām sava bikluma pēc iepriekš pat sapņot baidījos. Es kļuvu drošāka un metos iekšā savās bailēs.

Dzīve turpinājās, šur tur biju augusi, un tomēr krāsas un smaržas joprojām nebija dzīvīgas. Pēc slimības, lai arī biju kļuvusi drošāka un sevi vairāk mīlēju, ļoti pārdzīvoju par to, ka neesmu pabeigusi īsto augstskolu, nestrādāju īstajā darba vietā, neredzu savu dzīves mērķi, baidījos no tā, ka slimība atsāksies, kā arī uztraucos par visādiem sadzīviskiem niekiem. Līdz ar laiku viss atkal rādījās tikai melnbaltās krāsās. Emocionāli atkal bija grūti. Bija ievirzes uz veģitatīvo distoniju. Un Dievs nolēma man piešķirt kārtējo mācību. Nepilnus 2 gadus atpakaļ smagi saslima mans tēvs. Viņam atklāja  vēzi pēdējā stadījā, pēc dažu  mēnešu nežēlīgas cīņas viņš nepielūdzami aizgāja.  Kad atklāja šo diagnozi, man šķita ka nu viss ir beidzies, jautāju Dievam – kāpēc tā notiek ar mani, manu ģimeni, ko tik sliktu mēs esam nodarījuši. Pēdējos tēta dzīvības mēnešos jutos apmēram kā tāda narkomāne, kas nav saņēmusi savu kārtējo devu (vismaz man šķiet, ka tā jūtas šie atkarīgie). Nemāku atrast citu piemērotāku apzīmējumu, kā šo žargonu-„lomkas”, man bija pamatīgas garīgās ”lomkas”, jo apzinājos, ka tētis kuru katru mirkli var aiziet, un es tur neko nevaru darīt...

Bija ļoti, ļoti smagi. Bezcerība, dusmas, nevarība (tai skaitā  naudas trūkums), sirsdsāpes, drūmums un nesapratne-par ko tas viss. Un tomēr biju stipra. Tēta bērēs sev pateicu, ka turpmāk dzīvošu katru dienu kā pēdējo.  Pēkšņi es aptvēru  šo elementāro patiesību - arī es taču likumsakarīgi reiz nomiršu. Un kā rakstīja mūsu pašu J.Klīdzējs: „Iedams kā bēda dzīves ūdeņu tecēšanu neapturēsi, tāpat vien tie tevi nesīs pa straumi un deldēs.”

Es lasīju daudz literatūras par to, kas notiek pēc aiziešanas. Šai jautājumā man personīgi ļoti palīdzēja „Tibetas dzīvo un mirušo grāmata”, autors Sogjals Rinpoče. Meklējumu atbildi uz jautājumu, kāpēc es esmu radīta. Un lūk tad, kad biju atbildējusi uz sev svarīgiem jautājumiem un daudz maz sakārtoju savu domāšanu, es atsāku redzēt dzīvi krāsās, just smaržas un baudīt garšas. Es sajutu  sevī to dievišķo, ko reiz  biju pazaudējusi.  Es nekad neizmirsīšu, kādi bija man pirmie rīti pēc savas „atdzimšanas”. Tu celies un jūti, ka tevī ir tik daudz mīlestības, ka tu ar to  varētu dalīties ar visu, visu  pasauli. Tāda pacilājoša, svinīga, mīlestības pārpildīta sajūta. Tu priecājies vienkārši  par to, ka  esi  un novērtē to, kas tev ir  dots. Un īstenībā  taču  ir tik daudz kas dots! Kopš manī ir atmodusies šī sajūta, es tagad mēģinu darīt  visu, lai to nepazaudētu.

Kad esmu laukos es ceļos pašā rīta agrumā. Man sagādā prieku iet kopā ar mammu vienkāršajās lauku gaitās: apkopt mājlopus, taisīt 7os no rīta mājas sieru,cept uz lauku plīts pankūkas, pļaut zāli un sajust, tās lēni vīstošo smaržu. Man patīk ogojot vai sēņojot  mežā sajusties vienotai ar tā dabisko vidi. Savukārt , kad esmu lielpilsētā tad daru visu, ko varu darīt, lai man diena būtu tikpat piepildīta. Kad esmu Vecrīgā tad baudu šo īpašo auras esenci ar katru savu mikrodaļiņu, kad dejoju kādā klubā tad dejoju tā it kā šodien būtu mana pēdējā iespēja izdejoties. Ja gatavoju ēdienu, tad gatavoju ar lielu savu klātesamību un mīlestību. Es mācos svinēt dzīvi. Manuprāt, lielākā laime spēt būt šeit un tagad.  Un lai arī šobrīd nestrādāju savu sapņu darbu,man tas patīk,  un  man ir beidzot ir parādījies mērķis, pareizāk sakot- daudz mērķi, uz kuriem tiekties. Protams, ka man ir joprojām savi skeleti skapī, lietas, par ko ik dienā uztraukties, taču tagad, kad dzīve man piespēlē kārtējo vielu pārdomām, es nejautāju kāpēc, es zinu, ka tas ir vajadzīgs manas dvēseles izaugsmei. Un es ticu, ka Augstākie spēki piešķir katram cilvēkam  tikai tik lielus pārbaudījumus, ar kuriem viņš var veiksmīgi tikt galā.   Vienīgi man  tik ļoti  gribētos, lai mēs dažkārt pamostos laicīgāk no tās lāču ziemas snaudas, kurā tik ērti jūtamies sūkājam savu ķepu, pirms mums kāds paņem un pamatīgi iebelž pa šo  ekstremitāti, kā tas bija manā gadījumā.

Novērtēsim to, kas mums ir dots šeit, šodien un tagad! :))

Komentāri (15)  |  2011-09-22 16:37  |  Skatīts: 4405x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Brigita* - 2011-09-22 17:00
Paldies, Mairita par rakstu. Kaut Tavs novēlējums sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un mēs visi līstu ārā no savām siltajām alām un sāktu dzīvot pa īstam! Man milzīgs prieks par Tevi un ar šo rakstu Tu dod arī man iedvesmas stariņu, ka viss tak notiek, dzīve šeit un tagad ar visu, kas tajā ir brīnišķīga!

linda* - 2011-09-22 17:05
Paldies par šo rakstu! mani tas ļoti uzrunāja!
Es pašlaik lasu V. Siņeļšikova grāmatu "Izproti savu slimību" un tik daudzas lietas kļūst skaidras un varu ieraudzīt likumsakarības savā dzīvē.. Un arī saprotu, ka man vēl ir jāmācās, jāmācās un jāmācās šajā dzīves skolā. Man ir patiess prieks lasīt, ka Tev, Mairita, izdodas savu dzīvi izbaudīt un dzīvot to ar prieku!

Mairita* - 2011-09-22 18:04
Paldies jums meitenes! Es ļoti priecājos, ka spēju uzrunāt! :))
Milzīgs paldies Inesei par to, ka mēs te vispār esam kopā un varam dalīties ar saviem pārdzīvojumiem un savu pieredzi šeit un tagad! ;)

Jā, Siņeļņikovs pamatīgi apstiprināja arī manas domas par to, kas visas mūsu slimības sākas mūsu galvā (prātā).

Gunita* - 2011-09-22 18:07
Izdzīvoju Tavu rakstu līdz katrai savai ķermeņa šūniņai... Paldies, ka atgādināji man tik dzīvei svarīgas lietas.... arī es esmu gājusi cauri daudz mācībām, kas krietni atšķiras no Tavām, bet izjūtas, sajūtas un domas tās pašas... un man tik ļoti patika šī vieta: "Es nekad neizmirsīšu, kādi bija man pirmie rīti pēc savas „atdzimšanas”"... lasot to gribas smaidīt.... :)

Agnese* - 2011-09-22 18:13
Jā, man tik ļoti arī uzrunā tieši tie raksti, kur tiek izklāstīta reāla dzīve un piemēri. Tas palīdz. Paldies par rakstiņu!

Jā, un tiešām MILZUMLIELAISPALDIES Inesītei, ka šāda vietne, kur smelties spēku, idejas un reālus paņēmienus kā piepildīt un sakārtot savu dzīvi.

Baiba* - 2011-09-22 19:21
Paldies, Mairita, ļoti jauks raksts! Es kaut kā pēc 30 gadu sasniegšanas esmu iemācījusies novērtēt vienkāršas lietas, piemēram, šogad, laukos liekot upenes saldējamos maisiņos, jutu, ka tas ko es daru, ir tieši tas, kas man šai mirklī jādara un izjutu lielu laimes sajūtu. Paldies, ka atgādini, ka katra darbība jāizdzīvo. Skaisti!

iedvesma - 2011-09-22 19:51
Raksts patiesi aizraujošs un interesants. Lasīju un jutu, ka manī ieplūst atkal deva iedvesmas. Patīk, ka rasktā ir nevis vispārināta informācija, bet jau reāli piemēri.

Ar mani ir tā, ka es zinu, kas mani dara laimīgu un harmonisku, bet man tas viss sanāk tikai tad, kad ļoti, ļoti un ik mirkli piedomāju pie katra sava solīša.

BET, ir 2 lietas, kas pār mani ņem virsroku - tā ir smēķēšana un saldumi. Ar prātu saprotu, ka tas ir slikti un nav vēlams, ka tas ir kaitīgi, bet uz to mirkli man tās lietas ļoti prasās un sniedz zināmu baudījuma pakāpi. Un atkal ir labi. Tikai apziņa un veselais saprāts grauž mani no iekšas un saka ko citu.

Nezinu kā lai uzveicu šos divus ieradumus, kas aizēno visas pārējās - pozitīvās lietas!!!

Mairita* - 2011-09-22 20:05
Paldies jums! :))

Par mazajiem momentiem runājot: es nesen laukos jau vēlā vakarā "izskrēju", no mājas, lai izslēgtu āras gaismu un apstulbu no tā, cik skaista un zvaigžņota debess ir augšā. Nespēju nopriecāties, sajutos kā tāds Mazais Princis. Un atkal bija šī sajūta, es te arī esmu un arī es to redzu! :)) Un īstenībā esmu tik maza, salīdzinot ar šīm debesīm, ka neko globāli nevaru ietekmēt, taču es varu ietekmēt un mainīt tās mazās lietiņas un procesus, kas rit konkrēti ap mani. Jo, ja jau es te esmu, starp šīm skaistajām zvaigznēm un debesīm, tātad man te ir jābūt un jābūt tikpat pilnīgai savā būtībā.

Visforšākais notiek tad, kad mēs sākam apzināties, ka arī, šie mazie darbiņi ir mūsu dzīve, mūsu iespēja dzīves svinībām. Viss jau atkarīgs, kā tu to pagriez priekš sevis. :))

Lai mums viss izdodās!


Liga* - 2011-09-22 20:32
Lasu rakstīto un ir dīvaina sajūta ...kāds ir pa mazu spraudziņu pavēris manas dzīves priekškaru un apraksijis manas sajūtas un pārdzīvoto ...tik daudz kā līdzīga ...paldies ,ka dalies ar savām uzvarām un atklāsmēm!

Lai ik mirklis iepriecina Tavu sirsniņu!


Mairita* - 2011-09-22 21:01
Iedvesmai-
man šķiet ka te vajadzīga disciplīna,darbs ar sevi. Un , manuprāt, saldumi jau mazās devās nav nemaz tik kaitīgi, to ēšanu vienk. jāierobežo, bet smēķēšanu varbūt palīdz atmest šī grāmata (manam vienam draugam palīdzēja)- A.Karrs "Kā viegli atmest smēķēšanu", galvenais sev pasaki, ka Tu to tiešām gribi. ;)


Kristīne* - 2011-09-22 22:34
Paldies Mairita par rakstu, paldies par atgādinājumu, cik svarīgi katru dienu "izgaršot" dzīvi.
Iedvesmai: arī es smēķēšanu atmetu pēc grāmatas A.Karrs "Kā viegli atmest smēķēšanu" izlasīšanas. Grāmata ļoti laba, izskaidro smēķēšanas atkarības pamatbūtību un tiešām palīdz. Lai mums visiem daudz, daudz mīlestības katru dienu!!! :)))

Ina* - 2011-09-23 07:31
Paldies, rakstiņš tik daudz pateica arī par manu dzīvi, liekas, ka lasot to, izdzīvoju savu dzīvi šai mirklī - pieticība, smagi darbi jau no bērnības, vistuvāko cilvēku nāves, slimības...., cik nu var ??? Bet vienu brīdi tu pamostie kā no dziļa miega, jautā kāpēc??? Bet ja tā visa nebūtu, vai ar tādu prieku varētu novērtēt to kas ir? Varbūt nemaz nē...Un paldies, ka var nebūt ar savām domām vienai, paldies visiem, kas raksta, bet Inesei mīlestības bumba:)

Mairita* - 2011-09-23 20:57
Es ļoti priecājos, ka tieku saprasta.
Un ļoti priecājos par to, ka ir vēl viens pozitīvs piemērs, kā tika apkarota smēķēšana ar jau iepriekšminētās grāmatas palīdzību. ;)
Lai mums saule!

Līga, paldies par tik burvīgu vēlējumu. :))))

Sandra* - 2011-09-28 17:07
Paldies par rakstiņu... izlasīju vienā elpā.. mani tas paņēma.

Ļooti labi zinu to bezspēcību slimības priekša.. kad cilvēks aiziet...

.. bet tik pat labi, zinu kā var priecāties par ēkšķogām, pļautas zāles smaržu... zvaigznēm.. un visu ikdienišķo... šobrīd ir fantastisks rīts.. saule, migla un dzeltanes liepas.. tas viss man ir skatam pa logu... mmm..

Ļooti patika frāze -Es mācos svinēt dzīvi. ... ahh ku feini pateikts...

paldies..
Lai jauka un piepildīta Tev šī saulainā rudens diena....

Mairita* - 2011-09-29 01:09
Sandra, paldies Tev par pozitīvi uzlādētu dienu! :))
Paldies par miglainā rīta un dzelteno liepu ainas uzburšanu un apziņu, ka ir vēl daudzi citi, kas to redz , sajūt un novērtē. :)


Atpakaļ