Devēji, ņēmēji (rakstīt vai nerakstīt)


 Kādā komentāru sadaļā iesākām diskutēt par to vai rakstīt komentārus vai nerakstīt un tad man ienāca prātā Tev izstāstīt kā vēru vaļā savu enerģētiku periodā, kad biju vēl viena un pa lielam viss vēl nenotika tā, kā savā dzīvē gribēju. (Tagad es zinu, ka mana sirds čakra bija aizvērusies un kaut kā vajadzēja palīdzēt tai atvērties.)

Es dzīvoju viena un jutos tiešām ļoti vientuļa. Man trūka mīlestības un attiecību un es īsti nezināju kā to visu sakārtot. Trūka cerības un ticības. Trūka drošības par laimīgu nākotni. Trūka laimīgas dzīves.

Tomēr manī iekšā jau intuitīvi bija šī atziņa „ja tev kaut kas trūkst – sāc to dot”.

Man trūka. Es ļoti gribēju attiecības, kādas ir ģimenē. Es ļoti gribēju mīlestību. Es ļoti gribēju siltumu. Es ļoti gribēju būt piederīga. Es ļoti gribēju mainīt to kā dzīvoju.

Un zini ar ko es sāku? Es sāku apzināti siltāk izturēties pret cilvēkiem. Pret svešiem cilvēkiem, kurus satiku diendienā. Pret pārdevējām, pret citu mašīnu šoferiem, pret kājāmgājējiem, pret draugiem un paziņām portālā draugiem.lv vai pret svešiem cilvēkiem kādā citā interneta vietnē. Tieši siltāk, mīļāk un atvērtāk.  Man nekad neienāca prātā, ka varētu aiz segvārda rakstīt ko sliktu. Un man nekad neienāca prātā – vajag vai nevajag rakstīt labu. Es ļoti ātri sapratu, ka dot savu enerģiju citiem, nozīmē vairot to sev simtkārtīgi. It kā skan egoistiski, bet tas ir Visuma likums.

To enerģiju, ko dod Visumam, Visums Tev atdos daudzkārtēji. Un tas ir gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē.

Es gribēju laimi savā dzīvē – tātad man vajadzēja šo laimi sākotnēji dot citiem. Varbūt vienkārši ar smaidu. Ar siltumu. Ar mīļumu. Ar atbalstu. Ar ieinteresētību. Ar godīgu attieksmi. Ar neskopotu mīlestību.

Es satiktiem cilvēkiem maigi un mierīgi skatījos acīs un smaidīju, lai man un viņiem ir patīkams šis mūsu kopējais mirklis. (Starp citu pēc cilvēka acu skatiena uzreiz ir redzama un jūtama viņa enerģētika.) Es daudz vairāk veltīju uzmanības saviem draugiem un paziņām internetā. Ja kāds bija draugos ielicis kādu galeriju, es tiešām ar prieku skatījos, iekomentēju ko jauku, atzīmēju, ka patīk. Ja kāds ko sasniedzis, man nebija grūti aizsūtīt kādu mazu vēstulīti vai apsveikumu. Es kļuvu uzmanīga un jūtīga pret cilvēkiem. Es rakstīju dvēseliski dziļus komentārus un vēstules un ar laiku bija pat tā, ka man cilvēki sāka rakstīt pretim savus dzīves stāstus un mūsu attiecības iegāja daudz dziļākā līmenī.

Es lasīju kādus rakstus sadaļā „parunāsim” (draugos) un vienmēr iekomentēju kādas savas pozitīvas domas par tēmu. Ja es piedalījos kādā pasākumā – es centos no sevis šim pasākumam kaut ko dot. Vai ko labu pateikt, vai kādu uzmundrināt, vai „piepildīt telpu ar mīlestību” (esmu jau Tev par to stāstījusi).

Ko tas deva?

Pirmkārt, man tiešām izveidojās ļoti siltas attiecības ar cilvēkiem. Otrkārt, es tiešām iemīlēju cilvēkus. Es apzinājos misiju savai klātbūtnei kādā vietā. Es sapratu, lai kur es atrastos – tā ir mana dzīve un tā ir mana dzīves misija „vairot pozitīvo”. Tas mani dara laimīgu un cilvēkus ap mani pozitīvus. Tas pasauli dara labāku.

Ko tas deva tālāk?

Atvērās sirds čakra un es varēju sakārtot savu dzīvi. Jomu pa jomai viss sakārtojās, kopš brīža, kad no ņēmēja, kļuvu par devēju.

Reiz kādā intervijā man žurnāliste jautāja, vai visām sievietēm ar kurām kopā es esmu gājusi šo ceļu un dalījusies ar savām zināšanām, vai visām ir izdevies satikt savu īsto un vienīgo, sakārtot savas citas dzīves jomas, un man toreiz bija jāatbild, ka nē. Ne visām. Pēc intervijas domāju, kur ir tā atšķirība. Kāpēc man izdevās un izdodas, un viņām ne. Un tikai tagad es tiešām reāli varu pateikt, ka tā atslēga uz sakārtotu laimīgu dzīvi ir došanā un atvērtībā pret cilvēkiem. Kad mīli cilvēkus ar dievišķu mīlestību, kad nedomā – uzrakstīt ko labu vai nē, pievienot savas domas vai nē, palīdzēt atšifrēt vēl kādu šī jautājuma niansi vai tikai noskatīties. Vienkārši dari to aiz mīlestības. Mīlestība uz cilvēkiem un iesaistīšanās (nevis malā stāvēšana) ļauj sakārtot dzīvi.

Bet kādā komentārā pavīdēja arī tāds teksts, ka došana var būt ņemšana.

Jā. Arī tā var būt. Ka ar savu izteikšanos it kā „pieprasi” sev uzmanību. Tā var būt. Bet tad te jau sākas stāsts par robežām. Un tā jau ir cita tēma, ko vajadzētu iztirzāt kādā citā rakstā.

Bet tas ko gribēju pateikt šobrīd – ja Tev vēl nav sakārtojusies Tava dzīve. Ja vēl viss nenotiek tā kā Tu to gribētu, tad varbūt, ka ir vērts iekustināt enerģiju dodot. :)

Piemēram, kad es vadu seminārus – uzreiz ir redzams, kurš ir atvērtu enerģiju, kuram enerģija ir vēl ciet. Kurš centrējies uz sevi un savu problēmu, kurš labprāt domā arī par kopējo gaisotni.

Reiz vienos personības attīstības treniņos mums vajadzēja izvērtēt visu grupu, kurš ir devējs un kurš ņēmējs. Ļoti vērtīga lieta.

Un uzreiz varu pateikt, ka devējiem dzīvē viss labāk sakārtojas.

Ņēmējam ir vēl jāgaida. Tad lēnām jākļūst par devēju. Un tad arī viņam sakārtojas. :)

Komentāri (36)  |  2011-09-02 20:51  |  Skatīts: 8257x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dzintra* - 2011-09-02 21:16
Inesīt,šis periods ir iestājies patreiz man,tas ko Tu raksti notiek šinī brīdī ar mani.Tas ja rodas apjukums un mirklī nesaproti kas notiek...tad acumirklī rodas jaunas atbildes un viss kārtojas tik ātri.Un par došanu tas ir tik pareizi,jo šīs dienas man iznāk dalīties ar cilvēkiem ar savu pieredzi,padomu un palīdzēt, un viņi līdz ar to palīdz man atvērties mīlestībai.Tas viss notiek tik ātri,redzu kā kārtojas mana dzīve un varbūt tieši tāpēc,ka nepaliku maliņā un caur manu rakstīšanu arī notiek šī enerģijas apmaiņa un rodas tik daudz jaunu rakstiņu.Un pamatā ir paļāvība uz Dievu,lai Viņš mani vada.

Lelde* - 2011-09-02 21:18
Paldies par jauko rakstu! Es katru rakstu burtiski izdzīvoju caur sevi, bet kaut kā pietrūkst spēka un enerģijas pateikties par to, ka tas kārtējo reizi ir īpašā laikā un vietā uzrakstīts!!! Paldies ka Tu mums visām esi blakus un spēj savu pozitīvismu izteikt tik brīnišķīgās zilbēs un teikumos! Vēlreiz Paldies!


Elīza* - 2011-09-02 21:29
Nu mīļā Inesīt, paldies Tev! :) Tieši tas, par ko es tagad domāju :)

zuze* - 2011-09-02 22:07
Mīļš, mīļš paldies. Man personīgi ļoti palīdz Inesītes raksti. Godīgi sakot, no rīta, kad pieceļos - pirmā lapa, ko atveru vairs nav TVNET vai draugiem.lv, bet gan Pavasarastudija - un tik ļoti priecājos, ja ir kāds jauns rakstiņš. Tiešām, tiešām PALDIES!

Mairita* - 2011-09-02 22:27
Jā, pazīstams rituāls. :) Arī man ik rīts iesākas ar Pavasarastudiju. :)))

Inese* - 2011-09-02 22:36
ak, mīļās!!! Samīļoju jūs visas!!! Arī man (protams, ka) pirmā lapa, ko atveru ir Pavasara studija.
Tad re kā mes visas to darām līdzīgi!!

Elīzīt - sveiciens Tev vārda dieniņā!!!!

Kristīne* - 2011-09-02 23:22
Bet kā ir tad, ja tu dod (vai vismaz tev liekas, ka tu dod), otrs cilvēks to pieņem. Un tu tik dod un viņš tik pieņem, bet neko nedod atpakaļ. Otram ir ērti no tevis ņemt. Rezultātā, tu jūties tāds kā iztukšots, vīlies. Attiecības taču ir došanas-ņemšanas process, tad tā ir pilnīgas. Respektīvi, mans jautājums (pārdomas) kā mēs nonākam līdz vienpusējām attiecībām, kad strādā tikai viens? To varētu salīdzināt ar laivu, kuru būtu jāairē abiem (vai trijiem, četriem utt), bet pēc kāda laika tu saproti, ka airējusi esi tikai pati. Vai kaut kas nav pareizi ar pašu došanas attieksmi tādā gadījumā? Varbūt ir dots sagaidot ko saņemt pretī un tad tas nestrādā? Kādas ir Jūsu pārdomas?

Ilona* - 2011-09-02 23:54
Inese, paldies par Taviem rakstiem. Pēdējā laikā es bieži ieieju tavā mājas lapā. Un tēmas kādas Tu raksti nāk tieši tajā laikā, kad tās ir visvairāk nepieciešamas.

Ilva* - 2011-09-03 00:08
Ļoti paldies Inesīt par rakstiņu....kas nāca atkal laikā. Par šo tēmu man tik ļoti daudz ir sanācis runāties ar kolēģiem šajās divās dienās....kad kolēģi man teica, ka ir atdevuši no sevis un jau tagad nezin kā tālāk funkcionēt...es sajutu milzīgu prieku.....no tā, ka es spēju...sarunājoties...viņiem iedot...kaut ko no sevis...bija tik ļoti jūtama enerģijas pozitīva apmaiņa, ka es to sajutu ar visām šūniņām....un tas dara mani laimīgu....un tas notiek tik strauji, ka to nevar noturēt....un saķert.....un tas nāk un iet....un ir tik jauki redzēt, kā sarunu biedrs/re pamazām uzplaukst....tas dara mani laimīgu.

Kristīnei.....man izklausās, ka patiesi ir dots...sagaodot pretī. Un tā vairs nav došana...ar sirdi un dvēseli. Tas nozīmē, ka ir vēl jāmācās...dot .....pa īstam. Jo!!...tad, kad mēs dodam pa īstam, mēs negaidam...mēs nepieprasām.....un viss notiekās...pats par sevi.

Silts samīļojiens:)


Dzintra* - 2011-09-03 00:20
Atļaušos izteikties kā es domāju.Mēs katrs uz zemes atnākam viens un aizejam viens un arī mācībstundas mums jāiziet katram tikai pašam.Tas,ka Tu dod un otrs tik ņem un ņem Tevi neskar.Svarīgi kā Tu pats to dari,vai dod no sirds un ar mīlestību,tā mācība jau svarīga tikai Tev pašai,nevis tam otram.Otrs šai gadījumā ir tikai Tavs Skolotājs,lai Tu varētu iemācīties dot no sirds.Viņam ir savas mācībstundas.Bet interesanti ir tas,ka tad kad Tu sāksi dot no sirds,neprasot neko pretī,viņš pats Tev dos vai arī vairs neņems.Ir gan mūsu laikos tādas kategorijas cilvēki,kuri domā,ka viņiem viss vienkārši pienākas,bet tās jau ir viņu mācībstundas un mēs no malas varam tikai paskatīties un mācīties kā nedarīt.

Dzintra* - 2011-09-03 00:26
Ilva-ar mani notiek tieši tas pats un viss tik ātri....un prieks,ka varu palīdzēt otram ar vienkāršiem vārdiem....es sajūtu Tavu prieku...no manis samīļojiens.

Elīza* - 2011-09-03 00:31
Paldies, mīļā! :)

Laura* - 2011-09-03 01:50
Paldies, Inesiit! Burviigs raksts un tiesi laikaa! Tik pazistamas tas sajutas par to, ka ieksheji priecajies par notikumiem un cilvekiem, bet fiziski arejai pasaulei to ir gruti izradit! Laikam jau ir jaaraada un japriecajas! Paldies par so atklasmi!

Agnese...* - 2011-09-03 03:18
Lasu un vienkāši baudu!
Inese, Tu proti uztaustīt īstās tēmas un pateikt īstajos vārdos. Tas ir Dieva dots talants :)

Inese* - 2011-09-03 06:15
Ai, meitenes, kāds man prieks par jums!!! Jūs momentā liekat lietā zināšanas, kas ietvertas rakstā un par ko šeti runājam.
Skat cik daudz jaunu komentāru un cik daudz jaunu vārdu, kas raksta pirmo reizi.
Paldies, ka saņēmāties!!!

No sirds priecājos! Lasu un smaidu. Smaidu un esmu gatava atkal ko jaunu rakstīt, jo jūtu cik mums visām tas ir svarīgi un kā mūsu kopējaus enerģijas svārstiņš griežas arvien pozitīvāk un arvien stiprāk :)

lea* - 2011-09-03 16:04
Par siltumu un atsaucību pret svešiem-vienmēr tāda esmu bijusi,man tas patīk.Un tomēr....tomēr nekas man nesanāk.

Agnese :)* - 2011-09-03 18:10
Mīļo Inesīt, man bija līdzīgi. :) Piekrītu mīļajām meitenēm,ka tu šīs visas sajūtas tik trāpīgi māki ietērpt vārdos.

Solveiga* - 2011-09-04 01:07
Dzīvē vēl ir arī tā,ka sniedz no sevis to labāko,un tikai liekās,ka otrs nedod neko pretī,jo pati nemācēju sajust,sadzirdēt,saredzēt.Mēdz būt arī tā,paša ego kamēr nav atpazīts taisa joku lietas.

Inese* - 2011-09-04 01:13
Āpkārtējie ir mūsu pašu spogulis.
Šādos brīžos mūsu vienīgās "zāles" ir ieskatīties pašai sevī :)

linda - 2011-09-07 20:37
Šis raksts man lika daudz ko pārdomāt.. Es jau vairāk kā pus gadu regulāri lasu visus rakstus mājaslapā, bija reizes, kad gribējās uzrakstīt komentāru, bet tā arī nesaņēmos. Bet izlasot šo rakstiņu, man daudzas domas sakārtojās un saprotu, ka arī man ir jāsāk dot un dalīties ar savām domām. :) Jākļūst no ņēmējas par devēju.. Paldies par visiem rakstiem, jo gandrīz vienmēr tie ir uzrakstīti tajā laikā, kad tas ir aktuāli man un laikam arī daudziem citiem. Pateicos Tev, Inese, par mīlestību un zināšanām, kurās Tu dalies ar mums! :)

Inese* - 2011-09-07 20:52
Paldies, Linda!
Ir tik jauki, ka saņēmies pirmo reizi uzrakstīt! Apsveicu!

Un tagad to var atkārtot vēl un vēl :)

Baiba* - 2011-09-09 17:17
Paldies par šo rakstiņu, tiešām uzrunā! Man prieks, ka Latvijā ir tādi raksti un tāda studija, no kuriem var smelties prieku un iedvesmu un padalīties ar savām domām! Paldies, Inesei un pārējiem!

Jana* - 2011-10-19 20:20
Inesit, patiesi vardi, dzive parbauditas vertibas, bet ikdiena tas parlasu vel un vel! Paldies!

Jannat* - 2011-10-19 21:23
tiesi taa - var saakt dot, kaut vai i-netaa, rakstot domas, komentaarus, saakt ar maziem dosanas darbinjiem, man pretii kaiminjos dziivo sievete un mums ielaa taada tradiicija, ik pa laikam daliities ar pagatavotajaam pusdienaam, eedienu /un es, kad gatavoju, tad vienmeer piedomaaju, ka aiznesisu arii vinjai un vinja arii man dod un dalaamies reeceptees, pieredzee!!! un taa soli pa soliitim, cerams, ka sirds cakra veras valjaa, jo gribas dot, jo ir sajuuta, ka visa kaa ir pietiekami, Visums ir bezgaliigi bagaats!!!!

Inese* - 2011-10-20 03:35
ak, Jannat, cik skaista pieredze. Sirsnīgi. Mīļi.
Jā - sirds čakra strādā :)



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ