Vertikālās un horizontālās attiecības


Komentārs:


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Kādā rakstā tikko kā sākām runāt par attiecībām ar Dievu, par paļāvību, par iespēju „palaist situāciju”. Paralēli tam man vēl notiek daudzas sarakstes par attiecībām un tā nu nolēmu ar Tevi šodien parunāt par divām dažādām attieksmēm pret konkrēto situāciju un divām dažādām uztverēm.

Tas kā mēs diendienā esam paraduši domāt un uztvert attiecības, ir tās, ko es saucu par  horizontālām attiecībām. Tas nozīmē, ka mēs domājam ko cilvēks cilvēkam dara, nodara, sadara, pāri dara utt. Analizējam psiholoģiju, uzvedību, audzināšanas modeļus, gēnus utt. Kad kāds mums pasaka, ko domā par mums, mēs uzreiz spriežam par šo cilvēku vai nu labi vai slikti. Uzreiz sākam analizēt kāpēc gan viņš mums to ir teicis, vai kas gan viņam ir noticis, ka viņš tā ir mainījies.

Bet tagad es Tev piedāvāju to visu skatīties caur vertikālo attiecību prizmu. Vertikālās attiecības kā zināms ir tās, kas mums ir ar Augstākiem spēkiem. Ar Dievu. Ar Sargenģeļiem. Ar svētajiem. Ar mūsu tuviniekiem, kas aizgājuši.

Un tad uz jebkuru no situācijām varam paskatīties caur jautājumu:

Ko Dievs man gribēja pateikt caur šo cilvēku? Kāpēc Augstākie spēki lika šim cilvēkam šodien pret mani tā izturēties? Ko Visums man grib iemācīt caur šo cilvēku?

Katrā reizē, kad kāds dara mums kaut ko īpaši patīkami, vai nepatīkami, īstenībā mēs varam padomāt ne tikai konkrēti par šo cilvēku un viņa attieksmi, bet gan – ko Visums caur to man māca? Un, protams, arī to, kā mana enerģētika sasaucas ar šo situāciju un atcerēties, ka jebkas, kas ar mums notiek, atspoguļo to, kas ir mūsos pašos.

Piemēram – kāds puisis ir pametis meiteni (vai meitene puisi). Un protams, ka meitene tagad domā „kas ar viņu notika?”, „kāpēc viņš tā izdarīja?”, „kāpēc viņš ir tā mainījies?” utt. Bet īstenībā mēs varam šo pašu situāciju paskatīties caur vertikālām attiecībām – Dievs, ko Tu man gribi pateikt, liekot manam draugam (vīram) tā rīkoties?

Es savā dzīvē atskatoties, tikai tagad saprotu ko Dievs ir gribējis manā dzīvē sakārtot, sarīkojot tik daudzas šķiršanās. Un tikai tagad es saprotu, ko caur to visu man vajadzēja iemācīties.

Vai arī – te citā rakstā mēs runājām par situāciju, kad vīra šobrīd nav. Kad esam ceļā uz savu lielo mīlestību. Un kā tad noturēt šo paļāvību Dievam, ka tomēr satiksim īsto un vienīgo un mums priekšā būs laimīgā kopdzīve, laulības, ģimene. Kā sarunāties ar Dievu. Kā sapildīties ar tik milzīgu dievišķu mīlestību, ka pat tad, kad nekas nenotiek tā kā vēlies, vari dzīvot laimīgu un mierpilnu dzīvi.

Un atkal man jāsaka, ka es to izdaru caur šīm vertikālajām attiecībām. Es sarunājos ar Dievu tā, it kā Viņš man būtu ļoti tuvu stāvoša mīļa persona un personība. Es viņu bezgalīgi mīlu un bezgalīgi cienu. Bet visa šī milzīgā pietāte neveido distanci. Es diendienā esmu saiknē ar Viņu.

Eju peldēties – par godu Viņam (jo nu jau ūdens ir gana auksts), taisu kādu rituālu – par godu Viņam. Daru kādu darbu- par godu Viņam. Kaut ko nesaprotu- jautāju Viņam. Un.....atbildes atnāk.

Ko man dod šī saikne?

Milzīgu paļāvību, ka neesmu viena pati. Ka īstenībā man manas mācības ir tikai jāiesāk pildīt un Viņš man to palīdzēs. Un pat, ja man viss būs jāiziet pašai (un zinu, ka būs), tā Viņa klātbūtne mani dara mierīgu un stipru.

Šobrīd man nav tādu smagu mācību kā vientulība, atvadas, sēras vai trūkums. Un negribu uz to visu uzprasīties. Bet toreiz, kad tam visam gāju cauri, bez Viņa es nevarētu. Es diendienā runāju ar Augstākiem spēkiem, lūdzu mīlestību un izturību, gudrību un viedumu. Un darīju, darīju, darīju, darīju.... Berzu māju, un tīrīju enerģētiku, lai tikai spētu izkļūt no konkrētās mācību stundas stiprāka, gudrāka un mīlestības piepildītāka.

Un man šī mana pieeja ir vainagojusies panākumiem.

Kad atkal vajadzēs iet cauri smagiem brīžiem –darīšu tāpat.

Lai gan....es jau arī tagad daru. Arī tagad es diendienā sarunājos ar Dievu un uzturu tīras un koptas šīs mūsu attiecības. No Dieva es saņemu visu, ko rakstu Tev. Ar Augstāko spēku atbalstu es vadu savus seminārus un rakstu grāmatas. Īstenībā es skaidri apzinos, ka tikpat svarīgas kā manas horizontālās attiecīgas ar cilvēkiem (jo to es esmu nākusi šeit uz Zemes apgūt un augt) ir arī manas vertikālās attiecības ar Augstākiem spēkiem.

Atceramies pirmos divus baušļus un saprotams, ka tā arī ir tā mūsu dzīves mācība. :)

Mīlēt Dievu un turēt Viņu augstāk par visiem citiem dieviem (naudu, mantu, varu, slavu...) un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (tātad iemīlēt sevi un citus cilvēkus).

Īstenībā ...stāsts jau atkal ir par mīlestību visplašākā šī vārda nozīmē! :)

Komentāri (40)  |  2011-09-01 00:43  |  Skatīts: 7093x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dzintra* - 2011-09-01 01:14
Sirsnīgs paldies,Inesīt,tas ir tas ko tik ļoti gaidīju un vēlējos izprast.:))

Kristīne* - 2011-09-01 03:27
Viss jau ir tā, kā Inese raksta. Teorētiski es piekrītu. Vienīgi savu mīlestību gaidu ļoti ilgi. Strādāju ar sevi. Man ir 39 gadi, bet es neesmu vēl sagaidījusi. Tā jau nav, ka nesatieku labus vīriešus, tikai neatstāj sajūta, ka viņi nav īstie, viss it kā ir labi, tikai attiecības norit bez mirdzuma un prieka. Un tā nu ejam katrs uz savu pusi. Iet laiks, paiet vasaras un ziemas, bet nekas nemainās. Arī es jautāju Dievam, kāpēc, bet atbildi - iespējams nesaprotu. Un tad nolaižas rokas. Diemžēl. Un tā ticība sašķobas.

Inese* - 2011-09-01 03:38
Jā...es 39. gados teicu precīzi to pašu:)
Un man arī likās, ka ....acīmredzot daru kaut ko nepareizu.
Bet izrādījās, ka visu daru pareizi un nu dzīvoju savu visskaistāko dzīves laiku kopā ar savu īsto un vienīgo.

Tagad pat bišku neērti, ka toreiz sāku šaubīties.
Bet jāatzīst, ka tiešām sāku. Pat tajā rītā un tajā dienā, kad vakarā satiku Tomu.
Jā...biju uz robežas, lai zaudētu cerību un arī ticību, ka viss būs.

Un izrādījās, ka caur šo ticības (rezultātam) zaudēšanu es ieguvu paļāvību Dievam. Un tad, kad paļaujies......tad pēkšņi viss notiek.

Varbūt kāds cits vēl var izstāstīt savu stāstu. Kā jums tas notiek, kad jūti.....jā...viss būs...ir.

Dzintra* - 2011-09-01 16:07
Paldies,Inesīt,par Tavu atklātumu,citādi domāju,ja kādu brīdi šaubos,tad viss'-atkal jāsāk no sākuma.Man šis raksts ļoti,ļoti patīk,pārlasu pa 10 x.Sirdī ielīst neaprakstāma laimes sajūta un apziņa,ka eju pareizā virzienā,gribās visu pasauli apskaut un samīļot.

Iveta* - 2011-09-01 16:41
Atbildības novelšana uz citiem(šajā gadījumā -mistiskiem spēkiem)nav ne brīvība,ne mīlestība.To,ka ir kaut kas,ks tur kaut kur palīdz,ir cilvēki izdomājuši sev paši,lai kritena brīdī nebūtu tik sāpīgi.Pareizi tu saki-Tad kad paļaujies,viss notiek.Bet tam ir saistība tikai un vienīgi ar tevi pašu.

Inese* - 2011-09-01 16:48
:))) tātad cilvēks ir radības kronis un nekā Augstāka nav??? ;)
un.....vai Dievu Tu sac par mistisku spēku?

Iveta!!! Pilnīgi nespēju noticēt, ka kāds vēl tā domā:))

Bet nu......katrs dzīvo pēc savas pārliecības. Ja šī saruna notiktu padomju laikos, tad es domātu, ka esi iespaidojusies no kopējās ideoloģijas. Bet tagad....

Karinčiks* - 2011-09-01 17:33
Ak,jē..kā man šis raksts patīk..
Vienreizēji..
Piekrītu Dzintrai,ka 10x varam lasīt..un priecāties,ka tā visa ir ..
Paldies Tev liels,liels....

Dzintra* - 2011-09-01 19:24
Es gribētu vēl pastāstīt par to,ka mēs esam instruments Dieva rokās.Pastāstīt par to kas notika šodien.Man bija vajadzīgas metāla trubas un man viens cilvēks izgādāja.Šodien ar riteni aizbraucu pateikties un aizvedu avenes.Bet iznāca tā,ka šis vīrietis aizbrauca,burtiski man gar degunu,bet mājās palika sieva.Mēs abas runājāmies un viņa pirmo reizi man pastāstīja par savu dzīvi,kā viņai neiet.Viņa iet baznīcā un tic Dievam,bet tā ticība bija sašķobījusies un taisījās šķirties no vīra,kaut viss mūžs nodzīvots kopā,bērni lieli.Dievs mani sūtīja pie viņas palīdzēt atgūt ticību un paļāvību.Es visu to darīju,stāstīju kā iet man,stāstīju par Inesītes rakstiņu,par to,ka tai sievietei vīrs jāiemīl vienkārši par to,ka viņš ir,par to,ka nav pašai jādomā par daudzām lietām par ko rūpējas vīrs, un tad viņš pārstās viņu psiholoģiski pazemot.Sarunas beigās vaicāju vai viņai palika vieglāk un tā tas bija un vienkārši viņu samīļoju.Man prieks,ka varēju palīdzēt un Dievs mani vadīja un deva pareizos vārdus ko teikt.

Tāpēc vēlreiz pateicos par rakstiņu,es viņu pārlasu vēlreiz un vēlreiz.Es pateicos Dievam,ka viss notiek īstajā laikā un īstajā brīdī,par to,ka mēs viensotram varam palīdzēt vienkārši parunājoties.Pateicos par to,ka viņš mani vada un tā sajūta ir fantastiska un man patīk.

Inese* - 2011-09-01 19:37
Ak, cik fantastiska pieredze un situācija. Un cik brīnišķīgi, ka tā izdarīji un ka ļāvies būt par instrumentu Dieva rokās.
Samīļoju Tevi!

Ina* - 2011-09-01 19:50
pacel akmeni un tur ieraudzīsi Dievu, sašķel koku un tur būs Dievs. ... Dievs ir mana doma, Dievs esmu es, Dievs esi tu, Dievs ir viss. Viss ir viens vesels. Viss ir viena liela mīlestība....

Dzintra* - 2011-09-01 19:53
Jā,un arī tās ir manas attiecības ar Dievu,kuras jākopj.Arī pirms tam es biju instruments Dieva rokās un daudz palīdzēju tiem kas man to lūdza,bet tad sagrēkojos un vairs tā nebija.Ir prieks sajust,ka atkal Dievs ļauj man to darīt un tādā veidā mani māca.Ir forša sajūta sajust saikni ar Viņu,kas to ir izbaudījis,zin kā tas ir,bet kam tas ir tāls ir sajūta,ka runājam aplamas lietas.Bet katram savs laiks to visu iepazīt.

Inese* - 2011-09-02 00:20
Jā, es ar esmu sapratusi, ka savu pieredzi tu īstenībā nekā nevari otram iedot. Tu vari stāstīt kaut desmit reizes, bet...kamēr cilvēks pats neizbaudīs Dieva klātbūtni savā dzīvē, tikmēr izstāstīt to vienkārši nevar.

Tāpat kā nevar izstāstīt ko nozīmē meditācija, ko dod lūgšanas utt.
Tas vienkārši ir jāpiedzīvo un jāizbauda:)

Dzintra* - 2011-09-02 00:43
Tas tiesa,ir viss pašam jāpiedzīvo,arī to ,ka Dievs nav ar Tevi kopā un sajust atšķirību.Man tā bija pirms daudziem gadiem,dzīve bija tikko sagriezusies kājām gaisā,es sēdēju uz grīdas noraudājusies,dusmīga un aizvainota un teicu,''tad man Dievu nevajag''.Kā šodien atceros to sajūtu,ka uz nelielu brīdi Dievs mani arī atstāja,lai izbaudu kā tas ir būt pilnīgi vienai.To nenovēlu nevienam-tad bija vienkārši tukšums un pat neaprakstāma sajūta,likās ,ka ir bezdibenis.No tā laika,lai cik smagi un grūti iet nekad neņemu tādus vārdus mutē.Un vienmēr cenšos atcerēties,ka neesmu viena.Ir brīži kad grūti,bet,Inesīt,pēc šī rakstiņa viss it kā nostājās savās vietās.Bet vēl ir tik daudz ko mācīties.

Inese* - 2011-09-02 01:06
Protams, ka jāmācās. Tapēc jau mēs esam šeit uz Zemes. ja jau mēs visu būtu izmācījušies, tad šodien pat dotos uz Turieni :)

Kate* - 2011-09-02 01:28
Inese, kurā dzīves posmā Tev pašai sākās izpratne par attiecībām ar Dievu?

No bērnības jau vecāku ietekmē?
Vai arī pašizziņas ceļā nonāci pie šīm attiecībām?


Inese* - 2011-09-02 01:50
Svētku līmenī mums vienmēr mājās bija Ziemassvētki ar baznīcas dziesmām un lūgšanām un Lieldienas ar iešanu uz baznīcu. Tātad tas manī jau bija kopš bērnības.

Pirmā tāda lielākā atziņa bija ap 13 gadiem, kad vajadzēja stāties komjaunatnē. Es neiestājos. Un tas bija dēļ šīs apgrieztās izpratnes, ka komjaunieši uz baznīcu neiet un Dievam netic.

Nu un 90'gados, kad jau varēja nopirkt Bībeli un dažādu autoru darbus, tad jau sākās mans izpētes un izziņas ceļš, kurš nav beidzies :0

Iveta* - 2011-09-02 03:54
Inesīt,pēc kopējas ideoloģijas esi iespaidojusies Tu.Bet tas nav svarīgi.Ja Tev tas palīdz,es pat neuzsāku citu sarunu,Man tas ir tikai un vienīgi reliģijas izdomāts mīts-nepierādīts.

Kate* - 2011-09-02 06:19
Ups! Pasaules uzskats ir tas, par ko saviesīgās sarunās etiķete iesaka nerunāt.
Vēl ir politika jūtīgais temats:-)
Šeit ir savādāk, nāk tie, kam jau ir līdzīga pasaules izpratne.

Agnese :)* - 2011-09-02 08:45
Par situācijām un cilvēkiem,kas nāk priekšā... Es skatos un nodomāju,ko gan tas man spoguļo?Kādu manas būtības daļu rāda? It īpaši pievēršu uzmanību,ja situācija man nepatīk vai kāda cilvēka darbība vai pateiktais nepatīk. Tā esmu atklājusi sevī dažādus mehānismus,kas bija dziļi paslēpušies, tā esmu atvadījusies no ilūzijām un ne tikai. Interesanti, bet reizēm smagi. Toties noderīgi. Un paver apziņu vēl plašāk. :)

Dzintra* - 2011-09-02 16:05
Man tiko ienāca prātā un varbūt kādam jau ir pieredze-kā to visu,teiksim kas bijis dienā izanalizēt,lai nepaslīd vienkārši garām....kā to darat Jūs,varbūt jāraksta dienasgrāmata?Padalieties ar savu pieredzi.

Dzintra* - 2011-09-02 16:51
Brīžiem domāju,varbūt par daudz rakstu...domāju kāpēc man tas vajadzīgs,varbūt bez maniem komentāriem var iztikt.Tad domāju,varbūt tas ir Ego-lielība,augstprātība,bet laikam tomēr nē....varbūt vairāk tas,ka gribās izpelnīties uzmanību,novērtējumu,atzinību,nopelnīt piecinieku,kā skolas laikā....varbūt pietrūkst mīlestība un cenšos to izpelnīties?Man šis rakstiņš ir ļoti tuvs,tāpēc gribās padalīties ar savām domām.Ir tik daudz lasītāju,bet ļoti maz kas uzdrošinās kaut ko pateikt.Žēl,katram ir savs viedoklis un pieredze un tādā veidā varam padalīties un viens otram palīdzēt.

Karinčiks* - 2011-09-02 17:26
Dzintrai( Paldies Tev,ka raksti,dalies..Nedomā,kam tas vajadzīgs.Iedomājies cik daudz lasa,izvērtē,klusībā ir ar visiem,kas ir šeit.
Pieņemu situāciju un zinu,ka daudziem patīk šie raksti,bet nekomentē..Un tas arī ir tas,kas japieņem.Bet Tu nešaubies,dalies,raksti.
Tas ir ļoti mīļi

Inese* - 2011-09-02 18:51
Paldies visiem, kas raksta!

īstenībā - rakstīšana ir došana.
Ja tikai izlasi un bagātinies (pārdomā, analizē, gūsti motivāciju) tad tā ir ņemšana.

Tā kā - paldies visiem, kas ir devēji.

Devējs vienmēr ir labākā pozīcijā, jo ir stāvokļa noteicējs un izmainītājs.
Re - kāds uzraksta komentāru un enerģētika izmainās. pamainās tēmas. Rodas jaunas. Rodas jauni komentāri. Un šī lapa kļūst bagātāka priekš visiem.

Tā kā - nekad nevajag šaubīties - dot vai nedot.
Devējs ir saimnieks. Ņēmējs kalps.

Mēs taču esam savas dzīves saimnieki.
Un tas laiks, ko uzturamies šajā lapā- tā jau ar ir mūsu dzīve.

Tā kā - es mudinu rakstīt.
Es to novērtēju ar pateicību.

Samīļoju visus!

Ina* - 2011-09-02 19:27
Došana, ņemšana .... tas viss ir tik šauri ..... ja es rakstu tātad es dodu????? nē nē nē tas ir šauri .... ja es izlasu un man ir emocijas un es dodu tās pasaulei, neuzrakstot nevienu rindiņu... kas tad tas ir .... došana un ņemšana notiek ne tikai fiziskā plānā, bet arī enerģētiskā plānā
Nepieķeries saviem darba augļiem .
Te bija agrāk runa par periodu kad ateicās no Dieva .... tie ir maldi ... ja Dievs ir manī, es esmu Dieva radība, mana miesa un manas domas ir Dievs, kā tad es varu atteikties no Dieva un būt ....???? Principā sarunas ar Dievu (radītāju u.t.t.) ir sarunas ar sevi - savu aizmirsto daļu - dvēseli... un doma ka mēs esam katrs par sevi, atsevišķi arī ir maldi ... mēs esam viena vesela dažādās izpausmes....

Inese* - 2011-09-02 19:35
Jā - es to tiešām domāju ļoti konkrēti, ļoti šauri, runājot par šejieni un mūsu attiecībām.
Protams, ka kopumā, viss, ko šeit runājam, rakstām, domājam pasauli dara labāku.
Tā jau ir tā misija.

Bet globālā ziņā došana- ņemšana nav šauri. Tas ir cēloņseku likums, uz kā balstās mūsu dzīve. Tas nemaz nav šauri :)))

Un rakstīt vai nerakstīt - dot vai tomēr nedot - tas vairo mūsu paradumus dzīvē.
Un ja dzīvē esam ņēmēji, tad dzīves procesos ļoti daudz kas apstājas visās dzīves jomās. Ja devēji - tad attīstās.
Tas ir Visuma likums :)



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ